Atslēgvārdi:

1989 - gals un sākums

Tas bija gads, kad daudzi eiropieši pārstāja baidīties. Tad izgaisa viņu politiskā impotence un viņi atguva centrālo lomu politiskajā arēnā.

Iesaki citiem:

Ir pagājušas divas desmitgades kopš tagad jau tālajiem dramatiskajiem notikumiem, kuru rezultātā Centrālajā un Austrumeiropā notika tolaik pilnīgi neiedomājamais — sabruka komunistiskie režīmi un līdz ar to iestājās toreiz par mūžīgu uzskatītās sistēmas beigas. Tiešām, pirms 1989. gada pēckomunistiska sabiedrības organizācija šķita utopija — fantāzija. Komunisms, iespējams, arī bija neglābjami nevesela, slima sistēma, tomēr doma, ka tas kādu dienu varētu nebūt vispār, piesaucot pragmātisku realitāti, gan netika pieļauta nedz politiķu, nedz akadēmiskajās aprindās.

Tiesa, atsevišķi disidenti, piemēram, Krievijā Andrejs Amalriks (Andrei Amalrik) un akadēmisko aprindu pārstāvji prognozēja, ka tuvojas iekārtas beigas. 1988. gadā es izdevu grāmatu The Crisis of Marxist Ideology in Eastern Europe: The Poverty of Utopia[1]. Grāmatā apgalvoju, ka divi apstākļi liecina par sistēmas neizbēgamu sabrukumu: pirmais — ideoloģiskās stingrības vājināšanās, kas radīja liktenīgu komunistiskās leģitimitātes krīzi, un otrais — alternatīvu kustību un ideju — pilsoniskās sabiedrības — rašanās.

Grāmatā sīkāk analizēju vairākus piemērus, arī mazāk pētīto neatkarīgo miera kustību bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR). Jau tad dažiem bija acīmredzams, ka valdošās elites jeb birokrātiskā mašinērija, kuru vēsturnieks Stefens Kotkins (Stephen Kotkin) trāpīgi nosauca par nepilsonisko sabiedrību (uncivil society), ir pazaudējušas saviem ideoloģiskajām saistībām tik nepieciešamo pašpārliecinātību[2].

Vairs nebija degsmes. Marksisma-ļeņinisma oficiālā ticība bija transformējusies banālu lozungu kopā. Mihaila Gorbačova faktors (atteikšanās no Leonīda Brežņeva ierobežotās suverenitātes doktrīnas) un pāvesta Jāņa Pāvila II svētā taisnīguma aktualizēšana atmodināja tādus sociālos spēkus, kuru mērķis bija noārdīt pastāvošo iekārtu.

Sākotnēji drūmā aina izšķīda mēnešu, tad nedēļu un visbeidzot — pat dažu dienu laikā. 1989. gada revolūcijas neatgriezeniski sagrāva ļeņinismu un atvēra durvis uz Austrumeiropas valstu pilsoņu politisko pašnoteikšanos. Sperot šādu soli, austrumeiropieši vienlaicīgi sasniedza arī svarīgu intelektuālu pārrāvumu — pavalstniecības jēdziena atkārtotu izvērtēšanu, ko komunistiskie režīmi sistemātiski bija iznīcinājuši un nolieguši.



Lielā atteikšanās

Pēckomunistiskā laikmeta cīņas koncentrējās uz atmiņas, taisnīguma un atbildības konceptiem. Politika, kultūra, sociālās attiecības — visi šie jēdzieni tā vai citādi tika saistīti ar definīciju, ko nozīmē būt pilsonim. 1989. gadam sekojošie notikumi atklāja divus iespējamos ceļus. Pirmais — kad revolūcijas vainagojās ar pilsoniskās piederības sajūtas nostiprināšanos, un otrs — kad notika novirze no revolūciju mērķiem vai pat šo mērķu noliegums, atmešana vai formāla pārņemšana. Katrā ziņā izskatās, ka Ralfa Dārendorfa (Ralf Dahrendorf) mākslīgais formulējums "pilsoņi nozīmes meklējumos" ir nepārspējami noturīgs. Pēc 1989. gada par izšķirošu izaicinājumu kļuva sekmīga vai, mazākais, apmierinoša tādas morālas un politiskas vienprātības veidošana, kas balstīta uz kopīgu uzticību atbildīgajām institūcijām un paredzamām procedūrām[3].

Pēckomunistiskās sabiedrības nav pilnība. Pārfrāzējot Adamu Mihņiku (Adam Michnik), var teikt, ka tās veido parasti cilvēki un raksturo "normāli" konflikti. Kens Džovits (Ken Jowitt) reiz sacīja — lai izdzīvotu "demokrātijai ir nepieciešami parasti varoņi". Demokrātijas paradokss — "bez varonības nav iespējams uzturēt sabiedrības tikumību, kas pamazām degradējas egoistiskā sociālā, ekonomiskā un politiskā savtīgumā. Indivīds tiek aizstāts ar savpatīgumu". Vienlaikus "harizmātisks varonis nepieņem, precīzāk — nespēj demokrātiski novērtēt parastu cilvēku trūkumus"[4].

Patiesi Ralfs Dārendorfs nemaldījās — 1989.gada revolūcijas iznīcināja veco režīmu, bet vietā sāpīgā veidā spēja radīt pilnīgi dīvainu un bieži — mulsinošu liberālās demokrātijas pasauli. Šis pārmaiņu ceļš austrumeiropiešos radīja vilšanos "lielajās cerībās par jaunu pasauli, kurā netiek ierobežota vārda brīvība, pastāv vienlīdzība un patiesa demokrātija"[5]. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka revolūcijas ir cietušas neveiksmi. Revolūciju mērķis tieši bija nepakļaušanās jauniem utopiskiem plāniem, un tas ir izdevies. Revolūcijas necildināja "šķīstības republiku", bet gan noraidīja fundamentāliskus, neo-jakobīniskus kārdinājumus.

Tā vietā revolūcijas atvēra ceļu uz demokrātisku normalitāti, uz komunistiski-totalitārās pieredzes stigmatizētās sabiedrības revitalizāciju. Radikālisma apokaliptiskās formas nav guvušas pārsvaru. Polijā dvīņubrāļu Kačinsku (Kaczynski) "morālā revolūcija" nekļuva par nacionālu katarsi. Gluži pretēji — ļaudis pauda nogurumu, saniknojumu un sapīkumu par paštaisni populistisko manevrēšanu. Demokrātija un atmiņa ir saistītas, bet pretstatījums ar traumatisku pagātni nenozīmē nepieciešamību iedrošināt atriebīgas kaislības.



Pēckomunistiskā pasaule

Pēc 1989. gada reģiona realitāte nenovēršami ir eklektiska. Ļeņinisma atstāto tukšumu pakāpeniski aizpildīja pirmskomunistiskās un komunistiskās tradīcijas, sākot ar nacionālismu (gan pilsonisku, gan etnisku) līdz pat konservatīvismam, un no neoļeņinisma līdz kvazifašismam. Šos divdesmit gadus raksturo politisko saistību, atbalsta un pārliecības plūstamība. Šādā izpratnē var sacīt, ka agrākais padomju bloks ir notiekošs demokrātiskas politikas eksperiments.

Svarīgākais neatrisinātais reģiona valstu jautājums ir nenokārtotās attiecības ar totalitāro pagātni. Izrādās, ka tieši šis jautājums ir grūti pārvarams šķērslis, veidojot paliekošu saikni starp demokrātiju, atmiņu un pilsonisko aktivitāti. Es tomēr uzskatu, ka ir iespējams panākt šī jautājuma atrisināšanu un rezultātā izveidot jaunu individuālas un kolektīvas identitātes pamatu, balstoties uz visu nacionālās vēstures sniegto — gan negatīvo, gan pozitīvo.

Papildus agrīnā staļinisma traumai visām apskatītajām valstīm vajadzēja un joprojām ir nepieciešams rīkoties ar "pelēko morālās nenoteiktības plīvuru", kurš precīzi raksturoja "reālo sociālismu"[6]. Sabiedrībai un daudziem tās locekļiem attiecībā uz pagātni ir netīra sirdsapziņa. Lai arī, pamatojoties uz atmiņas pienākumu, joprojām tiek gaidīta jauna solidaritāte, tomēr tās veidošanai ir potenciāls tādiem politiskajiem mērķiem, kas patlaban nav neskaidrā un šķietami nebeidzamā pārējas perioda prioritāšu vidū.

Nedrīkst par zemu novērtēt nostiprinājušos sabiedrības atmiņas zudumu un negatīvo ietekmi, kas to pavada. Patiesas sabiedriskas diskusijas un nosvērtas pagātnes jautājumu analīzes trūkums veicina klusējošu vai reizēm pat ne tik klusējošu neapmierinātību un pat rūgšanu. Tas, savukārt, dod iespēju jauniem demagogiem nokļūt pie varas. Minētās diskusijas un analīzes piemēri ietver, piemēram, augstāko valsts amatpersonu publisku apstiprinājumu, ka komunistisko diktatūru laikā tika pastrādāti noziegumi pret cilvēci. Piemērs šādai situācijai ir Vladimira Putina režīms Krievijā. Svarīga viņa "vadāmās demokrātijas" leģitimitātes sastāvdaļa ir institucionalizēts atmiņas zudums un 20. gadsimta vēstures, padomju pagātnes, un jo īpaši — Staļina genocīda falsifikācija.

Postkomunisms sev līdzi ir atnesis "jaunu, kokainu publiskās politikas valodu, kura daudziem pilsoņiem maz nozīmē vai interesē"[7]. Šādā kontekstā ir svarīgi atcerēties, ka tieši 1989. gada "ilūzijām" par to, kas tuvojas, bija svarīga loma ļeņinisma sagrāvē. Tas bija gads, kad daudzi eiropieši pārstāja baidīties un kad izgaisa viņu morālā frustrācija un politiskā impotence, un kad viņi atguva centrālo lomu politiskajā arēnā. Šāda apgalvojuma svarīgākais pierādījums ir tas, ka Dienvidslāvijas konfliktu fonā iezīmētie ļaunākie reģiona attīstības scenāriji nepiepildījās un izrādījās aplami. Nobeigumā — es ticu, ka 1989. gada lielās sabiedriskās kārtības pārmaiņas pašas ir neapšaubāms pierādījums tām vērtībām, kuras šobrīd raksturo demokrātiju.
_______________________________________________

[1] Marksisma ideoloģijas krīze austrumeiropā, jeb Utopijas nabadzības apliecinājums

[2] Stephen Kotkin (plus contribution by Jan T Gross), Uncivil Society: 1989 and the Implosion of the Communist Establishment [Random House, 2009].

[3] Reinventing Politics: Eastern Europe from Stalin to Havel [Free Press, 1992).

[4] Kens Džovits, ievadā grāmatai "Adam Michnik, Letters from Fredom: Post-Cold War Realities and Perspectives", red. Irēna Grudzinska Grosa (Irena Grudzinska Gross) – izd. University of California Press, 1999. gadā

[5] Ralf Dahrendorf , After 1989: Morals, Revolution, and Civil Society [St Martin's Press, 1997]

[6] Tony Judt), "Postwar. A History of Europe since 1945

[6]"(izd. Penguin, 2005. gadā

[7] Turpat.



Raksts pārpublicēts no openDemocracy.net, pamatojoties uz Creative Commons licenci. Tulkojums no angļu valodas, tulkojis Ojārs Balcers.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!