1000 eiro ceļazīme uz mājām?

Foto: kennymatic

Vai 1000 eiro stipendija praksē valsts pārvaldē tiešām palīdzēs ārzemēs dzīvojošajiem jauniešiem atgriezties Latvijā?

„Atbilstoši Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānam 2013.-2016.gadam, darbam valsts pārvaldē plānots piesaistīt 10 jauniešus uz laika periodu līdz 2015. gada 31.decembrim, piešķirot konkurētspējīgu atalgojumu. Programmas uzdevums ir ieinteresēt un noturēt piesaistītos jauniešus darbam valsts pārvaldē arī pēc programmas darbības beigām, piedāvājot pastāvīgas nodarbinātības attiecības^{[ 1 ]}.”

19. janvārī ar publisku diskusiju tika atklāta jauniešu reemigrācijas programma „Darbs valsts pārvaldē”. Tās ietvaros 10 jauniešiem, kuri augstāko izglītību ieguvuši ārzemēs, līdz gada beigām būs iespēja praktizēties valsts pārvaldē dažādās jomās. Aprakstot programmu un tās nozīmi, Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane saka tā:

„Latvijai ir svarīgs ikviens tās cilvēks. Jebkura iedzīvotāja un ģimenes atgriešanās Latvijā ir liela vērtība! Reemigrācijas plāna ietvaros Valsts kanceleja ir izpētījusi, kādās jomās valsts pārvaldē ir grūti piesaistīt augsta līmeņa speciālistus. Tāpēc mēs ļoti novērtēsim ārzemēs studējošo Latvijas jauniešu vēlmi atgriezties Latvijā un ieguldīt savu artavu labākas Latvijas valsts pārvaldes veidošanā.”

Gan šis komentārs, gan citi tam sekojošie Twitter diskusijās mani mudināja izsvērt arī savu pieredzi un to, kā es rīkotos, ja izvēle par atgriešanos mājās būtu jāpieņem tagad, nevis gandrīz nepilnus divus gadus atpakaļ. Šajā ierakstā centīšos piefiksēt dažus pieturpunktus, kas, lai arī no subjektīva skatupunkta nākuši, tomēr varētu būt noderīgi, domājot par atbalstu jauniešiem, kas vēlas atgriezties Latvijā.

Arī es savā laikā atgriezos Latvijā ar lieliskas stipendiju programmas palīdzību, tiesa gan, ne Latvijas valsts iniciētu. Young professionals’ development program (Jauno profesionāļu attīstības programma) man atļāva, izturot atlases konkursu, atgriezties Latvijā un 6 mēnešus strādāt apmaksātā darba vietā ar cerību (ne garantiju), ka veiksmīgas sadarbības rezultātā, šī darba vieta man varētu kļūt par patstāvīgu. Konkursa prasības bija ļoti konkrētas – manai izglītībai bija jābūt iegūtai OECD dalībvalstī un tai bija jābūt vismaz maģistra līmenī. Tā kā kritērijiem atbildu un arī izglītības saturs atbilda prakses mērķiem, programmai pieteicos. Tomēr varu ar teju 100% pārliecību teikt, ka, ja šādas iespējas nebūtu bijis, šobrīd Latvijā es, visticamāk, neatrastos.

Tādēļ ļoti nopriecājos uzzinot, ka arī Reemigrācijas plāns sevī ietver līdzīgu ideju. Atceros, ka iegūstot iespēju strādāt Latvijā nospriedu, ka būtu pavisam lieliski, ja būtu vairāk šādu iespēju – ka arī Latvija no savas puses varētu ieviest līdzīgas prakšu programmas, jo personīgi pazinu vairākus latviešu jauniešus, kas līdzīgi kā es pati, meklēja iespēju atgriezties. Tomēr tagad, kad šāda programma ir ieviesta, man ap sirdi nav tik priecīgi, kā biju domājusi. Galvenokārt tāpēc, ka es neesmu pārliecināta, vai programmas mērķus (piesaistīt un palīdzēt atgriezties ārzemēs studējušajiem latviešiem) būs iespējams sasniegt ar tādu programmas formu, kāda tā ir tagad.

Sākšu ar to, ka tādi jaunieši, kas vēlas atgriezties Latvijā, tiešām eksistē un tādu patiesībā ir ne mazums. Daži ir gana drosmīgi un atgriežas, mēģinot uzsākt dzīvi Latvijā ar cerību, ka gan jau kaut kā izdosies. Bet daudz ir arī tādu, kuriem vēlmi braukt uz Latviju apslāpē bailes un neziņa par iespējām strādāt savā nozarē, vai arī salīdzinoši zemais atalgojums.

Tādēļ kopumā man šķiet, ka jānovērtē tas, ka šāda ideja par prakses programmu ir radusies un materializējusies. Pirmkārt jau tas kalpo par signālu, ka par ārzemēs dzīvojošajiem jauniešiem Latvijā kāds ir iedomājies un ka tie šai valstij ir vajadzīgi.

Otrkārt, ideja pati par sevi ir ļoti laba – tā atļauj jauniešiem uzsākt karjeru un piedevām tieši valsts pārvaldē, vienlaikus palīdzot atgriezt Latvijā pamazām sarūkošo darbaspēku.Tāpēc nedomāju, ka šo ideju vajadzētu atmest kā nederīgu, bet uzlabot to vajadzētu gan.

Lielākā problēma piedāvājumā, kāds tas ir šobrīd, slēpjas tā nesamērīgajā formā un atalgojuma plānojumā.

1000 eiro stipendija, kas praktikantiem tiek piedāvāta, protams, ir lieliskas ziņas tiem, kas vēlas atgriezties. Iedomājos sevi pirms diviem gadiem – es noteikti nopriecātos par to, ka man ir radusies iespēja atgriezties mājās un piedevām praksē, kas ne tikai skaisti izskatīsies uz CV un sniegs man labu pieredzi, bet arī nodrošinās atalgojumu, kas ir adekvāts pat pēc ikmēneša mācību kredītsaistību nokārtošanas.

Tomēr tajā pašā laikā, es nevarētu neaizdomāties par to, kādā vidē man līdz ar to būtu jāstrādā. Ja es iedomājos darbu, piemēram, kādā no valsts ministrijām, tad es aptuveni stādos priekšā darba vidi un ikdienu (studiju gados ir nācies stažēties bezmaksas prakses vietās divās Latvijas ministrijās). Tāpat arī man ir aptuveni skaidrs, kāda ir vidējā darba alga šajās iestādē (tie, kā zināms, nav 1000 eiro uz rokas).

Modelējot iespējamo situāciju tālāk, mani noteikti pārņemtu neērtības sajūta – kā gan es varētu plecu pie pleca strādāt ar kolēģiem, kuru pieredze un atbildība par padarīto ir daudz lielāka kā man, bet atalgojums par padarīto mazāks? Vai viņi vēlētos mani laipni sagaidīt un spētu justies labi manā klātbūtnē?

Vai nebūtu tā, ka viņu attieksmē būtu jaušams rūgtums un neizpratne par to, kāpēc mana izglītība pārtrumpē viņu izglītību un darba pieredzi, neņemot vērā to, ka atbildības slogs ir daudz mazāks? Un, ja mans mērķis būtu palikt šajā darbā vietā arī pēc prakses beigām – kas notiktu ar manu atalgojuma līmeni? Vai tiešām tas tāds tiktu saglabāts? Uz kāda pamata? Bet ja tas tiktu samazināts, ko tad lai es iesāku ar savām kredītsaistībām? Un vai mani kolēģi vēlēsies mani paturēt savā pulkā, zinot, ka esmu pelnījusi (un iespējams turpināšu pelnīt) vairāk nekā viņi?

Protams, ka uz visiem šiem jautājumiem ir rodamas dažādas atbildes un iespējams, ka šī iedomu situācija realitātē atrisinātos pavisam citādi. Es ceru, ka jauniešiem, kas programmā tiks uzņemti, viss izdosies lieliski un ar problēmām darbā jāsaskaras nebūs. Tomēr mani māc lielas bažas par tādu iespējamību. Ja es jautātu 2012. gada sev, vai šādā praksē gribu pieteikties, par pozitīvu atbildi es ļoti šaubos.

Tajā pašā laikā svarīgi piebilst, ka finansiālie apsvērumi ir ārkārtīgi svarīgi ārzemēs studējošajiem jauniešiem un visvairāk tiem, kuriem savas studiju gadu izmaksas ir nācies segt ar kredītu palīdzību.

Tādi nav visi – ir jaunieši, kuriem vecāki ir spējuši šīs izmaksas segt no personīgajiem ienākumiem un iekrājumiem, bet veselai virknei ne tik turīgo jauniešu ir nācies izšķirties par citiem risinājumiem.

Šeit atļaušos nelielu atkāpi no tēmas. Šajā brīdī kāds varētu samērā ciniski iebilst (kā bieži redzēt tiešsaistes diskusijās sociālajos tīklos), ka „ja reiz nevarēji pats samaksāt, nav ko dzīties projām – arī tepat var mācīties”, kam, iespējams ir zināms pamats. Tomēr, nenoniecinot augstākās kvalitātes līmeni Latvijā, apgalvošu, ka atsevišķās nozarēs augstāko izglītību Latvijā vai nu nav iespējams iegūt vispār, vai arī piedāvāto programmu līmenis ir krietni zemāks nekā citās universitātēs Eiropā (un pasaulē). Ja attiecīgā jaunieša zināšanu līmenis ir atļāvis iestāties lieliskā augstkolā, ja Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs, Banka un Studiju un zinātnes administrācija visi ir apstiprinājuši, ka kredīts studentam ir piešķirams, lai tas iegūtu izglītību kādā no vadošajām universitātēm Eiropā, tad kādēļ šādu iespēju neizmantot? Tādēļ, ka „var taču arī tepat kaut ko mācīties”, arī tad, ja tā nav programma, kas tevi interesē vai arī programmas kvalitāte ir zema? Diskusijai par izglītības kvalitāti Latvijā, protams, būtu nepieciešama atsevišķa saruna, tomēr neuzskatu, ka ārzemēs studējušo studentu kaunināšana par savu iespēju izmantošanu ir konstruktīva pieeja šim jautājumam.

Lai nu kā, ja reiz paliekam pie uzstādījumā, ka vēlamies, lai šādi studenti Latvijā atgrieztos, tad viņu iespējamās kredītsaistības noteikti ir jāņem vērā. Tas gan nenozīmē, ka tās jāpieņem kā pašsaprotamas un ka šo saistību dzēšanai būtu automātiski jāpalielina stipendijas apjoms līdz 1000 eiro. Iespējams, ka šai problēmai ir rodams kāds alternatīvs risinājums, piemēram, kredīta iesaldēšana uz laiku, vai arī tādas stipendijas ieviešana, kurai atlasītie praktikanti var pieteikties atsevišķi, ja tiem vispār IR šādas kredītsaistības. Iespējams, ka šī stipendija varētu tikt automātiski novirzīta kredīta maksājumam, nemaz netiekot ieskaitīta jaunā valsts pārvaldes darbinieka kontā. Protams, ka pie šādām idejām būtu jāstrādā, lai izdomātu veiksmīgu, funkcionējošu mehānismu, tomēr šāda veida risinājums būtu veiksmīgāks, nekā teju divreiz lielākas algas maksāšana jaunam praktikantam, nekā tas nozarē ierasts.

Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Menģelsone savulaik norādīja, ka, lai nodrošinātu tautiešu atgriešanos, galvenie faktori ir iespēja Latvijā atrast darbu un atalgojuma lielums. Es vēl gribētu piebilst, ka bez šiem diviem faktoriem noteikti ir svarīgs arī atbalsts un iedrošinājums atgriezties. Valsta Kancelejas ierosinātajai iniciatīvai piemīt visu trīs šo tik ļoti būtisko faktoru iedīgļi – tie tikai būtu jāpārstāda citā trauciņā, lai varētu labi augt. Tomēr pie veiksmīgiem labojumiem programmai varētu būt labi rezultāti un ne tikai valsts pārvaldes sektorā vien!

Atliek tikai cerēt uz to, ka šādi labojumi sekos un ka to trūkums nesabojās labu ideju, pirms tā spējusi sevi attaisnot.