Atslēgvārdi:

16 mēneši Latvijas televīzijā

Vai LTV darbiniekiem nebūtu jāpapūlas definēt uzdevumus, kas Latvijas televīzijai jāsasniedz, lai atgūtu ne tikai reitingu, bet arī sabiedriskās televīzijas cienīgu saturu?

Iesaki citiem:

2008.gada 6.februāris ir pēdējā diena, kad, atbilstoši Nacionālās radio un televīzijas padomes izsludinātā konkursa noteikumiem, pretendenti var pieteikties uz vakanto Latvijas televīzijas ģenerāldirektora amatu. Līdz šim viedokļus par Latvijas televīziju un ģenerāldirektora amata konkursu ir izteikuši daudzi, un dažbrīd pat ir radies iespaids, ka slinkums šajā ziņā nav bijis nevienam. Pat Valsts prezidents Valdis Zatlers „pakratīja pirkstu”, ka sekošot jaunā vadītāja izraudzīšanas procesam[1].

Taču dīvainākais, manuprāt, ir tas, ka, izņemot Jāņa Dombura interviju laikrakstā Diena[2] un arī šā brīža ģenerāldirektora pienākumu pildītāja Edgara Kota interviju Neatkarīgajā[3], nav izskanējis pašu Latvijas televīzijas nedz radošā, nedz tehniskā „spārna”, nedz arī Ziņu dienesta darbinieku viedoklis — kādu tad jauno ģenerāldirektoru sagaida, kādi uzdevumi konkursa uzvarētājam būtu jārisina? Vai Latvijas televīzijas kanālu direktoriem Baibai Šmitei un Arnim Kuprišam nekas nebūtu sakāms? Vai ilggadējai Latvijas televīzijas arodbiedrības un tagad informatīvi dokumentālo raidījumu satura redaktorei Sarmītei Plūmei nebūtu jāpapūlas definēt tos uzdevumus, kas Latvijas televīzijai būtu jāsasniedz, lai ne tikai atgūtu reitingu (ja tas maz ir iespējams), bet arī sabiedriskās televīzijas cienīgu saturu? Bet, iespējams, ka tas viss ir lieki un nevienu neinteresē. Kā Valda Atāla prātulā: „Nejautā, par ko es domāju, bet gan — par ko es klusēju.”

Kad 2006.gada augustā mani uzaicināja strādāt Latvijas televīzijā, to uzskatīju par lielisku izaicinājumu gan no karjeras attīstības skata punkta, gan no jaunu iemaņu un pieredzes iegūšanas viedokļa. 16 mēnešos, kuros man bija iespēja strādāt Latvijas televīzijā, tas zināmā mērā izdevās. Tomēr tas, ka šobrīd tur nestrādāju, ir iemesls dalīties gūtajos iespaidos. Tā teikt, ja jau paši Latvijas televīzijas darbinieki to nedara.

Mans pirmais piedzīvojums bija ar amata nosaukumu. Neraugoties uz amata nosaukumu — redaktors —, praktiskajā dzīvē tam bija nosacīta loma. Lai kādā medijā redaktors strādātu, viņš ir cilvēks, kurš nosaka saturu. Tāda vismaz ir teorija. Jo īpaši svarīgi tas ir sabiedriskā medijā, kāda, starp citu, ir vai par kādu vismaz tiek dēvēta Latvijas televīzija. Kāpēc loma ir tikai nosacīta? Tāpēc, ka pamatā — vismaz raidījumā (projektā) „Labrīt, Latvija!” tā tas bija noteikti — saturu noteica projekta vadītāja Vija Ķenava. Un bija pilnīgi vienalga, kas ir rakstīts redaktora pienākumu aprakstā. Šeit nav lieki pieminēt, ka projekta vadītājs ir cilvēks, kurš organizatoriski un finansiāli nodrošina projekta īstenošanu un attīstību, un tieši projekta vadītājam ir jārūpējas par projekta komandas darba apstākļiem. Tātad projekta vadītājs ir cilvēks, kurš redaktoru uzaicina darbā. Latvijas televīzijas šā brīža uzbūvi zināmā mērā varētu saukt par projektu televīziju, nevis satura televīziju. Protams, fonā vēl ir tēma par nacionālo pasūtījumu, ko veic Nacionālā radio un televīzijas padome. Taču tas jau ir ārpus šī stāsta robežām. Tātad situācijā, kad Latvijas televīzijā redaktors ir reāli atkarīgs no projekta vadītāja, jāsaka vien vispārzināmais — galu galā visi esam cilvēki un tiesīgi arī aldziņu saņemt.

Un neliela atkāpe par „ražošanas cehu”, tā teikt, katram sava uts. Raidījumu veido vairāki cilvēki, kuri sevi sauc par brigādi. Saskaņai, pieredzei un laika izjūtai ir liela nozīme. Liela nozīme ir arī katra atbildīgā posma rīcībai jeb saskaņotai rīcībai. Tātad — labs raidījums var tapt tikai labā un saskaņotā komandā. Piemēram, raidījumā „Labrīt, Latvija!” 2007.gadā bija nemitīgas pārrunas par raidījuma vadītāju Andra Buļa un Iveta Šnepas darba kvalitāti. Neizpalika arī Andras Ceriņas un Aigara Rozenberga darba vērtējums. Kāpēc to pieminu? Konkrētā raidījuma vadītāju scenāriju jeb „špikeri” sagatavoja redaktori (gan es, gan mans kolēģis Aivars Auziņš). Jūsuprāt, vai redaktoram (un arī režisoram) bija ietekme uz raidījuma vadītāju darbu? Diemžēl nē, jo projekta vadītāja uzskatīja, ka viss ir labi vai tīri labi. Vai to varēja ietekmēt? Tad vēlreiz lasiet iepriekš rakstīto par projekta vadītāju.

Pirms kāda laika kāds Latvijas uzņēmums meklēja sabiedrisko attiecību speciālistu. Prasības kā jau ierastās prasības, taču piedāvājums bija aptuveni šāds — atalgojums atbilstoši iniciatīvai, sociālās garantijas un kvalifikācijas paaugstināšanas un izaugsmes iespējas. Manuprāt, skan jauki. Kādu līgumu man — kā redaktoram — 2006.gada septembrī piedāvāja slēgt Latvijas televīzijas raidījuma (projekta) „Labrīt, Latvija!” vadītāja Vija Ķenava? Autorlīgumu. Tātad darba izpildes līgumu, uz kuru neattiecās Latvijas televīzijas redaktora pienākumu apraksts un arī nekādas sociālās garantijas. Pēc četru mēnešu darba — kā liels pagodinājums — bija jāuzskata, ka ar mani tika noslēgts terminētais darba līgums, kurš noteica vismaz sociālā nodokļa nomaksu. Taču tas neparedzēja citiem — „stabilajiem” — Latvijas televīzijas darbiniekiem piešķirto veselības apdrošināšanu, tāpat tik pašsaprotamo redaktora amatā nepieciešamo mobilā telefona apmaksu. Tā Latvijas televīzija rūpējās par savu jauno redaktoru. Vēl jāpiebilst, ka uz maniem jautājumiem, kāpēc ir situācija, kad, strādājot valsts juridiskā iestādē, ir divējāda attieksme pret vienu un to pašu pienākumu veicējiem, atbilde vienmēr un no visiem kolēģiem skanēja šādi: „Te ir Latvijas televīzija, un tā pie mums notiek.” Katram pašam jāsecina, no kurienes tad rodas tās mūžīgās problēmas.

Latvijas televīzija par publicitātes trūkumu sūdzēties nevar. Tas ir gan paša medija statusa, gan komunikācijas darba rezultāts. Taču nevienam vairs nav noslēpums, ka komunikācijai jāpastāv arī uzņēmuma iekšienē. Latvijas televīzija atrodas 22 stāvu ēkā, un tās darbību nodrošina vairāki simti cilvēku[4]. Tātad lieki būtu runāt, ka jārod ne tikai e—komunikācijas veids, bet arī klātienes tikšanās iespējas. Neraugoties uz visām komunikācijas iespējām, ne ar vienu no Latvijas televīzijas vadošajiem darbiniekiem, strādājot Zaķusalā, man tikšanās nebija. Varētu jautāt, kāpēc? Daļēji jau atbildēju stāstījumā par projekta vadītāja lomu. Otra daļa atbildes slēpjas tajā, ka Latvijas televīzijā nav vienota radošā kolektīva. Manā pēdējā darba dienā 2007.gada 28.decembrī Latvijas televīzijas Raidījumu radošās daļas vadītāja Ingrīda Veikša, kuras pārraudzībā oficiāli atradās mans amats, nebija sastopama, jo, kā izrādījās, bija atvaļinājumā. Redaktora amats, cik zināms, nav mediju amatu klasifikatora pēdējā rindā rakstāms, tomēr kolēģe laiku „atvadu sarunai” nerada. Un ne jau es viens tāds, kuram laiku neatrada.

Varētu jau skaisti „iekomentēt”, ka Kronbergam nebija jauna līguma, ka nebija tā un nebija šitā. Droši — komentējiet. Tomēr katrā darba vietā ir spēles noteikumi, kurus dažreiz var neuzzināt pat amatu pametot. 16 mēneši, kurus nostrādāju Latvijas televīzijā, ir vērtīgs posms manā dzīvē. Tomēr Zaķusalas krastmalā turpina strādāt ne vien mani bijušie kolēģi, bet arī jau mani draugi. Un te nu jāpiemin kāds „interesants” atgadījums. 2007.gada 17.decembris bija Latvijas televīzijas ģenerāldirektora Jāņa Holšteina pēdējā darba diena. Plkst.16.03 ar kolektīvā e—pasta starpniecību visus sasniedza vadītāja atvadu vārdi, kuros, cita starpā, bija rakstīts: „[..] Gribu pateikt paldies saviem ienaidniekiem, kas neļāvāt ieslīgt pašapmierinātībā!” Iespējams, ka dažu vārdu jēga mūsdienu latviešu valodā ir tik ļoti mainījusies, ka tos var lietot „vajadzības dzīts”. Iespējams. Taču vārds „ienaidnieks” man saistās tikai ar ienaidnieka nozīmi. Atliek tikai pabrīnīties, kā Jānis Holšteins tik daudzus gadus nostrādāja un rezultātā arī vadīja iestādi, kurā bija kara laika apstākļi ar ieročiem un ienaidniekiem. Bet ja nopietni, tad, manuprāt, var būt nesaskaņas un domstarpības, taču par ienaidniekiem saukt savus kolēģus nenāktos saukt pat radošā kolektīvā.

Post scriptum jaunajam ģenerāldirektoram. Skatīties un zināt, ko rāda Latvijas televīzijā. Tas attiecas arī uz rīta raidījumiem. Zināt vismaz redaktoru vārdus. Gadījumā, kad raidījuma redaktoram nepagarina līgumu, painteresēties, kāpēc. To pajautāt arī pašam redaktoram. Nepaļauties tikai uz projekta vadītāja sacīto un nepaļauties „uz viena tante teica” principu. Novērtēt tos darbiniekus, kas Latvijas televīzijā strādāja jau tad, kad sāki iet skolā. Vārds „novērtēt” šeit nozīmē arī to, ka izturēties ar elementāru cieņu. Un nekad, nekad nevienu kolēģi neuzskatīt par ienaidnieku.
______________________________

[1] "Zatlers sekos līdzi LTV vadītāja izvēlei", frut.lv, 2008.gada 9.janvāris, news.frut.lv/lv/culture/18327

[2] Dreijere, Vita, "FOKUSS. Domburs: LTV vajag tirgū labāko", Diena, 2008.gada 2.februāris, http://www.vdiena.lv/lat/politics/focus/fokuss_domburs_ltv_vajag_tirguu_labaako

[3] "Kots: Nevaru merkantili stāvēt malā", NRA, 2008.gada 31.janvāris, www.nra.lv/index.php?rid=74096&tips=1

[4] http://www.ltv.lv/lv/ltv/mes/par_mums




Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!