Raksts

16.marta rituāls


Datums:
17. marts, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Julián Ignacio Gomez Lorenzon

Šis datums kļuvis līdzīgs, piedodiet, Jāņiem vai skolu izlaidumu laikam. Tas tiek medijos parādīts kā gadskārtējs notikums ar saviem nemainīgiem noteikumiem, to dalībniekiem, runām un akcijām.

Es negaidīju ziņas par 16.martu. Ne jau vienaldzības dēļ, bet tāpēc, ka jau zināju, kādas tās būs. Pārsteigumu nebija. Pierastais seriāls sākās ar policijas gatavības demonstrējumu jau vismaz mēnesi iepriekš. Un turpinājās ar parasto deju, kurā konkrētai vēlētāju daļai par godu „labā” Rīgas Dome aizliedza visus pieteiktos pasākumus, bet „sliktā” tiesa tos atļāva. Dzestrajā 16. marta rītā, manuprāt, mediji bija velti sūtījuši TV un radio reportierus stāvēt pie Brīvības pieminekļa. Viņi vienā balsī ziņoja, ka viss ir mierīgi. Ziņu portāli par šo notikumu bija zaudējuši interesi jau pusdienas laikā.

Rituālu vada amatpersonas

16. marta temati rotē vienā orbītā, jo ziņu saturu pārsvarā veido cilvēki, kam nav tieša sakara ar pašiem notikumiem. Par 16. martu stāsta amatpersonas Iekšlietu un/vai kādā citā ministrijā, Rīgas domē, robežas apsardzē (vai uz pasākumu neiekļūs provokatori). Ziņu avotu vidū ir viens otrs deputāts, Valsts Prezidents, pat Aivars Lembergs[1]. Iznāk tādi attāli malā stāvētāju komentāri no visiem, kam ir iespēja izteikties. Ne velti kādam manam ārzemju studentam no fotogrāfijām ziņu portālos un virsrakstiem bija radies iespaids, ka pasākumu, iespējams, rīko Latvijas iekšlietu ministre.

Šis jaukais pārpratums parādīja, ka vienveidīgās ziņas par un ap leģionāru piemiņas dienu nepalīdz izvērtēt šo datumu, mainīt attieksmi pret to, izvērtēt dažādu viedokļu pamatojumu, mazināt maldus un kroplības šīs dienas interpretācijā. Proti, vienādās ziņas, nolemjot šo datumu turpmākai naidpilnu pretrunu ķēdei, neļauj darīt visu to, uz ko gadiem aicina vēsturnieki, sociologi, amatpersonas. Ziņas, kurās pietrūkst pašu leģionāru, vēsturnieku, pasākumu veidotāju skatījuma, nav piemērotas arī tam, ko, iespējams, vēlas sabiedrība (vai ko tā būtu pelnījusi), — cieņpilnu dažādu skatījumu šķetināšanu un pakāpenisku skaidrošanu, kāpēc dienu šādi izmantojam.

Kas ietilpst rituālā?

Kurš gan nezina, ko raksta latviešu prese? Tāpēc, meklējot atšķirīgo un īpašo, nolēmu dziļāk ieskatīties krieviski rakstošo interneta portālu versijās. Tur arī nebija daudz pārsteigumu, tāpēc vien īss pārskrējiens.

Tvnet krievu vesija Rus.tvnet.lv atkārtoja latviešu saturu, precīzāk, aģentūru ziņas, ka viss notiek mierīgi un iekšlietu ministre ir apmierināta. To pašu stāstīja arī Rus.delfi.lv. Portālā Telegraf.lv bija vairāk ziņu, bet to saturs tāds pats, vien virsrakstos izcelta leģiona saikne ar vācu armijas īpašajām vienībām: Марш ветеранов легиона СС прошел без инцидентов[2].

Pie Brīvības pieminekļa pulcējas leģionāru pieminētāji un pretinieki, LTV1
Vairāk materiālu piedāvāja laikraksta Vesti Segodnja izdevēja Fenster portāls Ves.lv. Tur bija no LTV1 rīta raidījuma paņemtais Saeimas deputāta Raivja Dzintara (VL!-TB/LNNK) citāts, tomēr daudz plašāk 16. marts atspoguļots laikraksta papīra versijā. Tajā bija vēsturei veltīts materiāls Разгром немецко–фашистских оккупантов[3]” par to, ko īsti atzīmē šī diena, kā arī komentārs par 16. martam veltīto koncertu Vecrīgas klubā Depo — Бал в честь СС[4]. Arī šajos tekstos nekā jauna neatrast. Bet Chas-daily.com slavenajam datumam nebija veltījis ne rindu.

Kas neietilpst rituālā?

Daudz plašākus materiālus, diskusijas un apskatus 16. marta notikumiem spēja piedāvāt Latvijas Radio programmas, un pirmkārt jau — Labrīt. Tajā bija plašs apskats par dažādām antifašistu organizācijām un intervijas ar to pārstāvjiem. Kā sevišķs notikums jāatzīmē LTV1 15. marta vakarā demonstrētā režisores Ināras Kolmanes veidotā filma Pretrunīgā vēsture. To veido trīs dažādu cilvēku dzīves stāsti, kas ļoti sirsnīgi un skaidri parāda, ka 16. marts un vispār Otrā Pasaules kara notikumi nav ieliekami ne vienādās ziņās, ne vienkāršotos lozungos.

TV3 ziņas
Meklējot atšķirīgu 16. martu, ieraudzīju saviem līdzīgus secinājumus Ata Lejiņa viedoklī Delfi.lv, kur viņš publicē savas pārdomas, kas rakstītas pirms pieciem gadiem, un saka[5]: „Atkal ir klāt 16. marts — un atkal dzirdam vienus un tos pašus strīdus, vienus un tos pašus argumentus, kas jau gadu gadiem diemžēl nemainās.”

16. marts kļuvis līdzīgs, piedodiet, Jāņiem vai skolu izlaidumu laikam. Tas tiek medijos parādīts kā gadskārtējs notikums ar saviem nemainīgiem noteikumiem, to dalībniekiem, runām un akcijām. Reti sastopama ir vēlme šo datumu rādīt citādāk, jo vieglāk ir sekot ziņu plūsmai. Bet šāda pieeja ved uz riņķošanu maršrutā: Brīvības piemineklis, leģionāru gājiens, protesti pret to. Ne velti, daži auditorijas pārstāvji aicināja medijus nepārspīlēt šīs dienas svarīgumu. Ignorēt būtu muļķīgi, tomēr dziļāk ieskatīties un ieraudzīt jaunus šīs dienas pavērsienus nemaz nav grūti.

_________________________________

[1] http://rus.delfi.lv/news/daily/politics/..

[2] SS leģiona veterānu gājiens noritējis bez incidentiem (no krievu val.): http://www.telegraf.lv/news/1000-legionerov-i-ih-storonnikov-nachali-shestvie

[3] Fašistu okupantu sagrāve (no krievu val.): http://www.ves.lv/article/165495

[4] Balle par godu SS (no krievu val.): http://www.ves.lv/article/165494

[5] http://blogi.delfi.lv/AtisLejins/16-marts-un-1939-gads/


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!