Raksts

12 idejas labākam Ministru Kabineta darbam: pirmā reakcija


Datums:
21. septembris, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Munzerr

Sākotnējā reakcija uz prezidenta ekspertu grupas priekšlikumiem par MK darba pilnveidošanu

Politiskais tracis ne pa jokam – tā varētu raksturot šī gada rudens sākumu. Drāma vienmēr ir kas aizraujošāks nekā rutinēts darbs, bet, kā jau haosa laikos pieklājas, emocijas tuvplānā novērš uzmanību no fonā notiekošiem klusākiem procesiem. Šādi es izskaidrotu salīdzinoši mazo vērību, ko pagaidām izpelnījās ziņojums, ar kuru nāca klajā prezidenta paspārnē esošās ekspertu grupas Ministru kabineta darba pilnveidošanas iespēju izvērtēšanai. Žēl, jo šajā ziņojumā, kā reizi, atrodami priekšlikumi, kas iecerēti kā piedāvājums tam, lai ļautu nākotnē no šādiem tračiem izvairīties.

Darba grupa piedāvā 12 jauninājumus, kas katrs atsevišķi varbūt arī nav diez ko revolucionāri, bet visi kopā varētu būtiski pamainīt valdības darbu un, caur to, Latvijas politisko kultūru. Mērķis ir skaidrs – ienest vairāk miera, konstruktivitātes un mērķorientācijas valdības darbā.

Domāju, ka virziens ir pareizs: nu jau valdības iekšējo kašķu decibeli ir aizgājuši stipri par skaļu! No kā atkarīgs, lai strīdu biežumu un skaļumu mazinātu?

Trīs faktoriem: 1) tā brīža politiskā situācija (t.sk. vēlēšanu piedāvāto opciju matemātika); 2) personībām – gan valdībā, gan ar ietekmi uz valdību; 3) sistēmas – vai “sistēma” biksta vairāk uz mieru un konstruktivitāti (ar stagnācijas risku) vai viedokļu plurālismu (ar kašķu risku).

Ziņojums attiecas uz trešo faktoru – proti, risina sistēmbūvniecības jautājumus. Manuprāt, tas ir pareizais atskaites punkts – personībām un vēlēšanām, protams, ir nozīme, bet sistēmai ir jābūt būvētai tā, lai konstruktīvs valdības darbs būtu iespējams pie teju jebkura valdības personālsastāva. Tādēļ vēlos šajā blogā izcelt ekspertu komisijas piedāvātos jauninājumus un sniegt arī savas pirmās domas par to, kuri no tiem ir “uz labu”, kuri – vēl daudz diskutējami (priekšlikumu, kas būtu totāli “netēmā”, šoreiz nebija). Priekšlikumus sadalu divās daļās: 1) priekšlikumi, kas attiecas uz MK iecelšanu un atcelšanu; 2) priekšlikumi, kas attiecas uz MK ikdienas funkcionēšanu.

MK IECELŠANA UN ATCELŠANA

1. Sākotnēji par ministru prezidenta amata kandidātu prezidents virza personu no Saeimas deputātu vidus (šobrīd var arī virzīt tādu, kas nav deputāts). Ja Saeima izsaka neuzticību un veido jaunu valdību – tad Saeima var izvirzīt šim amatam arī Saeimā neievēlētu personu.

Manuprāt, saprātīgs jauninājums, kam ir vairāk simboliska ietekme, jo tieši tā jau gandrīz vienmēr arī Latvijā ir noticis! Taču šāds nosacījums tomēr bikstīs partijas vēl vairāk piedomāt pie sevis piedāvātā premjera kvalitātēm vēl vēlēšanu laikā un vēlētājus – pievērst uzmanību šim faktoram. Pareiza ir doma, ka izņēmuma situācijās tomēr būtu jābūt elastībai atrast premjeru arī ārpus Saeimas deputātu skaita.

Provizoriskais vērtējums: drīzāk jā.

2. Ministru prezidentu jāapstiprina ar 51 deputāta balsi. Šobrīd – vairākums (ja balso 60 deputāti, tad ar 31 balsi pietiktu).

51 balss nosacījums piešķirtu premjeram lielāku leģitimitāti, bet pie Latvijas saskaldītajiem parlamentiem ne vienmēr 51 balss būtu atrodama. Attiecībā uz šo nosacījumu, manuprāt, vajadzētu vairāk pamodelēt situācijas: lai risks, ka ievelkas valdības veidošanas process, nekļūtu pārāk liels.

Provizoriskais vērtējums: nav nostājas, vajadzīga papildus informācija.

3. Ministru prezidents aicina ministrus, amatā viņus ieceļ prezidents (šobrīd ieceļ amatā Saeima).

Viena no implikāciju ziņā būtiskākajām piedāvātajām izmaiņām, par ko vajadzētu īpašu diskusiju. Es piekrītu darba grupai tajā ziņā, ka šāds risinājums patiešām varētu novērst Saeimas uzmanību no personālijām uz premjera amata kandidāta piedāvāto stratēģisko programmu, bet vienlaikus mani mulsina prezidenta iespējas atteikt apstiprināt kādus ministrus. Tas padarītu prezidenta amatu partejiski vēl “iekārojamāku” nekā šobrīd, turklāt šī ir amatpersona, ko joprojām Saeima ieceļ slēgtā balsojumā. Kas notiek tad, ja prezidents izrādās partejisks un atbilstoši arī apstiprina ministru amatu kandidātus (liekot šķēršļus sev īpaši netīkamiem vai, tieši otrādi, iesaistoties politiskajā tirgū par sev simpātiskajiem)?

Provizoriskais vērtējums: drīzāk skeptiska nostāja prezidenta institūcijas politizācijas riska dēļ, vajadzīgas papildus diskusijas.

4. Papildus nosacījumi ministriem un premjeram: no premjera kandidāta prasīt kompetenci (ko apliecina augstākā izglītība, spēja darboties komandā, svešvalodu zināšanas, vadības iemaņas) un nevainojumu reputāciju, no katra ministra – uz amata pildīšanas laiku atteikties no deputāta mandāta, visiem – dot svinīgo solījumu.

Partiju bikstīšana (netiek piedāvāts grozījums likumā, bet gan jauna tradīcija) izvirzīt par premjera kandidātiem cilvēkus ar pierādāmu kompetenci un nevainojamu reputāciju ir solis pareizā virzienā – šādi neformāli nosacījumi būs labs atskaites punkts vēlēšanu procesam. Risinājums deputātu/ministru amatu savienošanai praksē gandrīz vienmēr jau šobrīd tiek atrasts, bet skaidrs rīcības algoritms netraucēs. Svinīgais solījums ir tīri simboliska padarīšana bez lielas jēgas, tā kā to nekomentēšu.

Provizoriskais vērtējums: drīzāk jā.

5. Valsts prezidentam sākotnēji jāaicina kā premjera kandidāts tās partijas pārstāvis, kas vēlēšanās ieguvusi visvairāk balsis.

Oij…

Priekšlikuma labās puses: 1) teorijā – pareizi, korekti, leģitīmi; 2) mazāk galvassāpju un pārmetumu prezidentam, jo noņem no sevis atbildību par premjera kandidāta izvēli. Priekšlikuma sliktās puses: 1) kas tad, ja ir gandrīz droši zināms, ka šim kandidātam nav izredžu? Process šādā gadījumā varētu būt diezgan pazemojošs. 2) atbilstoši iepriekšējā punktā minētajam riskam – viļņošanās sabiedrībā šādā situācijā var būt pat vēl lielāka nekā tā, ko novērojām 2011.gadā.

Provizoriskais vērtējums: drīzāk nē.

6. Konstruktīvais neuzticības balsojums: kamēr nav jaunas valdības, nevar tikt vaļā no vecās. MK atkāpjas tad, ja Saeima ir izvēlējusies jaunu Ministru prezidentu (šobrīd pietiek ar vienkāršu balsojumu un tikai pēc balsojuma notiek jauna Ministru prezidenta meklēšana). Balsojums pret budžetu vairs nenozīmētu valdības atkāpšanos (šobrīd – nozīmē). Individuālu ministru Saeima var nomainīt ar 51 balss vairākumu (šobrīd – vienkāršu vairākumu).

Vēl viens ļoti nozīmīgs priekšlikums, par kuru gan diskutēts tika arī senāk. Šeit būtu jāvērtē riski: proti, risks iestrēgt ar slikti funkcionējošu, bet šādā procedūrā nenomaināmu valdību, no vienas puses, un valdības nestabilitātes, skaļu iekšēju konfliktu risks, no otras puses. Pirms pusotra gada biju par šādu priekšlikumu ļoti skeptiska, bet, vērojot visas tās šīs valdības ultimātu padarīšanas un iekšējās plēšanās, domāju, ka varbūt tiešām būtu vērts pamēģināt sistēmu šādi mainīt.

Provizoriskais vērtējums: vajadzīgas diskusijas, bet drīzāk jā.

MK IKDIENAS FUNKCIONĒŠANA

7. Labāka MK un Saeimas mijiedarbība: ministru ikgadējie ziņojumi Saeimai, atbildes uz deputātu jautājumiem Saeimas sēdes ietvaros, ministrs kā referents pirmajā lasījumā par MK iesniegtajiem ziņojumiem.

Manuprāt, sakarīgi! Diemžēl tas nudien sanāks papildus slogs jau tā pārslogotajiem ministriem, bet toties šādas aktivitātes audzinās deputātus vairāk pievērsties tam, kas izpildvarā notiek. Ikgadējs ziņojums par nozari/ministriju nāks par labu arī pašām ministrijām: ļaus nofokusēties uz svarīgāko. Atbildes uz deputātu jautājumiem Saeimā šobrīd procesa ziņā ir izsmiekls, sistēma nudien bija jāmaina. Ministri (vai parlamentārie sekretāri) kā referenti par MK virzītajiem likumprojektiem simboliskā līmenī vienkārši ir pareizi.

Provizoriskais vērtējums: jā.

8. Cita parlamentāro sekretāru iecelšanas kārtība, parlamentārais sekretārs kā ministra aizstājējs viņa prombūtnē (bet bez balsstiesībām MK).

Noteikti “jā” tādā ziņā, ka esošā sistēma, kad vienu ministru viņa prombūtnes laikā formāli aizstāj cits ministrs, kas neko daudz nesaprot par attiecīgo tēmu, bet toties ir partijas biedrs, vienkārši slikti funkcionē! Aizstājošajiem ministriem sanāk uzņemties atbildību par lēmumiem, kuros viņiem nav laika un pietiekošu zināšanu iedziļināties. Ja ir izdomājams kāds cits lēmumu pieņemšanas veids, ministram esot prombūtnē, – tas būtu jāizmanto. Un, jā, parlamentāro sekretāru amats ir jāpārveido (vai arī jāatceļ kā nevajadzīgs): šobrīd no šī amata lielas pievienotās vērtības nemaz nav, bet pie piedāvātā modeļa šāda jēga parādītos.

Provizoriskais vērtējums: drīzāk jā.

9. Slēgtas MK sēdes.

Jā. Vienkārši – jā. Atklātība ir laba un svētīga vieta, bet ne totāli visos apstākļos – jāvērtē riski un ieguvumi. Jābūt forumam, kur ministri izrunā iekšējās domstarpības, problēmas, bez žurnālistu un ierēdņu klātbūtnes: bez šāda foruma nekāda “uz āru” vienota un nekašķīga valdības komanda nesanāks. Papildus tam, Latvijas koalīcijas padomes modelis arī nav gluži normāls – ministru kompetences jautājumus nevajadzētu izšķirt forumos, kur konkrētais ministrs, iespējams, nemaz nepiedalās.

Provizoriskais vērtējums: jā.

10. MK sēdes vērstas uz konsensa panākšanu, atteikšanās no atturēšanās kā balsojuma iespējas.

Neredzu nekādu leģitīmo jēgu no “atturēšanās” kā balsošanas izvēles, tādēļ varu tikai pievienoties priekšlikumam. MK sēdes jau šobr;id ir orientētas uz konsesnsa atrašanu, tā kā šajā ziņā gan tas nebūs nekas jauns.

Provizoriskais vērtējums: jā.

11. Vienots MK viedoklis par valdības jautājumiem, bez skaļiem “atsevišķajiem viedokļiem”.

Ar visu manu mīlestību pret vārda brīvību un viedokļu plurālismu, tomēr pievienojos viedoklim, ka šī brīža valdība dažkārt atgādina ķildīgu balagānu, kas kopsummā nevis ceļ, bet mazina iespējas tai uzticēties. Jāatrod piemērots viduspunkts starp normālām darba domstarpībām un atšķirīgiem viedokļiem, no vienas puses, un nepieņemamiem publiskiem tračiem, no otras puses. Tādēļ piekrītu, ka par nozīmīgiem jautājumiem MK būtu jāorientējas uz kopīgu valdības nostāju, kas tad arī visiem ministriem būtu publiski jāpārstāv.

Bet, jā, attiecīgi arī jārēķinās, ka, lai šādu kopīgu nostāju izveidotu, ministriem ir vajadzīga kopīga, leģitīma viedokļu saskaņošanas platforma (skat.9.punktu), kā arī medijiem būtu jāatsakās no centieniem no katra ministra izdabūt viņa “īpašo attieksmi” konkrētos jautājumos. Ministriem joprojām vajadzētu būt tiesībām uz atšķirīgu viedokli ĪPAŠI nozīmīgos, principiālos jautājumos, bet šis viedoklis būtu tad jāpauž, nediskreditējot valdību kā institūciju un par šo nostāju savlaicīgi informējot savus kolēģus. Ikdienas norma – viena valdība, viens viedoklis, pat ja tas ir veidojies grūtu un ilgu pārrunu ceļā!

Provizoriskais vērtējums: drīzāk jā.

12. Plašāk jāizmanto īpašu uzdevumu ministra institūcija konkrētā politiskās prioritātes vai reformu jomā.

Sakarīga doma – uzticēt kādas īpaši sarežģītas reformas nevis jau tā pārslogotajiem jomas ministriem, bet gan īpaši šim mērķim nozīmētam īpašo uzdevumu ministram, kuram ir uzticēta tieši šī misija. Praksē: iecere varētu nostrādāt, varētu arī nenostrādāt, bet pieredze ar reformām šīs valdības ietvaros ir tāda, ka nav jau daudz ko zaudēt…. Jautājums, protams, cik nopietni šādus ministrus uztvers pārējie ministri, bet, ja attiecīgā reforma būs visa MK lieta, par ko premjera kandidāts būs vēstījis Saeimai pirms apstiprināšanai, un starp ministriem būs mazāk plēšanās un tirgošanās nekā līdz šim, tad … kādēļ gan lai nesanāktu?

Provizoriskais vērtējums: jā.

Raksts tapis PROVIDUS īstenotajā projektā ‘Valsts un nevalstisko organizāciju partneris interešu aizstāvībā‘. 92.07% no Projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību. Apakšaktivitāti administrē Valsts kanceleja sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!