Raksts

Aborts — sievietes tiesības izlemt


Datums:
25. jūnijs, 2012


Foto: Ratchanee @ Gatoon

Atsevišķu deputātu nostāja, ka sievietes ķermenis izmantojams tikai kā līdzeklis, lai veicinātu dzimstības pieaugumu, nav ētisks un pamatots.

Ik gadu Latvijā tiek izdarīti vairāki tūkstoši abortu gan medicīnisku, gan sociālu iemeslu dēļ. Abortu skaits uz 1000 dzimušajiem bērniem ir ievērojams, un to skaits korelācijā ar salīdzinoši mazo dzimstību un sabiedrības novecošanos ir radījis satraukumu atsevišķos parlamenta locekļos, rosinot meklēt iespējas, kā palielināt dzimstību un nodrošināt vispārējās demogrāfiskās situācijas uzlabošanu.

Negatīvi sabiedrības atjaunošanās rādītāji nav raksturīgi tikai Latvijai. Ar to sastopas un risinājumus tai, ievērojot sievietes tiesības uz reproduktīvo brīvību, meklē virkne valstu. Tomēr atšķirībā no citām valstīm aborts Latvijā netiek vērtēts kā sievietes autonomijas realizācijas iespēja, bet tieši pretēji — tiesību uz abortu ierobežošana uzskatīta par teju vai vienīgo līdzekli dzimstības palielināšanai. Tā vietā, lai parlamenta locekļi diskutētu par iespējām radīt labvēlīgāku vidi bērnu radīšanai un audzināšanai, tiek apsvērta iespēja veikt grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā un padarīt abortu Latvijā praktiski neiespējamu, spiežot sievieti, kura saskārusies ar tādu nepieciešamību, doties pēc aborta pakalpojuma uz ārvalstīm vai gadījumā, ja sievietei līdzekļu tam nepietiek, meklēt nelegāla aborta izdarīšanas iespējas, vai arī dzemdēt negribētu bērnu.

Būtībā — aizliegums

Bērnu tiesību aizsardzība Latvijā tiek nodrošināta pamatā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu[1]. Likuma 7. pants nosaka, ka „katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību”, savukārt likuma 3. panta pirmā daļa definē bērnu, nosakot, ka „bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas”. Tādējādi pašreiz tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību ir nodrošinātas ikvienam no dzimušajiem bērniem, uz ko attiecināma minētā definīcija. Šīs tiesības ir savienojamas ar sievietes tiesībām uz abortu, kas noteiktas Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, vienlaikus nodrošinot arī augļa aizsardzību. Proti, pašreiz sievietes tiesības uz abortu nav absolūtas, tās ir sabalansētas ar augļa aizsardzību, atļaujot abortu tikai līdz grūtniecības 12. nedēļai pēc sievietes pieprasījuma, savukārt gadījumā, ja pastāv medicīniska rakstura sarežģījumi, grūtniecība pārtraucama līdz tās 24. nedēļai.

Tādējādi vienīgais veids, kā nodrošināt katra bērna tiesības uz dzīvību un attīstību, ir aizliegt abortus jebkādu apsvērumu dēļ.

Lai risinātu pastāvošās demogrāfiska rakstura problēmas, atsevišķi parlamenta locekļi rosinājuši noteikt vēl nedzimušu bērnu tiesību prioritāri pār sievietes tiesībām. Konkrēti — Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pantā paredzēti grozījumi, nosakot, ka „katram bērnam no ieņemšanas brīža ir neatņemamas tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību”. Lai gan šai normai pēc būtības ir deklaratīvs raksturs, tomēr ir būtiski, ka šī norma uzliek par pienākumu valstij rīkoties pēcāk tā, lai tiek nodrošinātas „katra bērna no ieņemšanas brīža tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību”. Tādējādi, ja likumprojekts tiek pieņemts un grozījumi likumā stājas spēkā, nepieciešama turpmāka aktīva likumdevēja rīcība, radot efektīvu mehānismu, kā nedzimušā bērna noteiktās tiesības īstenot. Pirmkārt, tas uzliek par pienākumu likumdevējam veikt grozījumus abortu izdarīšanas kārtību reglamentējošajos tiesību aktos. Otrkārt, tas uzliek par pienākumu izvērtēt, vai nepieciešami grozījumi arī atbildību reglamentējošajos tiesību aktos bērnu no ieņemšanas brīža efektīvai aizsardzībai.

Pieņemot šādu likuma 7. panta redakciju un deklarējot, ka „katram bērnam no ieņemšanas brīža ir neatņemamas tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību”, bet turpmāk pieļaujot grūtniecības pārtraukšanu tādos gadījumos kā augļa saslimšana, izvarošana un apdraudējums sievietes fiziskajai vai garīgajai veselībai, atsevišķu nedzimušu bērnu tiesības aizsargātas netiktu. Tādējādi arī netiktu nodrošināts likumprojekta 7. pantā noteiktais. Tāpat šādi grozījumi akcentētu stigmatizāciju un radītu labvēlīgu vidi tās attīstībai pret dzimušiem cilvēkiem ar līdzīgām saslimšanām. Tādējādi vienīgais veids, kā sasniegt likumprojekta mērķi un nodrošināt katra bērna no ieņemšanas brīža tiesību uz dzīvību un attīstību aizsardzību, ir aizliegt abortu jebkādu apsvērumu dēļ.[2]

Sievietes un augļa tiesības

Vērtējot augļa kā potenciālā cilvēka tiesības, ir jānošķir augļa filozofiskais koncepts un atšķirīgie reliģiskie uzskati par cilvēka dzīves sākumu. Neapstrīdams ir cilvēktiesību princips, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās[3]. Tādējādi katram no dzimušajiem cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma pienākas cilvēka pamattiesības, būtiski no kurām šajā kontekstā ir akcentēt tiesības uz dzīvību, vienlīdzību, privātās dzīves aizsardzību, ja vien nav leģitīma mērķa minētās tiesības ierobežot.

Vēl nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību nav absolūtas un tās nav skatāmas nošķirti no sievietes tiesībām un interesēm.

Attiecībā uz augļa cilvēktiesībām vienota principa nav. Valstis, ņemot vērā to iedzīvotāju uzskatus, reliģisko pārliecību un citus apsvērumus, patstāvīgi lemj par vēl nedzimuša bērna juridisko statusu un cilvēka tiesībspējas sākuma brīdi. Tomēr jāatzīmē, ka augļa — vēl nedzimuša bērna — tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību nav absolūtas un tās nav skatāmas nošķirti no sievietes tiesībām un interesēm. Augļa attīstībai sievietes ķermenis ir būtisks, bez tā auglim nav potenciāla pilnvērtīgi attīstīties un pēcāk bērnam piedzimt. Tāpat priekšlaicīgi dzimušajiem bērniem, ja to vecums nepārsniedz 22 nedēļas, nav ievērojama potenciāla dzīvot nedz patstāvīgi, nedz ar medicīnas tehnoloģiju atbalstu[4]. Līdz ar to grūtniecības turpināšana, kamēr auglim potenciāla dzīvot praktiski nav, pieļaujama tikai ar sievietes labprātīgu piekrišanu, un auglim patstāvīgas tiesības, kas nesamērīgi ierobežo sievietes tiesības, nav pieļaujamas.

Izvērtējot atsevišķu Eiropas Savienības un Eiropas Padomes dalībvalstu abortus reglamentējošos tiesību aktus un šīm valstīm saistošos cilvēktiesību dokumentus, jāsecina, ka sievietes tiesības uz pašnoteikšanos, kas ietver tiesības uz abortu, ir plaši atzītas. Tiesības uz abortu vērtējamas kā sievietes tiesības uz dzīvību, cieņas aizsardzību, brīvību, drošību, vienlīdzību un diskriminācijas aizliegumu veselības aprūpē, tāpat privātās un ģimenes dzīves aizsardzību, ietverot personas lēmuma kļūt par vecākiem vai nē, respektēšanu[5].

Demogrāfiskie jautājumi jārisina pašā saknē, sākotnēji novēršot tos abortus, ko izdara sociālo problēmu dēļ.

Lai ierobežotu kādas no ar cilvēktiesību reglamentējošajos dokumentos aizsargātās dzimuša cilvēka tiesības, jāatrod taisnīgs balanss starp iesaistīto pušu interesēm.[6] Šajā gadījumā no vienas puses ir sieviete, no otras — auglis, kura intereses plāno aizsargāt likumdevējs, un likumdevēja interesēs ir risināt demogrāfiska rakstura problēmas. Nosakot ikviena bērna no ieņemšanas brīža neatņemamas tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību, tiek nesamērīgi ierobežotas sievietes tiesības. Liedzot vienai pusei (šajā gadījumā — sievietēm) īstenot savas cilvēktiesības, taisnīgs balanss netiek rasts. Plānotā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. panta redakcija nesamērīgi ierobežos sievietes pamattiesības tikai un vienīgi fizioloģisku īpatnību dēļ, proti, spējas ieņemt un dzemdēt bērnu dēļ. Līdz ar to secināms, ka katra bērna no tā ieņemšanas brīža tiesību aizsardzība nav savienojama ar sievietes pamattiesībām. Augļa, kam labvēlīgos apstākļos ir potenciāls attīstīties un piedzimt, tiesības nevar tikt vērtētas augstāk kā jau dzimuša cilvēka tiesības.

Ir atzīstams, ka Latvijā pastāv nepieciešamība risināt demogrāfiskās problēmas, tomēr tas jādara citiem līdzekļiem. Problēma jārisina tās saknē, sākotnēji novēršot to daļu abortu, kas tiek izdarīti sociāla rakstura problēmu dēļ, tostarp tāpēc, ka trūkst valsts finansiālā un pakalpojumu atbalsta. Paternālisms šādā formā, atsevišķiem parlamenta locekļiem paužot nostāju, ka sievietes nav spējīgas pieņemt pārdomātus lēmumus, vai un kad kļūt par māti, un ka sievietes ķermenis izmantojams tikai kā līdzeklis, lai veicinātu dzimstības pieaugumu, nav ētisks un pamatots.

___________________________
[1] 19.06.1998. likums “Bērnu tiesību aizsardzības likums” (“LV”, 199/200 (1260/1261), 08.07.1998.; Ziņotājs, 15, 04.08.1998.) [stājas spēkā 22.07.1998.]
[2] Ņemot vērā to, ka plānotā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7.panta redakcija tieši skar sievietes, esošās un potenciālās mātes, savukārt turpmākā rīcība, nodrošinot efektīvu katra bērna no ieņemšanas brīža, ir pakārtota šim likumprojektam, šī raksta ietvaros turpmāk likumprojekts tiek vērtēts kontekstā ar sievietes kā dzimuša cilvēka cilvēktiesībām. Tomēr atzīstams, ka papildus jāvērtē šādas normas integrēšanas iespējamība, šo un turpmāk nepieciešamo grozījumu konstitucionalitāte.
[3] Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, 1.pants
[4] Pignotti, M.S., Donzelli, G., ‘Perinatal Care at the Threshold of Viability: An International Comparison of Practical Guidelines for the Treatment of Extremely Preterm Births’, Pediatrics Vol. 121 No. 1 January 1, 2008, p. e193 -e198
[5] Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Ternovszky v. Hungary (pieteikuma Nr.67545/09)
[6] Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Odièvre v. France (pieteikuma Nr.42326/98)


Bērnu tiesību aizsardzības likums

Seksuālās un reproduktīvās veselības likums


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!