Atslēgvārdi:

20 000 kā starta kapitāls jebkuram referendumam: vai tiešām tiesiski? 11

Šodien mani pamatīgi izsita no līdzsvara Satversmes tiesas (ST) spriedums par prasību notariāli apstiprināt iedzīvotāju parakstus (referendumu ierosināšanas gadījumā).

Iesaki citiem:

Ja sprieduma pamatdomu rezumē vienā frāzē, tad tā ir šāda: prasīt no referenduma iniciatoriem maksāt 20 000 latus par notariāliem parakstu apliecinājumiem ir tiesiski un demokrātiskā valstī pieņemami.

Man ir pretenzijas pret šo atziņu (uzskatu, ka 20 000 latu uz notāru darbu VIEN ir klaji nesamērīgi, it sevišķi jau mūsdienu apstākļos), taču ne jau par to būs šis stāsts. Saturiski iebilstu pret daudziem ST spriedumiem. Šokējošais ŠAJĀ KONKRĒTAJĀ spriedumā nav rezultāts, bet gan argumentācija, kas ir pavirša un, šķiet, "vēlamajam rezultātam" īpaši piekārtota. Satversmes tiesai tās vairāk nekā 10 gadu vēsturē ir bijuši atšķirīgas kvalitātes spriedumi - gan labāki, gan sliktāki, taču vēl nesen šķita, ka kopējā tendence iet uz augšu. Šī sprieduma argumentācija ir starp tiesas mūžā sliktākajām.



Savu sašutumu mēģināšu ietilpināt 5 vairāk vai mazāk konkrētās pretenzijās:

(1) Jautājums: kā ST izvērtēja, vai izmaksas par notariālu parakstu apliecināšanu ir/nav atbilstošas demokrātiskas valsts principam? Atbilde: tiesa vispār šo jautājumu nevērtēja. Tā vietā ST PROKLAMĒJA ko šādu: "Ņemot vērā to, ka paraksta apliecināšanu veic speciālas šīs funkcijas veikšanai izveidotas iestādes (amatpersonas) un valsts ir noteikusi, ka samaksa par šīs funkciju veikšanu nedrīkst ierobežot vēlētāju parakstīšanās tiesības pēc būtības, likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai un nodrošina tiesību vienlīdzīgu īstenošanu."

Un VISS. Jautājums par to, vai maksa (2ls uz parakstītāju, kopā jāsavāc 10 000 paraksti) par parakstu notariālo apliecināšanu "ierobežo vēlētāju parakstīšanās tiesības pēc būtības" vai neierobežo, tiesai vispār neradās! Lai gan TIEŠI ŠIS IR FUNDAMENTĀLI SVARĪGAIS LIETAS JAUTĀJUMS! (tā vietā tiesa prezumēja, ka notariāls apliecinājums ir saprātīga prasība, un pārleca uz jautājumu, kam par to jāmaksā - parakstu vācējiem vai valstij)

Un ja summa būtu bijusi 5ls uz parakstītāju/100 000latu kopumā; 100lati uz parakstītāju/1 000 000latu kopumā?


(2) Sprieduma analīze par to, vai notariāls apliecinājums ir vienīgais veids, kā pārliecināties par paraksta īstumu, ir pavirša. Patiesībā ST prezumē, ka tikai notāra apliecinājums ir ticams, nopietni neapsverot alternatīvas.

Skaidrībai: saskaņā ar Latvijas likumiem referenduma parakstu vācēji maksā notāram, lai apliecinātu parakstu īstumu. Pēc tam savāktos 10 000 parakstus - skaitu un dažus citus aspektus - vēlreiz pārbauda Centrālā Vēlēšanu komisija (CVK). Tas, ko CVK darbinieki neredz, bet notārs redz (lai gan atceroties, kā notika parakstu vākšana iepriekšējiem referendumiem, arī par to šaubos): vai patiešām konkrētais cilvēks, kura paraksts ir redzams lapā, arī ir pašrocīgi parakstījies?

Šajā brīdī ST "atkratās" no visiem mēģinājumiem pameklēt kādus citus veidus, kas ļautu ierosinātājam lētāk apliecināt parakstu īstumu. Piemēram, ļaut parakstīties vietējā pašvaldības iestādē, kuras darbinieks tad arī varētu paskatīties cilvēkam sejā, pases parakstu lapā un tad pārliecināties, ka pēc formas līdzīgs paraksts ir uzrakstīts uz papīra.

ST argumentācija, kādēļ tas nav izdarāms: ""Var piekrist Saeimas un Tieslietu ministrijas viedoklim, ka valsts vai pašvaldības iestādes funkcijas parasti nav saistītas ar privātas gribas publisku apliecināšanu. Tāpēc šādas funkcijas uzdošana citām valsts vai pašvaldību institūcijām, kuru ikdienas pienākumos neietilpst parakstu īstuma publiska apliecināšana, nenodrošinātu sniegtā pakalpojuma kvalitāti un neatbilstu valsts pārvaldes efektivitātes principam. Arī Centrālās vēlēšanu komisijas pārstāve tiesas sēdē norādīja ka vēlēšanu komisiju locekļi, kuri vāc parakstus likuma ierosināšanas otrajā posmā, tiek speciāli apmācīti šīs funkcijas izpildei."

Lasot spriedumu, gandrīz nokritu no krēsla. ST diemžēl neprecizēja tieši kādā veidā valsts vai pašvaldību darbiniekiem pietrūkst zināšanu, lai salīdzinātu cilvēka vizuālo veidolu ar pases bildi un tieši kas liek domāt, ka kaut kādā ziņā varētu "netikt nodrošināta sniegtā pakalpojuma kvalitātes."

Zīmīgi arī tas, ka ST acīmredzami manipulē ar argumentiem. Kāds sakars CVK pārstāves atzinumam par speciālas apmācības vajadzību parakstu vākšanas OTRAJĀ POSMĀ (kur patiešām cilvēkam ir jāmāk pat rēķināt) ar to, kas notiek PIRMAJĀ POSMĀ, kur vienīgais, kas OTRAJĀ POSMĀ netiks atkārtoti (t.i.bez īstas vajadzības) pārbaudīts: cilvēka paša klātbūtne parakstīšanās brīdī? Jautājums par citiem pārbaudes aspektiem - piemēram, vai parakstījies ir LV pilsonis vai nē - mierīgi var tikt uzticēts arī CVK, kas pie tam to JAU veic.



(3) ST, maigi izsakoties, nenopietni vērtēja jautājumu par to, vai nav kāds MAZĀK IEROBEŽOJOŠS veids, kā izvairīties no viltotiem parakstiem. Iespēju bija daudz - piemēram, prasība parakstu iesniedzējiem iesniegt pases kopiju (kuras organizētāji apkopotu un iesniegtu CVK). Neapšaubāmi, ka tāda veida prasība būtiski apgrūtinātu personas X iespējas parakstīties personas Y,Z,Y1 vietā. Turklāt par parakstu viltošanu taču JAU draud visai smaga atbildība!

Bet nē, ST nāca klajā ar tēzi, ka "Satversmes tiesa savā praksē ir uzsvērusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkāds cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē." Cilvēkiem saprotamā valodā: kamēr kāds nav izdomājis kādu veidu, kā varētu "izķert"tik pat daudz viltotu parakstu kā to spēj notāri, tad par šīm alternatīvām nav pat ko apsvērt. Referenduma ierosinātājiem gan šī, iespējams, ļoti minimālā "kvalitātes" atšķirība var būt ļoti būtiska: vienā gadījumā par notāriem ir jāmaksā barga summa, otrā - jāmaksā tikai par parakstītāju pases kopijām. Vai lielāka (?) drošība par parakstu īstumu atsev vai neatsver problēmas Latvijas pilsoņiem samaksāt par notāra pakalpojumiem: ST spriedumā analīzi par šo aspektu neatrast...



(4)Tiesa spriedumā, manuprāt, tīši ir ignorējusi Latvijas un citu valstu parakstu vākšanas reālijas. Neatceros vispār nevienu gadījumu, kad pilsoņi, kas parakstās, arī paši maksātu par savu parakstu apliecināšanas notariālajām izmaksām. Tas tā nenotiek. Parasti, lai parakstu vākšanai būtu kaut minimālas veiksmes izredzes, kāda organizācija to iniciē un par parakstu apliecinājumu pati arī maksā. Tas nozīmē, ka, lai par kādu jautājumu uzdrošinātos iniciēt parakstu vākšanu, cilvēku grupai JAU JĀBŪT SAGATAVOTIEM 20 000 latiem, ko samaksāt par notāru darbu.

ST, savukārt, savā spriedumā vadās no prezumpcijas, ka katrs parakstītājs PATS MAKSĀ par notāru: "Apstrīdētā norma izvirza priekšnoteikumu Satversmē noteiktajām pilsoņu kopuma tiesībām piedalīties likumdošanas iniciatīvas pirmajā posmā. Šis priekšnoteikums ir katra pilsoņa pienākums, parakstoties par konkrēto likumprojektu, apliecināt savu parakstu pie zvērināta notāra vai pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas darbības. Savukārt, lai izpildītu šo priekšnoteikumu, personai par paraksta apliecināšanu pie notāra jāmaksā arī valsts nodeva un amata atlīdzība. " Iespējams, tādēļ ST atļaujas nākt ar šādu argumentu: "Turklāt Notariāta likuma 67. un 166. pants noteic, ka personu var atbrīvot gan no valsts nodevas, gan no amata atlīdzības maksāšanas." Interesanti, ka šoreiz tiesa necitē uzskaitītos pantus, proti nepasaka, kuros gadījumos tad personas īsti ir atbrīvojamas. Vienkārši zināšanai 166.pantā ir pateikts šis:" Latvijas Zvērinātu notāru padome nosaka, kuras fiziskās un juridiskās personas var tikt atbrīvotas no 163.pantā paredzētās atlīdzības." Vārdu sakot - ko LZNP vēlas, to atbrīvo. "Fantastisks" arguments.


(5) Ja ST spriedumā arī bija kāds smieklīgs mirklis, tad tas bija šeit: "Lai tautas likumdošanas iniciatīvu padarītu pieejamāku, apsverams būtu jautājums par paraksta apliecināšanas izdevumu atlīdzināšanu no valsts budžeta tajos gadījumos, kad attiecīgais likumprojekts tiktu pieņemts. Tomēr arī šāds risinājums neizslēgtu prasību pēc paraksta apliecināšanas attiecīgajā iestādē un atlīdzības par to. Taču attiecīgas kārtības noteikšana ir tikai likumdevēja kompetencē. "

Jautājums, ko tiesa risina: vai gadījumā, ja referendums ir veiksmīgs, referenduma iniciatoriem būtu no valsts budžeta jāatlīdzina tie 20 000 lati, ko viņi ir atdevuši notāriem parakstu apliecināšana? ST atbilde: varbūt jā, varbūt nē, lai domā Saeima, mēs (ST) iekšā šeit nejauksimies.

Fantastika. ST vēsturiski ļoti reti ir bijusi tik "pieticīga" savas kompetences izvērtēšanā (juridiski to sauc par pašierobežošanos). Un tieši šajā spriedumā, kur bija iespēja veidot mūsdienīgu demokrātijas (Satversmes 1.panta) izpratni un instrumentāriju, tā atļāva par visu lemt Saeimai, kas ir status quo saglabāšanā (pārstāvniecības demokrātija ar minimāliem tiešās demokrātijas elementiem) visvairāk ieinteresētā institūcija.

Vēl kāda zīmīga nianse ST citātā: ST kritērijs sekmīgai 10 000 parakstu savākšanai ir NEVIS tas, vai ir izdevies arī nākamais posms (savākti 1/10 balstiesīgo parakstus referenduma ierosināšanai), bet vai referenduma ceļā likumprojekts tika vai netika pieņemts.


Spriedumā ir vēl daudz dažādu dīvainu, ST iepriekš neraksturīgu lietu. Piemēram, sprieduma motīvos vispār nav salīdzinājuma ar citu valstu regulējumu (piemēram, tām valstīm, kur referenduma ierosināšanai arī tiek vākti paraksti). Salīdzinājums ar citām valstīm līdz šim ST spriedumos ir bijusi teju neiztrūkstošs elements. Un tieši šoreiz, kad taču būtu ar ko salīdzināt (piemēram, tā pati Šveice), nav.

Nez kāpēc pirmā doma, kad mēģinu sev atbildēt uz jautājumu par to, kādēļ ŠOREIZ nav: tādēļ, ka citur samaksa par notariāliem apliecinājumiem un pat paši notariālie apliecinājumi netiek prasīti. Ja skatās uz sprieduma kopējo tendenci, tad "alternatīvi" piemēri neizskatītos smuki.


Uzmanīgi lasot šo spriedumu, rodas iespaids, ka ST uz referendumiem skatās nevis kā uz mūsdienīgas demokrātijas elementu, kas būtu jāveicina, bet gan kā uz bīstamu un kaitīgu parādību. Zīmīgs ir šāds citāts: "Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka paraksta apliecināšanas izmaksas varētu segt no valsts budžeta. Satversmes tiesa atzīst, ka tautas ierosinātie likumprojekti (īpaši Satversmes grozījumu projekti) var būt vispārsvarīgi un var tikt gatavoti visas sabiedrības interesēs, taču nav izslēdzama arī šauru interešu grupu iniciatīva. Ja šāda iniciatīva nerastu atbalstu plašākā sabiedrībā un netiktu savāktas vienas desmitās daļas vēlētāju balsis, tiktu nodarīti zaudējumi arī valsts budžetam, jo parakstu vākšanas otro posmu organizē un finansē valsts. Var piekrist Saeimas viedoklim, ka no sabiedrības interešu viedokļa nav lietderīgi jau sākotnēji no valsts budžeta līdzekļiem finansēt jebkura likumprojekta ierosināšanu." Jā, tā ir taisnība. Taču - tikai daļa no taisnības. Jo bīstoties no neveiksmīgiem "šauru interešu" referendumiem, ST nepamana (?) daudz lielāku draudu: proti, ka jautājums, ko patiesi demokrātiskā sabiedrībā būtu vajadzējis izlemt referendumā, vispār līdz referendumam nenonāk tādēļ, ka nav finansējuma parakstu notariāliem apliecinājumiem. Tas, ka ST redz vienus, bet neredz otrus draudus, manuprāt, daudz ko liecina par tiesas domāšanas veidu...


PS. Tiem, kas interesējās par manu twitter solījumu aprakstīt pozitīvo Argentīnā pēc defolta: noteikti to izdarīšu, bet diemžēl tikai jūnijā ...

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

I.K. 21.05.2009 10:22
"Tādēl, ka mūsu valstī pilsoņi to nav spējīgi izdarīt! To pierādīja pērnā gada vasara. "

Lūk vēl viena manis iepriekš pieminētā problēma par domāšanu demokrātiskās kategorijās! Sak, vainīgi ir pilsoņi nevis institucionāli šķēršļi, kas neļauj viņu gribu ņemt vērā.

42% Latvijas balstiesīgo pilsoņu VASARAS VIDŪ piedalījās referendumā. Salīdzinājumam - 2004.gada EP vēlēšanās piedalījās 41%. Ja šogad EP vēlēšanas nesakristu ar pašvaldību vēlēšanām, piedalītos vēl mazāk. Secinājums: problēma nav cilvēkos, bet kvorumā (un vasaras referendumu gadījumā - arī referendumu norises laikā, to parādīja arī SKDS vēlāk veikta aptauja par neierašanās iemesliem).

"Un kāpēc man kā nodokļu maksātājam būtu katru reizi jāsedz kādas indivīdu grupas iniciatīva, kura beidzas ar neko - lieku naudas izlietojumu?"

Ko nozīmē "beidzas ar neko"? Vasarā 42% Latvijas pilsoņu izteica savu pilsonisko pozīciju. Jā, tai šoreiz nav saistoša spēka, bet arī konsultatīviem referendumiem ir nozīme. Vismaz man šīs naudas noteikti nav žēl - apzinos, ka demokrātija nemaksā lēti.

"Problēmu pēc būtības atrisināja grozījumi notariāta likumā."

Nē. Tas "samazināja" izmaksas uz notāriem no 100 000 uz 20 000 (proti, atstāja 2007.gada līmenī), bet problēmu pēc būtības neatrisināja.

"prasījuma robežas paplašina konkrētās kontroles ietvaros"

Tam nav nekāda sakara ar konkrēto vai abstrakto kontroli. Ja apstrīdētā norma varētu neatbilst augstākai normai tādu iemeslu dēļ, par kuriem pieteicējs nav iedomājies vai uz kuriem neuzstāj, konstitucionālā tiesa var šo jautājumu skatīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kode 20.05.2009 21:35
"Un kādēļ pilsoņi nevarētu PAŠI REGULĀRI PIEŅEMT tādus lēmumus, kurus uzskata par visai sabiedrībai svarīgiem? Galu galā, kurš šeit ir suverēns?"
Tādēl, ka mūsu valstī pilsoņi to nav spējīgi izdarīt! To pierādīja pērnā gada vasara. Mēs pat tik globālu likumu kā Satversme nevarējām izgrozīt. Un kāpēc man kā nodokļu maksātājam būtu katru reizi jāsedz kādas indivīdu grupas iniciatīva, kura beidzas ar neko - lieku naudas izlietojumu?

Manuprāt, paraksta apliecināšana ir nepieciešama. Diskutējams jautājums cik par to maksāt.

Problēmu pēc būtības atrisināja grozījumi notariāta likumā. Deputāti sūdzējās ST tajā brīdī, kad maksa par paraksta apliecināšanu bija 10Ls un viņiem likās ierobežojoša. Tāpēc apstrīdēja. Grozot likumu, Saeima iekļāva izņēmumu attiecībā uz likumprojektu iesniegšanas parakstu apliecināšanu.

2ls manām pilsoņu tiesībām nav nekāds šķērslis, lai tās īstenotu. Tiem, kam divi lati ir apgrūtinājums ir paredzētas "atlaides" -atbrīvošana no maksas. Manuprāt, godīgi, ka maznodrošinātie ir atbrīvojami.

Par ST prasījuma robežām.
Nav laika pētīt tos spriedumus, bet pēc autores ietvertiem citātiem noprotams, ka prasījuma robežas paplašina konkrētās kontroles ietvaros (lai nodrošinātu efektīvu personas tiesību aizsardzību un sprieduma izpildi). Bet lai paliek .... deputāti takš ir abstraktās kontroles subjekti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

I.K. 19.05.2009 23:57
"Ja Kažokas kundze regulāri komentētu ST spriedumus, uzsverot pozitīvo un negatīvo, tad šim blogam, kā regulāram izvērtējumam būtu kāds pienesums"

Komentēt ST spriedumus nav ne mans pienākums, ne mans hobijs. Komentēju tikai tad, kad man kā tiesiskās lietās zinošam pilsonim ir kas būtisks ko pateikt. Arī turpmāk sava emuāra ierakstot ST spriedumus pieminēšu tikai tad, ja tajos parādīsies kaut kas uzslavas vai nosodījuma vērts.

"Vai tajās valstīs, kurās nav referendumu, nerunājot pat par tautas likumdošanas iniciatīvu,nav demokrātijas??????"

Tajās valstīs ir mazākas tiešās demokrātijas iespējas nekā ir iebūvēts Latvijas Satversmē.

"Vai salīdzināšana ar šīm valstīm ir nepieciešama?"

Kādēļ ne? Ja tas ļauj kut ko būtisku pateikt par mūsdienu demokrātijas izpratni vai par Satversmes 1.pantu, tad laipni lūdzu!

" Vai Šveicē tautas likuma iniciatīvu sedz valsts? (Iesaku palasīt tiesas sēžu stenogrammas, netikai spriedumu!)Ar Ctrl F var atrast Šveici, Poliju, Spaniju, Lietuvu utt"

Vai stenogramma jau ir pieejama Interneta? Un kādēļ man ārvalstu pieredzes apskats būtu jāmeklē stenogrammā (kur es nevaru uzzināt tiesas vērtējumu par šo pieredzi), ja PARASTI ST to konsekventi iekļāva motivācijas daļā?


" Vai autore nav pamanījusi, ka citās valstīs tautas iesniegtā likumprojekta ceļš beidzas parlamentā (neatkarīgi no iznākuma), taču Latvijā tā ceļš beidzas tautas nobalsošanā"

Autore to nav pamanījusi, jo ... ST par to spriedumā neminēja. Vienīgais, kas tur atrodams: MK pārstāves 3 valstu pieredzes pārstāsts. Ko ST motīvos neatkārtoja un kas nav reprezentatīvs (jo 3 valstis un starp tām nav tādu, kuru tiešās demokrātijas mehānismi ir līdzīgi Latvijas apstākļiem.)

" Un, ja autorei ir akūta nepiecišamība regulāri rosināt PILNĪGI IZSTRĀDĀTUS LLIKUMPROJEKTUS, tad tādus Saeimā var iesniegt arī deputāti, par kuriem viņa ir balsojusi!"

Un kādēļ pilsoņi nevarētu PAŠI REGULĀRI PIEŅEMT tādus lēmumus, kurus uzskata par visai sabiedrībai svarīgiem? Galu galā, kurš šeit ir suverēns?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

I.K. 19.05.2009 23:42
knix,

"šķiet, par spīti iegūtajam grādam jurisprudencē autore nav iemācījusies elementāras tiesības gudrības."

Tā kā esat anonīms, tad man diemžēl par Jūsu jurisprudences zināšanām ir jāspriež tikai un vienīgi no 1 komentāra. Tas man nedod pārliecību, ka esat ieguvis grādu tiesību zinātnē, tādēļ nāksies paskaidrot lietas, kas juristiem tomēr ir pašsaprotamas.

1. "jautājums: vai par prasījuma robežām atbild tiesa vai pieteikuma iesniedzējs?" "Normālā" (vispārējās jurisdikcijas) tiesā - noteikti pieteicējs. Satversmes tiesā - tiesa drīkst un jau vairākkārt ir pēc vajadzības paplašinājusi prasījuma robežas. Internetā ir viegli šādus spriedumus/lēmumus atrast. Piemēram, šī teksta autors ir Satversmes tiesa: "19. Satversmes tiesa jau vairākkārt secinājusi, ka "prasījuma robežu pārkāpšana spriedumā ir iespējama un pat nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu personas tiesību aizsardzību un sprieduma izpildi" (Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 6. punkts, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punkts). Arī tiesību zinātnē ir izteikts viedoklis, ka Satversmes tiesas procesā "ir gadījumi, kad ir pieļaujams un pat nepieciešams iziet ārpus prasījuma robežām, iekļaujot pārbaudē arī tādas normas, kas nav tikušas apstrīdētas, vai izvērtējot atbilstību tādām normām, atbilstība kurām nav apstrīdēta.""

Es samērā rūpīgi, lai gan ne sistemātiski sekoju līdzi ST spriedumiem un neatceros citu gadījumu, kad ST būtu atteikusies apskatīt tādu tiesību normas aspektu, kas ir fundamentāli svarīgs jautājuma izšķiršanai par kāda likuma normas atbilstību konstitucionāli normai. Šis spriedums ir izņēmums, tādēļ to īpaši akcentēju.

"Vai autore uzskata, ka tomēr princips, ka visas iestādes dara visu, garantē pārvaldes efektivitāti? "

Demagoģija. Ieskatīties cilvēkam pasē nenozīmē "darīt visu". Neprasa pat minūti uz cilvēku. Nav tā, ka būtu iedomājamas tikai divas alternatīvas: proti, notāri vai īpaša iestāde, kuras vienīgā funkcija būtu ļaut cilvēkiem parakstīties parakstu vākšanas lapā! Galu galā daudzās pašvaldībās JAU ir izveidotas vienas pieturas aģentūras, kur iedzīvotājs var uzreiz daudzas tehniskas lietas īsā laikā nokārtot. Pataisīt iespēju parakstīties referendumam par maksas pakalpojumu - nespēju iedomāties, ka kaut kas tāds vispār ir iedomājams. Pat šāda hipotēze norāda uz problēmām domāt demokrātiskās kategorijās: "valstij" ir jāveicina cilvēku līdzdalība lēmumu pieņemšanā nevis jāuztver tā kā nasta, kas neietilpst kādas iestādes "funkcijās". Tad varbūt uztaisām arī līdzdalību sabiedriskās apspriedēs par maksas pakalpojumu? Galu galā tas no valsts/pašvaldību iestāžu darbiniekiem var prasīt pat lielāku laika/resursu ieguldījumu nekā cilvēku, kas ierodas ierosināt referendumu, pasu pārbaudīšana.

"Interesanti, kā pases kopijas iesniegšana nodrošina to, ka cilvēks ir pašrocīgi parakstījies... Viens bankas darbinieks tādas kopijas var sagādāt simtiem, bet ja vēl pieslēdz, piemēram, kādu pasu nodaļu..."

Es uz šo jautājumu savā ierakstā jau atbildēju. Cik liels ir RISKS, ka kaut kas tāds notiks, ņemot vērā, ka atbildība, ja pārkāpums atklājas (un tas atklāsies brīdī, kad cilvēks, kura paraksts ir viltots, dosies uz referendumu un viņam neļaus vēlēt, jo viņš jau ir piedalījies ierosināšanā), ir visai smaga? Un vai šis risks ir tik liels, ka tādēļ godprātīgiem parakstu vācējiem ir jāvāc 20 000 starta kapitāls notāru darba apmaksai?

"Diemžēl vēlreiz jāatgadina, ka pieteikuma iesniedzēji nesūdzējās par to, ka par parakstu apliecināšanu ir jāmaksā. Viņu vienīgā sāpe bija tā, paraksti jāapliecina pie notāra."

ST praksē dzelžaini pieturēties pie pieteicēju neprasmīgi definētām prasījuma robežām ir kaut kas jauns. Kā jau teicu, neatceros nevienu gadījumu, kad ST nebūtu skatījusi lietu pēc būtības (arī ārpus prasījuma robežām), ja lietas raksturs pēc šāda skatījuma burtiski brēktu.

" Vai tiesa šeit izdarīja "mājienu", vai vienkārši skaļi domāja? Vienalga, tiesa taču nevar piespiest likumdevēju pieņemt tādu likumu."

Tiesa var un vairākkārt jau ir norādījusi, kāda satura likums vēl izdodams būtu vai nebūtu konstitucionāls. Tā dara ne tikai ST, bet arī ECT, kad domā par citiem, mazāk ierobežojošiem veidiem, kā panākt leģitīmo mērķi - parasti kā ieteicamais rīcības virziens seko diezgan konkrēta normatīva risinājuma piedāvājums (piemēram, pirmais, kas man nāk prātā no neseniem spriedumiem: ar laiku atcelt ierobežojus piedalīties vēlēšanās "aizliegto" organizāciju dalībniekiem). Tā ir ierasta konstitucionālās tiesas prakse - pateikt, kādus tiesiskus risinājumus tiesa atzīst/varētu atzīt par konstitucionāliem. Šoreiz ar izbrīnu pamanīju, ka tas netiek darīts - tā vietā pat šajā jautājumā tiesa saskatīja tikai politiskus, bet ne tiesiskus aspektus. Nekonsekvence ir uzkrītoša, tādēļ uz to īpaši norādīju.

"Un visbeidzot, kas ir tik dīvains norādījumā, ka parastu vākšana var notikt arī šauras grupas interesēs un tādā gadījumā, varbūt, nebūtu īsti lietderīgi tam tērēt budžeta naudu?"

Nav te nekas dīvains. Kā jau rakstīju - tā ir daļa no taisnības. Kādēļ tikai daļa? Tādēļ, ka tiesa izvēlējās nepadomāt arī citā virzienā - proti, nepieciešamība savākt notariāli apliecinātus parakstus var atturēt ierosinātājus arī no visai sabiedrībai ļoti nepieciešama referenduma ierosināšanas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kiki 19.05.2009 22:11
Lasot komentārus mani priecē, ka mums Latvijā ir daudz zinošu cilvēku - katrs ar savu stāju un viedokli.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kode 19.05.2009 20:59
Pilnībā pievienojos knix, bet vēl kas piebilstams. Ja Kažokas kundze regulāri komentētu ST spriedumus, uzsverot pozitīvo un negatīvo, tad šim blogam, kā regulāram izvērtējumam būtu kāds pienesums, bet....diemžēl

Man ir radušies daži jautājumi autorei:

Vai tajās valstīs, kurās nav referendumu, nerunājot pat par tautas likumdošanas iniciatīvu,nav demokrātijas??????

Vai salīdzināšana ar šīm valstīm ir nepieciešama?

Vai Šveicē tautas likuma iniciatīvu sedz valsts? (Iesaku palasīt tiesas sēžu stenogrammas, netikai spriedumu!)Ar Ctrl F var atrast Šveici, Poliju, Spaniju, Lietuvu utt

Vai autore nav pamanījusi, ka citās valstīs tautas iesniegtā likumprojekta ceļš beidzas parlamentā (neatkarīgi no iznākuma), taču Latvijā tā ceļš beidzas tautas nobalsošanā (ja Saeima to nav atbalstījusi).

Un, ja autorei ir akūta nepiecišamība regulāri rosināt PILNĪGI IZSTRĀDĀTUS LLIKUMPROJEKTUS, tad tādus Saeimā var iesniegt arī deputāti, par kuriem viņa ir balsojusi!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

knix 19.05.2009 20:04
Vispirms atvainošos par personisku aizrādījumu, bet, šķiet, par spīti iegūtajam grādam jurisprudencē autore nav iemācījusies elementāras tiesības gudrības. Tādēļ lielākā daļa autores jautājumu ir vienkārši muļķīgi un mana pilsoniskā stāja neļauj neatbildēt.
1. "Jautājums: kā ST izvērtēja, vai izmaksas par notariālu parakstu apliecināšanu ir/nav atbilstošas demokrātiskas valsts principam?"
Tad jājautā, vai tiešām autore nav pamanījusi spriedumā 10.1 punktu, proti "10.1. Pieteikuma iesniedzējs apstrīd pienākumu apliecināt parakstu pie notāra, turklāt to saistot ar nesamērīgo samaksu par šo pakalpojumu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis precizēja prasījuma robežas, proti: Pieteikuma iesniedzējs apstrīd tikai to, ka paraksta apliecināšana izdarāma pie notāra vai pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas funkcijas (sk. lietas materiālu 2.sēj. 15. lapu). Pieteikuma iesniedzējs nav apstrīdējis nedz valsts nodevas apmēru, nedz notāru atlīdzības taksi. Tāpēc Satversmes tiesa šīs lietas ietvaros nevērtēs paraksta apliecināšanas pakalpojuma samaksas apmēru."? Un vēl jautājums: vai par prasījuma robežām atbild tiesa vai pieteikuma iesniedzējs?
2. Kas īsti nav skaidrs apgalvojumā, ka "šādas funkcijas uzdošana citām valsts vai pašvaldību institūcijām, kuru ikdienas pienākumos neietilpst parakstu īstuma publiska apliecināšana, nenodrošinātu sniegtā pakalpojuma kvalitāti un neatbilstu valsts pārvaldes efektivitātes principam". Vai autore uzskata, ka tomēr princips, ka visas iestādes dara visu, garantē pārvaldes efektivitāti? Man gan saprātīgāks sķiet arguments, ka, ja arī citām iestādēm uzdotu pienākumu apliecināt parakstu, tas būtu maksas pakalpojums, kā jebkurš pakalpojums, kas neietilpst iestādes pamatfunkcijās (ja te maksu nenoteiktu, tad varbūt arī par citiem pakalpojumiem maksas jāatceļ)?
3. Interesanti, kā pases kopijas iesniegšana nodrošina to, ka cilvēks ir pašrocīgi parakstījies... Viens bankas darbinieks tādas kopijas var sagādāt simtiem, bet ja vēl pieslēdz, piemēram, kādu pasu nodaļu...
4. Diemžēl vēlreiz jāatgadina, ka pieteikuma iesniedzēji nesūdzējās par to, ka par parakstu apliecināšanu ir jāmaksā. Viņu vienīgā sāpe bija tā, paraksti jāapliecina pie notāra.
5. Pavisam dīvains ir autores izbrīns par to, ka Satversmes tiesa pati neizdod likumus "Taču attiecīgas kārtības noteikšana ir tikai likumdevēja kompetencē." Tiesa norādīja: "Lai tautas likumdošanas iniciatīvu padarītu pieejamāku, apsverams būtu jautājums par paraksta apliecināšanas izdevumu atlīdzināšanu no valsts budžeta tajos gadījumos, kad attiecīgais likumprojekts tiktu pieņemts." Vai tiesa šeit izdarīja "mājienu", vai vienkārši skaļi domāja? Vienalga, tiesa taču nevar piespiest likumdevēju pieņemt tādu likumu. Un es no šī teksta sapratu, ka runa bija par pieņemtu likumprojektu, proti, likumprojektu iesniedz, ja nemaldos, prezidentam (attiecīgi viņš to pieņem). Saeima taču pieņem likumu.
Un visbeidzot, kas ir tik dīvains norādījumā, ka parastu vākšana var notikt arī šauras grupas interesēs un tādā gadījumā, varbūt, nebūtu īsti lietderīgi tam tērēt budžeta naudu?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris 19.05.2009 18:25
Šajā gadījumā, diemžēl, saredzu šajā likumā speciālo interešu klātbūtni - ar triviālu ieganstu radīt papildu ienākumus notāriem.

Konstitucionālās tiesības jau tie 2LVL daudz neiespaido. Ja kāds ir pietiekami pārliecināts, ka likums ir jāgroza, tad gan jau divus latus atradīs. Jebkuram likuma grozījumam turklāt var atrast kādu turīgu sponsoru... Turklāt parakstu vākšanas likumā ir jāiebūvē kaut vai neliela grūtības barjera. Jo tad, ja parakstus savākt būs pārāk lēti un viegli, tad referendumi par visu ko notiktu nepārtraukti (turklāt visas turpmākās referenduma stadijas apmaksā valsts budžets). Grūtības barjera, protams, var būt jebkāda - var pateikt, ka ikvienam parakstīties gribētājam ir nevis jāmaksā 2 lati, bet pirms parakstīšanās jānoskaita savā dzimtajā valodā kāda lūgšana - teiksim, jāapdomā vismaz 5 Rožukroņa noslēpumi (t.i. pieci "Tēvs mūsu..." un piecdesmit "Esi sveicināta...").

Bet man nav īsti saprotams, kādēļ visi 20 tūkstoši ir jāatdod tieši notāriem? Elektroniskais paraksts visos citos kontekstos taču tiek atzīts par pietiekami drošu - kādēļ pēkšņi šāds jocīgs izņēmums. Kādēļ šo naudu nevar vienkārši ieskaitīt valsts budžetā? Kā amortizācijas izmaksu, lai varētu vieglāk sarīkot turpmāko 10% balstiesīgo parakstu vākšanu un pašu referendumu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

I.K. 19.05.2009 17:35
Andri,
No likuma: "22.pants. Ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem ir tiesības, norādot savu vārdu, uzvārdu un personas kodu, iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai pilnīgi izstrādātu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu. Katram parakstam ne agrāk kā 12 mēnešus pirms likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta iesniegšanas Centrālajai vēlēšanu komisijai jābūt apliecinātam pie zvērināta notāra vai pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas darbības."

Tā kā elektroniski diemžēl nav iespējams.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris 19.05.2009 17:30
Vai elektroniskie paraksti arī der, un vai tie ir notariāli jāapstiprina?

Ja elektroniskie paraksti ir derīgi bez šīs papildu izmaksas, tad paveras pavisam jaunas iespējas likumdošanas iniciatoriem. Pietiek apmācīt kādus 10-20 tūkstošus organizētu lietotāju, un viņi var (sazinoties ar Twitter vai Facebook palīdzību) saorganizēt nepieciešamos 10 tūkstošus parakstu dažu dienu laikā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Anna 19.05.2009 17:01
Paldies autorei par pārskatu! Un argumentācijas problēmas tiešām labi iezīmētas. Taču, manuprāt, pieprasīt 2 Ls no cilvēka par viņa svarīgas lietas iniciēšanu tiešām nav pārlieku liels ierobežojums. Ja lieta 10000 vēlētāju nav tik vērta, lai 2 Ls robežai kāptu pāri, tad tā ir skaidra lietas svarīguma zīme. otro soli taču valsts pārņem!

Piekrītu gan tam, ka tieši par šo ST nerunā, lai gan tai to vajadzēja darīt.

Rezultātam gan pievienojos.

Citi autora darbi