11. Saeimas pirmā sesija: kopumā labi 4

Kopš pagājušās nedēļas 11.Saeimas deputāti ir devušies atvaļinājumā. Izmantošu pirmās sesijas noslēgumu kā ieganstu savā blogā dalīties pārdomās par to, kā šī Saeima izskatās no malas.

Iesaki citiem:
Iveta Kažoka
Foto: Iveta Kažoka

Ja kādam nav laika lasīt visu tekstu, lūk būs īss kopsavilkums: šobrīd 11.Saeima izskatās vienlaikus ļoti cerīgi un ļoti frustrējoši. :)

Par labo

Ja salīdzina ar jebkuru no iepriekšējiem sasaukumiem, kopējais iespaids par šo Saeimu ir labs. Pat ļoti labs. Latvijā gan, jāatzīst, tas nav sevišķi grūti. Lai izceltos uz pārējo Saeimas sasaukumu fona, pietiek jau ar to, ka netiek pieņemti aizdomīgi, neizskaidroti lēmumi kāda privātajās interesēs. Pietiek ar to, ka nav aizdomu par Saeimas balsojumu pirkšanu. Lūk, šajā ziņā pirmo reizi es jūtos gandrīz mierīga. Tas manās acīs ir grandiozs ieguvums, jo vēl nesen šādas drošības sajūtas nebija.

Pirmo reizi pēc vēlēšanām es jūtu, ka deputātiem ir spars turpināt arī strādāt pie tiem jautājumiem, kuru risināšana iepriekšējās Saeimās šķita iespējama tikai pirms vēlēšanām. Pateicoties tam, ka parlamentā ir pārstāvētas vairākas partijas, kas visas vismaz publiski aizstāv tiesiskuma un sabiedrības līdzdalības vērtības, parlamentā starp šīm partijām izveidojusies veselīga konkurence, kas dzen šīs iniciatīvas uz priekšu. Piemēram, turpinās darbs pie tā, lai Saeima turpmāk balsotu tikai atklāti, lai dotu iespēju iedzīvotājiem nākt klajā ar petīcijām. Pēc vairāk nekā 10 gadu neizlēmības tūlīt sāksies sākumdeklarēšanās process. Arī jaunās elektronisko lietu padomes kandidātu atlases process - piekrītu, ka tas nav perfekts, taču tas ir demokrātiskākais kāds Latvijā vispār jebkad ir bijis. Salīdzinot ar to, kā dažādu amatu kandidāti pēkšņi "uzpeldēja" citos Saeimas sasaukumos, šis ir būtisks un simptomātisks progress. Esmu priecīga par to, ka šī Saeima arī jau ir mācījusies no savām kļūdām - pēc nemotivētas un arī vēlāk neizskaidrotas kāda tiesneša amata kandidāta noraidīšanas Juridiskās komisijas sēdē sliktākajās "veco laiku" tradīcijās, nākamais strīdīgais kandidāts tika noraidīts ar rūpīgu argumentāciju (gan no pozīcijas, gan opozīcijas puses) un plašām debatēm plenārsēdē.

Pēc ilgiem laikiem man bija interesanti klausīties parlamenta debates. Gan tādēļ, ka opozīcijas partijām (sevišķi SC) ir jauni kadri, kas ir spējīgāki oratori, nekā tie, kas bija pārstāvēti iepriekšējos sasaukumos, gan tādēļ, ka pozīcijas partiju pārstāvji tomēr cenšas reaģēt uz opozīcijas pārmetumiem, nevis vienkārši tos ignorē. Tas arī nav nekas pašsaprotams.

Esam ieguvuši daudz aktīvākus deputātus. Daudzās parlamentārās komisijas un apakškomisijas tam ir simptoms: gandrīz katrs vēlas darboties un tikt pamanīts. Dažkārt tas jau kļūst smieklīgi, bet es uzskatu, ka pārliekus aktīva Saeima ir simts reizes vēlamāka, nekā deputāti, kas vienkārši atsēž savu laiku labā amatā, cerot, ka nākamajā parlamentā gan jau tiks tāpat. Šādu deputātu šajā Saeimā ir mazāk nekā iepriekšējos sasaukumos. Vismaz tajos trijos sasaukumos, kurus atceros īpaši labi.

Visbeidzot - komunikācija. Tas ir PAVISAM kas cits, nekā redzējām vēl tikai pirms pusgada. Nu jau gandrīz puse no deputātiem lieto sociālos medijus (tviteris, gudrasgalvas.lv), lai sazinātos ar Latvijas iedzīvotājiem. Turklāt viņiem aizvien labāk sanāk. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Man ir grūti iedomāties citu, vēl efektīvāku veidu, kā samazināt leģendāro "plaisu starp varu un tautu". Ja es redzu ko deputāts dara, par ko domā, varu uzrunāt, saņemt atbildi, redzu deputāta reakciju uz citu cilvēku ierosinājumiem - plaisa pazūd. Tiešu šāda komunikācija, nevis svinīgās runas vai jauniešu parlamenti (kas arī ir vērtīgi un vajadzīgi), nolīdzina distanci un ļauj rasties priekšnoteikumiem tam, lai varai varētu uzticēties. Ja uzticamies cilvēkiem, kas reprezentē parlamentu un valdību, tad uzticēsimies arī pašām šīm institūcijām.

Nav nemaz tik viegli sajust distanci no deputātiem, kuru klātbūtni ikdienā var manīt sociālajos tīklos. Katrā partijā tādi ir, dažās gan vairāk, citās - mazāk. Man šķiet, ka publiskai komunikācijai atvērto deputātu īpatsvars ir ļoti labs simptoms tam, cik iekšēji demokrātiska ir vai nav attiecīgā partija un cik labus kadrus tai ir vai nav izdevies piesaistīt. Skaitliski visvairāk šādu deputātu pagaidām redzu Vienotībai (Aleksejs Loskutovs, Lolita Čigāne; Ingmārs Čaklais; Andris Buiķis; Andrejs Judins; Arvils Ašaradens; Ina Druviete; Ojārs Kalniņš; Rasma Kārkliņa; Janīna Kursīte-Pakule; Ainars Latkovskis; Atis Lejiņš; Inguna Rībena), lai gan vislielākais komunikablo deputātu īpatsvars varētu būt Nacionālajai apvienībai (Dzintars Rasnačs, Ināra Mūrniece, Kārlis Krēsliņš, Einārs Cilinskis, Inese Laizāne, Ilmārs Latkovskis, Romāns Naudiņš, Imants Parādnieks, Vineta Poriņa, Dāvis Stalts). ZRP un SC internetā redzu katrā pa četriem ļoti aktīviem deputātiem (SC: Valērijs Agešins, Andrejs Eksniņš, Boriss Cilevičs, Igors Pimenovs; ZRP: Inga Bite, Juris Viļums, Inese Lībiņa-Egnere, Valdis Liepiņš). ZZS - tikai divus (Rihards Eigims, Kārlis Seržants) un Olšteina grupā tikai Elīna Siliņa nebaidās no komunicēšanas arī ar nelabvēlīgi noskaņotiem pilsoņiem.

Lai gan šis bloga ieraksts ir veltīts Saeimas darbam, īpaši vēlos uzslavēt ministrus. Tas, kā viņi, neskatoties uz aizņemtību, stāsta par darāmajiem darbiem un komunicē - gan tviterī, gan gudrasgalvas.lv - arī ir kaut kas iepriekš neredzēts. Ķīlis, Pavļuts, Sprūdžs, Pabriks - viņus varētu īpaši izcelt kā lieliskus tviterotājus, kuri rada lielisku priekšstatu gan par iecerēm savā nozarē, gan labprāt iesaistās diskusijās, uzklausa priekšlikumus. Tāpat sociālajos tīklos pamanāmi ir arī Dombrovskis, Rinkēvičs, Circene, Viņķele. Īpašas uzslavas par atbildību un drosmi pienākas Ķīlim un Circenei, kas nenobijās pēc vēlēšanām cīnīties par pagaidām sabiedrībā nepopulārām reformām savās nozarēs, kurām paši tic. Neko tādu iepriekšējos sasaukumos tik īsu brīdi pēc vēlēšanām arī neatceros. Ļoti labs iespaids.

Par slikto

Un tagad par sākumā pieminēto frustrāciju. Tai ir divi iemesli: 11.Saeimas sasaukums ir bijis, maigi sakot, bezatbildīgs attiecībā uz integrācijas jautājumiem. 11. Saeimas sasaukums ir būtiski pazeminājis politiskās kultūras latiņu attiecībās starp pozīciju un opozīciju. Par abām šīm parādībām visvairāk ir atbildīga valdošā koalīcija, tajā ietilpstošās partijas.

No sākuma par integrāciju. Tika palaista garām fantastiska iespēja ar cieņu, racionāli un bez histērijas reaģēt uz bezjēdzīgo referendumu par divām valsts valodām. Katram skaidrs, ka šis referendums ir vairāk visai ievērojamas sabiedrības daļas dusmu, protesta simptoms, nevis patiesa vēlme mainīt konstitūciju. Ja Latvijā pie varas būtu atbildīgi politiķi, viņi tā arī pret šo referendumu būtu izturējušies. Sak, mēs nepiekrītam referenduma ierosinājumam, referendumā balsosim pret, taču mūs interesē, kādēļ tik daudzi Latvijas pilsoņi par šādu iniciatīvu vispār ir parakstījušies - nākam kopā un domājam, kā no šīs situācijas mācīties, kā viens otru turpmāk labāk sadzirdēt. Tā vietā no 11.Saeimas sagaidījām histēriju, kad Latvijas pilsoņi, kas par šo bezjēdzīgo iniciatīvu ir parakstījušies, ne tikai netiek uzklausīti, bet tiek nodēvēti par valsts ienaidniekiem un piektajām kolonnām. Protams, ka tas tika interpretēts kā necieņas izrādīšana, ar tam sekojošu pretnostatījuma eskalēšanos. Rezultātā Latvijas cilvēki, kuriem vispār nav raksturīgi ikdienā domāt par sevi etniskās kategorijās, pēkšņi atkal sajutās kā latvieši un krievi, starp kuriem, izrādās, pastāv konflikts. Katrs vārds, kas varētu tikt interpretēts kā pretīmnākšana "otrajai frontei", tika pielīdzināts teju vai nodevībai no "savas" nometnes puses.

Tā ir šausmīga gaisotne. Diemžēl tieši 11.Saeimai ir lieli nopelni tās uzkurināšanai. Vienīgais, ko šajā sakarā varu teikt pozitīvu: ja novembrī situācija šķita pavisam bezcerīga, tad par laimi decembrī vairāki valdošās koalīcijas politiķi vismaz sāka mēģināt rīkoties valstiski, lai runātos ar visu sabiedrību, ne tikai saviem iedomātajiem vēlētājiem. Pagaidām gan ne sevišķi labi tas izdodas. Šajā jomā pagaidām neredzu valstsvīrus (un sievas), kas spētu stāvēt pāri savas partijas iedomātajām interesēm un publiski uzstāt uz saliedētu sabiedrību kā primāro vērtību.

Otrs frustrācijas iemesls ir tieši saistīts ar šo emociju, iracionalitātes pilno gaisotni, kuras aizsegā tiek darītas lietas, par kurām citos kontekstos deputāti tomēr būtu vairākkārt padomājuši. Šeit es domāju attieksmi pret opozīciju. Pirmo reizi simboliskā zvēresta pārkāpšana tika izmantota kā arguments, lai sodītu opozīcijas deputātu. Jā, protams, nemaz nešaubos, ka vidējais valdošās koalīcijas partiju vēlētājs tikai priecātos par to, ka ir sodīts Nikolajs Kabanovs. Bet, atvainojiet dārgie deputāti, ar šādu pašu ieganstu - zvēresta pārkāpums - Saeimas vairākums varētu tik pat ātri sodīt jebkuru no jums, ja nepalaimētos nokļūt opozīcijā (piemēram, vairākumam šķistu, ka jūsu iniciatīva ir negodprātīga rīcība, tātad, zvēresta pārkāpums). Vēršanās pie CVK, lai saņemtu datus par deputātiem, kas parakstījušies par referenduma sarīkošanu - aizbildinoties ar to, ka Saeimas komisijām esot tiesības uzzināt jebko no iestādēm ... man bail pat iedomāties, kādas iespējas nākotnes raganu medībām kas tāds paver (par šo rakstīju iepriekš, tādēļ neatkārtošos). Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika opozīcijas deputāts ir ticis izslēgts no parlamenta komisijas. Kas tā vēl par jaunu modi? Viena no iepriekšējo Saeimu sasaukuma pozitīvajām tradīcijām, kā reizi, bija tāda, ka deputāti nebalso pret kāda deputāta vēlmi darboties jebkurā no Saeimas komisijām, pat ja šis deputāts pārstāv Saeimas mazākumu. Tās ir normālas un demokrātiskā valstī svarīgas opozīcijas darba garantijas. Kas notiks, ja mainīsies Saeimas vairākums? Domājiet, ka vairākumam trūks aizbildinājumu, lai tieši jūs izsviestu no komisijas, kurā vēlaties strādāt? Diskusijas plenārsēdē par šiem jautājumiem (arī iniciatīvu par divām valsts valodām) bija vienīgā reize, kad man par šo Saeimu bija patiesi kauns. Tā vietā, lai - saglabājot pašcieņu - definētu savu nostāju attiecībā uz konkrēto jautājumu un vajadzīgos soļus tam, kā uzlabot attiecības Latvijas sabiedrībā, vairāki deputāti vienkārši prasti izrādījās - pieņemot, ka viņu vēlētāji ir tādi auni, ka to novērtēs. Daudzi deputāti vispār klusēja, acīmredzot nespējot turēt pretī vispārējai histērijas un iracionalitātes gaisotnei.

Rezumējums

Tas gan arī ir viss, kas man ir sakāms negatīvs par jauno Saeimu. Neko citu nevaru iedomāties. Kopumā, kā jau teicu, iespaids ir ļoti labs. Beidzot esam saņēmuši Saeimu, kurai nevajag nepārtraukti skatīties uz pirkstiem, un nevajag pat skubināt darīt vajadzīgas lietas, jo deputāti bieži paši par tām ir aizdomājušies un strādā, lai tās īstenotu. Sen jau bijām šādu Saeimu pelnījuši. Uz šīs Saeimas atlikušo pilnvaru laiku skatos cerīgi, ar optimismu - un tas nu gan ir milzu kontrasts, salīdzinot ar 10.Saeimu pirms gada, aptuveni ap šo pašu laiku. Paldies par jaunām vēlēšanām, bija vērts.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
minkens

Un galīgi negribas arī piekrist apgalvojumam, ka šīs Saeimas laikā neesot pamata satraukties par to, ka Saeima varētu atkārtot kalvīšlaika gājienus. Nezinu, varbūt I. K. tic saviem maldiem un neseko līdzi notiekošajam, bet bažas var ne tikai amatpersonu iecelšana (kaut vai FKTK gadījumā - vai tiešām kāds ir gatavs noticēt, ka ir atrast labākais iespējamais kandidāts?), bet arī vairāki likumprojekti. Pirmkārt ir jāmin tie, kas attiecas uz pašvaldībām - iezīmējas tendence, ka valsts pārliek uz pašvaldību pleciem pienākumus, bet samazina finansējumu un nereti šis process ir visai rupjš un ar sānsoļiem. Piemērs ir civilprocesa likuma grozījumi, kurus valdošā koalīcija negrib virzīt uz priekšu. Valdošā koalīcija gribētu gan, lai valstij nevajadzētu pieņemt likumus (ar atb. finansējumu un iespējamu nodokļu pacelšanu), kas veidotu labklājības sabiedrību, tā vietā valdošā koalīcija gribētu, lai pašvaldību komunālo pakalpojumu uzņēmumi sāktu pildīt sociālo f-ju un pašvaldības tos makslīgi uzturētu pie dzīvības ar saviem līdzekļiem. Bažas rada arī paredzamais likums par NĪ īpašuma (dzīvokļa un zemes) apvienošanu. Atbilstoši vēsturiskajiem apstākļiem un pašreizējai situacijai loģiski būtu, ja apvienošanas gadījumā dzīvokļa īpašums būtu kopā ar zemes domājamo daļu. Bet valdošās labējās koalīcijas uzdevums ierēdņiem (pēc izskanējušās informācijas) ir tāds, ka risinājums būs dzīvokļa īpašumu pievienot zemes īpašuma un paredzēt, ka zemes īpašnieks piespiedu kārtā varēs atpirkt dzīvokļa īpašumus tā, lai NĪ būtu apvienots. Skaidrs, ka vidējais LV iedzīvotājs varbūt var atļauties nopirkt dzīvoklis, bet diezin vai vidējais LV iedzīvotājs būs spējīgs iegādāties nedalītu zemesgabalu pilsētā zem daudzīvokļu mājas. Tādēļ jāsecina, ka šis likumprojekts ir kārtējā labējās koalīcijas nodeva tam, lai LV turpinātos bagātību koncentrēšanās dažu bāleliņu rokās. Protams, var jau teikt, ka NĪ - zemi un dzīvokļus - ikviens varētu iegādāties arī caur NĪ fondu starpniecību - bet tas atkal ir bagātniekiem izdevīgs risinājums, jo katram jau ir zināms, kā akciju sabiedrības un fondos tiek aizstāvētas mazākumu akcionāru interses un cik veiksmīgi darbojas pārvaldnieku kliķe (kas mēdz traucēt pat lielajiem investoriem). Un šādā garā varam turpināt kaut vai ar izglītības reformu - atkarībā no akcentu salikšanas - tā var būt iespēja studentiem, bet to var arī pārvērst par banku iespēju. Tāpat šī valdošā koalīcija nav ieteikusi pasākumus darba tirgus un valsts attīstības uzlabošanai kopumā.

Un bažas rada arī fiskālās disciplīnas ierakstīšanas Satversmē. Norma ir pareiza un ļoti pareizs ir arī izejas punkts, ka balansēšana ir jāveic nevis no gada uz gadu, bet gan ekonomiskā cikla ietvaros. Bet bažas tas, kā tad tiks atpazīta un prognozēta ekonomiskā cikla gaita. Visticamāk, ka to darīs īpaša ekspertu komisija, bet ja tās sastāvu noteiks valdošā labējo koalīcija, tad šī komisija visticamāk, ka pieņems tikai konservatīvas prognozes un tā mākslīgi samazinās tās manervu iespējas, kuras tomēr būtu atbilstošas fiskālās disciplīnas normām. Un nav arī ticības, ka šī Saeima spēs Satversmē sabalansēt tās noteiktās pilsoņu tiesības, kas prasa valsts izdevumus, ar fiskālās disciplīnas normām. Principā sabalansēt tās var vienmēr, piem., paceļot nodokļus, bet labējo valdību vēsture rāda, ka tas netiek darīts (un sabiedriskie mēdiji arī tēlo, ka nezina, ka to vispār var izdarīt).

Vidējam Latvijas iedzīvotājam būtu ļoti, ļoti jāseko līdzi arī šīs Saeimas darbam. Jā - varbūt, ka klaja atsevišķu personu vai uzņēmumu interešu apmierināšana nenotiks likumdošanas līmenī (par ierēdņu līmeni laikam sevišķu šaubu nav - izskatās, ka kaut kādā mērā tas turpināsies; tāpat arī amatpersonu iecelšanās turpināsies sinekūru princips), bet to vietā tiek un tiks aizvien vairāk aizstāvētas tieši turīgo bāleliņu un finanšu institūciju intereses, kas nereti nonāk pretrunā ar vidējā pilsoņa interesēm pēc labas izglītības, laba darba, izaugsmes iespējām un pēc iespējas veidot drošu ģimenes dzīvi. Un to, ka probēmas var būt, apliecina arī V. Dombrovska retorika - laikam viņš bija pirmais premjera kandidāts, kas savas valdības prezentācijā atteicās kā Latvijas stratēģisko mērķi pieminēt vidusšķiras attīstību - līdz šim taču tas ir bijis Latvijas attīstības viens no pamatmērķiem. Bet izrādās - labēja valdība ir atteikusies arī no tā.

Miegainībai nav pamata jo sevišķi šīs Saeimas laikā.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
minkens

Un pilnībā nepiekrītu I.K. teiktajam par to, ka Vienotības deputāti aktīvi komunicētu ar sabiedrību. No GG var redzēt, ka Vienotības deputāti vienkārši ignorē nepatīkamos jautājumus. Skaitliski šādu jautājumu var nebūt daudz, bet to ignorēšanas procents ir vismaz 50% (pirmsvēlēšanu laikā - vismaz 80%). Varbūt I.K. savā GG darbības analīzē vajadzētu to ņemt vērā. Statistiski to ļoti vienkārši varētu noteikti - piem., nosakot uz cik lielu daļa kāda lietotāja uzdotiem jautājumiem ir dotas atbildes.

Bet kopumā šis ir interesants laiks - būt ļoti interesanti vērot, cik ilgā laikā tiks iztērēts sabiedrības uzticības kredīts un kā iztērēšanas brīdī uz to reaģēs think tanks, kas agrāk neracionāli atbalstīja gaišo un tiesisko spēku koalīciju. Un kādā brīdī tas notieks, jo neizskatās, ka dažās no varas partijām būtu iekšējie mehānismi, kas veicinātu šo partiju pašatjaunošanos. Latviešiem vien atliek skaudīgi vērot ASV demokrātiju, kur amatu kandidātus ievēl partijas biedru sapulcēs un nevis kāda šaura varas personu grupa nosūta atlasītam partijas kongresa delegātu kontingetam pareizo kandidātu sarakstu, kas arī bez izmaiņām tiek akceptēts.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
minkens

Kaut kādā ziņā var piekrist I.K. par Saeimas debatēm - ja agrāk Latvijas sociāldemokrāti varēja žēloties, ka Latvijā sociāldemokrātu idejas tiek pilnībā ignorētas - sākot ar publiskiem (par nodokļu maksātāju naudu uzturētiem) mēdijiem (kas vienkārši atsakās paust to, ka Godmaņa - Dombrovska - Aslunda politikai varēja būt un var būt arī tagad alternatīva), turpinot ar visa spektra privātiem mēdijiem (IR ir spilgts, piemērs kā žurnāls atsakās no audiatur et altera pars) un beidzot ar lielāko daļu think tanks. Ja agrāk tā bija, tad tagad, pateicoties SC darbībai Saeimā, Latvijas socialdemokrāti var būt mierīgi - ir pietiekoši liels skaits deputātu, kas nopietni pārstāv sociāldemokrātu idejas.

Bet šeit arī sākas iebildumi I.K. - jāšaubās, vai šī dāma patiešām ir sekojusi Saeimas debatēm, jo - ja būtu - tad kā gan var nepieminēt gan valdošās koalīcijas klajo kalvīšattieksmi, piem, Mālpils pieprasījuma lietā. Kā gan I. K. vai jebkurš cits racionāls cilvēks var akceptēt to, ka valdības sutītais pārstāvis no parlamenta tribīnes atklāti patieca, ka naudas neesot un tāpēc likums neesot ticis pildīts un arī to nepildīšot tuvākā nākotnē, bet citi valdošās koalīcijas deptāti ignorēja debašu būtību vispār un kārtējo reizi lobēja no Saeimas tribīnes zviedru bankas, iesakot iedzīvotājiem pašiem apdrošināties. Tas ir prātam neaptverami, ka šī - itkā tiesiskuma koalīcija - spēj klaji ignorēt likumu. Tiesiski taču būtu vienkrāši atcelt likumu, ja jau reiz to nevar izpildīt un nav arī vēlēšanās izpildīt (jo izpilde prasītu, piem, progresīvā IIN ieviešanu, kas atkal nepatīk LV turīgajiem urrāpatriotu bāleliņiem, kas būtībā ir savtīgi liekuļi). Un šādu piemēru šajā Saeimas sesijā ir daudz - piem., vesela pakete sociālo lietu likumu pirms kāda mēneša vienkarši tika nodota budžeta komisijai bez izskatīšanas sociālo un darba lietu komisijā. Un atkal - valdošā koalīcija nespēja argumentēt to, kāpēc tiek tik rupji pārkāpta likumdošanas procesa labā prakse (labās prakses neievērošana un alternatīvu neizskatīšana jau agrāk Latvijā ir bijis par pamatu vairāku likumu atzīšanai par neatbilstošiem Satversmi - un atkal - šādu likumu skaitā ir bijuši sociālo lietu likumu, par kuriem sociālo lietu komisija ir balsojusi pret, bet tajā pašā laikā valdošā koalīcija ir sūtījusi tieši sociaļo lietu komisijas pārstāvjus uz Satversmes tiesu, lai aizstāvētu valdošās koalīcijas pieņemtos antikonstitucionālos likumus). Tāpat SC ir ļoti spēcīgi argumenti (arī tiek netika atspēkti no valdošās koalīcijas puses) par valdošas koalīcijas pretvalstisko darbību LHZB piespiedu pārdošanas lietā. Šajā ziņā vairākas reizes precīzs ir bijis NA deputāts Parādnieks, kas no Saeimas tribīnes ir spējis atzīt, ka SC pieprasījumiem un argumentiem ir pamats un ja vien SC nebūtu opozīcijas partija, tad NA balsotu atbilstoši SC argumentācijai.

Ir ļoti skumji, ka neskatoties uz SC darbību Saeimā, neskatoties uz to, ka pārējā pasaulē aizvien skaļā paceļas balsis par to, ka Latvijas nesenais ceļš nav bijis pareizs - neskatoties uz to visu, thinks tanks Latvijā tomēr turpina spēlēt veco spēlīti, kur atbalstīti tiek tikai savējie, bez racionālas argumentācijas un racionāla lēmuma.

Jāaicina visi lasīt Saeimas debates un tad daudzas lietas kļūs skaidrākas. Tad arī pamazām Latvijā veidosies atziņa, ka taisnība var būt ne tikai "gaišajiem" un "tiesiskajiem" liberāļiem un "tugadiņiem tagadiņiem" un no šīs atziņas beidzot varētu rasties arī pieprasījums pēc kvalitatīvas sociāldemokrātiski virzītas analīzes un mēdijiem un tad jau Latvija būtu kādu soli tālāk no totalitārās pagātnes un kādu soli tuvāk Rietumvalstīm. Arī labklājību tas sekmētu.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
minkens

Vai komentēt drīkst?

Citi autora darbi