Raksts

Kāpēc ES nevēlas, lai Francija piegādā ieročus Sīrijai?


Datums:
15. marts, 2013


Autori

Filips Lastovskis


Piektdien (15.03) apritēja divi gadi kopš Sīrijas pilsoņu kara sākuma, kurā nemiernieki cīnās par "brīvību un demokrātiju" un pret Bašara al Asada režīmu.

Pēc šiem diviem gadiem ir skaidrs, ka Rietumi nenovērtēja Sīrijas režīma spēku, kas gan nav nekāds brīnums, tā starptautiskajā politikā pēc Robert Jervis sūtības notiek atkal un atkal. Rietumi nenovērtēja Sīrijas sabiedrības dažādo grupu sašķeltību un neuzticību vienai grupai pret otru un trešo. Liela daļa Sīrijas minoritāšu (piem., alavīti, kristieši, mēreni noskaņotie sunīti) pavisam nevēlās redzēt nemiernieku – sunītu fundamentālistu – nākšanu pie varas pēc Asada gāšanas. Līdz ar to režīmam aizvien ir atbalsts – militārs no Krievijas/Irānas un arī politisks pašmāju sabiedrības kaut vai uz bailēm balstīts.

Kamēr Damaskā piektdien bija sacelta drošības dienestu panika par riskiem kaujinieku uzbrukumu izpildījumā par godu divgades atzīmēšanai, notika vēl kas būtisks – Eiropas Savienības līderu samitā tika noraidīts Francijas (galvenā iniciatore) un Lielbritānijas mēģinājums atcelt Sīrijas ieroču embargo.

It kā saprotami, jo cilvēciski ES līderiem bail, ka līdz ar ieroču piegādes atļaušanu viss vienkārši kļūs asiņaināks, kā arī tie gana labi apzinās, cik sajāta ir ES militārā politika.

Iemesli, kāpēc Francijas iniciatīva nerod atbalstu, ir vairāki – emocionālais (vairāk ieroču – „vairāk asinis” uztvere), pragmātiskais (racionāla prognoze, ka ES nenokontrolēs, kas ar ieročiem notiks pēc konflikta vai pat arī vēl konflikta laikā), stratēģiskais (nevēlēšanās radīt platformu Krievijas/ES ieroču tirdzniecības sāncensībai, kā arī attiecības ar ASV, kura ir pret embargo atcelšanu).

ASV ir pret ieroču piegādi nemierniekiem, jo tā baidās, ka šie ieroči varētu nonākt rokās radikāliem islāmistiem un tikt izmantoti pret ASV draugiem – Jordāniju un Izraēlu.

ES elites nevēlēšanās Sīriju piegrūst pilnu ar ieročiem ir saprotama, ja atcerieties, kas notika Lībijā pēc konflikta beigām. Toreiz scenārijs izpildījās – hey, re kur lauka malā ganās savvaļas kaziņas; hey, re kur otra lauka malā ir milzīga kaudze ar zeme-gaiss tipa raķetēm, re kur arī sprāgstvielu bedre, kas bērniem izskatās pēc izgreznotām rotaļlietām. Nerunājot par to, ka Mali islāmisti savu bruņojumu ieguva no Lībijas pārpalikumiem. Nesenā negatīvā pieredze ir vairāk kā skumji palikusi atmiņā.

Un vispār – radīt provizoriski slikti kontrolētu ieroču resursu reģiona valstī, kurai kaimiņos ir Libāna un Irāka, neizklausās pēc labākās domas pasaulē.

Tāpat arī kopš Aukstā kara beigām Rietumi ir guvuši savas mācības – piem., Sjerraleone, Kongo, Libērija – sāpīgi piemēri, kuros nemiernieki (brīvības-liberālisma-demokrātijas-tautas utt. cīnītāji), pamatojoties uz pasakām par „brīvību un demokrātiju”, lūdz Rietumu palīdzību. Starptautiskajā politikā ir atšifrēts (Greed and Grievance koncepts), ka opozīcijas demokrātiskās vēlmes tik bieži ir tikai pasaka Rietumiem, bet vēlme pēc brīvības un tiesībām ir smadzeņu skalošana jauniem vīriešiem, lai panāktu, ka tie iestājas nemiernieku rindās. Tiek stāstīts, ka tikai tas ir ceļš, kā viņi panāks to, lai viņu ģimenes varētu atgriezties no bēgļu gaitām. Tamlīdzīgi traģiski vervēšanas stāsti ir vēl daudz, un tie, protams, strādā.

Tas, par ko nemiernieki cīnās, ir vara. Vara un līdz ar to komplektā esošie Sīrijas labumi, – piemēram, aptuveni līdz 30 % valsts IKP veidojas no naftas industrijas. Vara arī vienai sociālai grupai pār otru. Likme ir ne jau vēlme par politiskām brīvībām, cilvēktiesībām, bet nemiernieku līderu vēlme pēc varas un labumiem.

Secinājums ir vienkāršs, ļaut Francijai un Lielbritānijai oficiāli ar ieroču piegādi palīdzēt nemierniekiem būtu bezatbildīgi, apzinoties, ka pēc konflikta atrisināšanas vēl vairākus gadus kārtības valstī nebūs.

Un tad ir Francijas prezidents Olands, kurš saka – hey, bet tie Asada puiši citādāk nesaprot. Iespējams Olandam vajadzētu pārlasīt Hantingtonu, kurš 90’ sākumā rakstīja, ka, ja Rietumi negrib “Civilizāciju sadursmes” draudus, tad labāk palikt savās mājās un turēt perfektā drošībā tās. No otras puses, vairāk vai mazāk pēdējos 20 gados ir izkristalizējies, ka nevienam tā Hantigtona tēze neinteresē, par diplomātijas spēku šajā konfliktā ilūzijas ir retajam. Ir diezgan skaidrs, ka Francija ar vai bez ES atļaujas nemierniekus apbruņos un visticamāk tuvāko mēnešu laikā.

Runājot vēl par Fransuā Olandu, nebrīnītos, ja šī sociālistu līdera galvā būtu vēlme un motīvs pierādīt ASV maldus, ka Francija vai kāda cita Eiropas nācija neuzdrošinātos uz šādiem militāriem soļiem bez ASV līdzdalības. Francija taču arī grib būt big player.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!