9.Saeima: Labējā nestabilitāte

Arī šoreiz vēlētāji devuši šķietami nepārprotamu mandātu labēji centriskiem spēkiem. Tomēr nav garantiju, ka labējie spēs šo iespēju izmantot un izšķirsies par stabilas koalīcijas izveidi, kas nākamos četrus gadus veltīs stratēģiskai valsts attīstīšanai, nevis kādu īslaicīgu mērķu vārdā atkal radīs kārtējo hibrīdkabinetu, kas drīzumā sabruks, lai dotu vietu jaunam bastardam.

Iesaki citiem:

Pavirši uzmetot skatu 9.Saeimas vēlēšanu rezultātiem, var rasties iespaids, ka latvieši ir nobalsojuši par valdību – par to pašu valdību, ko vēl tikko interneta portālu diskusiju lapās sparīgi lamāja par „taukmūļiem”. Tomēr kā jau Latvijas politikā parasts, nekas nav tik vienkārši, kā izskatās, un gandrīz nekas nenotiek tā, kā ar teorētiskām politikas zināšanām bruņojušies eksperti prognozē. Arī šis raksts nebūs pravietiskāks par citiem...

No vienas puses, vēlēšanu rezultāts kārtējo reizi apliecinājis, ka kreiso idejas jaunajā Latvijā nebauda popularitāti – latvieši jau piecpadsmit gadus visās parlamenta vēlēšanās turpina balsot par centriski labējām partijām, ne reizi Saeimā vairākumu neatvēlot kreisajiem un tādējādi uzstādot savdabīgu rekordu Austrumeiropā. Ja sākotnēji to varēja skaidrot gan ar vispārēju nepatiku pret kreisumu kā tādu, kas valdīja visā postkomunistiskajā telpā, gan ar tieši Latvijai specifisko krievu partiju ekskluzīvu pretendēšanu uz politiskā spektra kreiso flangu, tad tagad šāda politiskās orientācijas noturība šķiet patiesi ievērības cienīga. Vienlaikus vērā ņemama ir arī latviešu spēja, neskatoties uz nepārtraukto krievu nākšanu, atturēties no vēlmes balsot par galēji labējiem, kuri nekad nav spējuši pat pietuvoties piecu procentu barjeras pārvarēšanai. Varbūt runas par latviešu īpašo neiecietību pret citādību tomēr ir nedaudz pārspīlētas?

Taču runājot par latviešu imunitāti pret kreisumu, tomēr jāatzīst, ka patiesībā nekāda reāla kreisa alternatīva netiek piedāvāta. Lai gan Sociāldemokrāti atzinuši, ka viņu kādreizējā bloķēšanās ar atklātiem komunistiem Rīgas domē bijusi kļūda, kas tikai apstiprināja ierindas latvieša pieņēmumu, ka baro kreiso cik gribi, vienalga uz Maskavu skatās, sociķu kampaņa pirms 9.Saeimas vēlēšanām kūsāja no tik klaji boļševistiskas agresijas, ka KNAB’am būtu lietderīgi pārbaudīt, vai tikai LSDSP patiesībā neiesaistījās valdošo partiju reklamēšanā kā kāda 89.puse.

No otras puses, šīs vēlēšanas parādījušas, ka lielā mērā izgāzies tā saucamo sorosiešu (lai ko tas arī nozīmētu) inspirētais priekšvēlēšanu reklāmas aizliegums, kura mērķis esot bijis piespiest vēlētājus iedziļināties partiju priekšvēlēšanu programmās, bet politiķus – ne tikai labi izskatīties un solīt, bet arī darīt. Nav jau brīnums, jo kurš gan raksta un pieņem likumus, ja ne likumdevējs. Šajā gadījumā tieši partijas zināja noteikto ierobežojumu patiesās iespējas un pie pirmās izdevības nekavējās tās izmantot. Zīmīgi, ka vēlētājs, atceroties pašvaldību vēlēšanu neizteiksmīgo priekšvakaru, reaģēja kā paredzēts – nobalsoja par reklāmu.

Taču atgriezīsimies pie priekšvēlēšanu programmām un darbiem. Šoreiz vismaz četras partijas uzskatīja par nelietderīgu tērēt intelektuālo enerģiju jaunu programmu sacerēšanai – divu aprēķins izrādījās pareizs, jo tās būs pārstāvētas 9.Saeimā arī bez ekskluzīviem solījumiem. Bet pārējās partijas šogad vai nu nodevās apbrīnojamai grafomānijai, cenšoties aptvert neaptveramo, vai arī bezjēdzīgai populistiskai vāvuļošanai. Tomēr abos gadījumos jāšaubās, vai bija daudz vēlētāju, kuri piespieda sevi iepazīties ar partiju intelektuālo pienesumu. Savukārt programmu vājo saturu un salīdzinoši pasīvo kampaņu ar uzviju kompensēja darbi – tagad droši vien arī ierindas ļaudis arvien biežāk saka: „Tā nav telefonsaruna!”

No trešās puses, arī latvieši kļuvuši par patiesiem eiropiešiem, jo nepiedalās vēlēšanās vairs tik aktīvi kā senāk. Un kāpēc gan viņiem tas būtu jādara? NATO un ES esam iestājušies, ekonomika attīstās, pie varas esošo nihilisms arī nekādi neietekmē pilsoņu ikdienas dzīvi... Galu galā, 2006.gada piedāvājumā pat nebija prinča uz balta zirga! Savukārt tie, kas tomēr devās pie vēlēšanu urnām, balsojuši par pārbaudītām vērtībām. Turklāt, lai gan tā saukto krievvalodīgo vēlētāju skaits katru gadu pieaug, to balsu skaits, kuras spēj piesaistīt tā saucamās krievu partijas, proporcionāli kopējam nodoto balsu skaitam paliek vairāk vai mazāk nemainīgs, kas varētu liecināt, ka etniskās minoritātes sākušas balsot arī par tradicionālajām partijām. Šķiet, ka vismaz Pirmā partija šajā ziņā ir guvusi vērā ņemamus panākumus.

Visbeidzot, no ceturtās puses, atšķirībā no vēlētājiem, kuri ar apskaužamu stabilitāti visu pēcatmodas periodu ir bijuši gatavi gaišās nākotnes vārdā pieciest šoka terapiju, Latvijas politiķiem bieži bijušas grūtības izveidot ideoloģiski loģiskas un līdz ar to arī darboties spējīgas un ilglaicīgas koalīcijas. Lai gan arī šoreiz vēlētāji devuši šķietami nepārprotamu mandātu labēji centriskiem spēkiem, nav garantiju, ka labējie spēs šo iespēju izmantot un izšķirsies par stabilas koalīcijas izveidi, kas nākamos četrus gadus veltīs stratēģiskai valsts attīstīšanai, nevis kādu īslaicīgu mērķu vārdā atkal radīs kārtējo hibrīdkabinetu, kas drīzumā sabruks, lai dotu vietu jaunam bastardam. Taču, tā kā arī šoreiz neviena partija vēlēšanās nav guvusi pārliecinošu uzvaru un vismaz divi gaidāmās koalīcijas locekļi ir spējīgi vairoties daloties, mūs visticamāk gaida neviena vien valdība.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!