Atbildīgie

Atpakaļ
2016 2014

Tieslietu ministrijas komentārs

Attiecībā uz jau paveikto un plānoto saistībā ar tiesisko regulējumu par civillaulībā jeb nereģistrētās partnerībās dzīvojošo cilvēku un viņu bērnu aizsardzību, norādām, ka saskaņā ar Direktīvas 2.panta 1.punkta a) apakšpunktu, cita starpā, cietušais ir tās personas, kuras nāvi ir tieši izraisījis noziedzīgs nodarījums, ģimenes locekļi, kuriem minētās personas nāves rezultātā ir nodarīts kaitējums. Savukārt ģimenes locekļi Direktīvas izpratnē ir laulātais, persona, kura ar cietušo pastāvīgi un ilgstoši dzīvo tuvās attiecībās un kurai ar cietušo ir kopīga mājsaimniecība, radinieki tiešā līnijā, brāļi un māsas un cietušā apgādājamie.

Lai nodrošinātu Direktīvas prasību pārņemšanu nacionālajos tiesību aktos, 2016.gada 23.martā stājās spēkā grozījumi KPL. Attiecīgi kopš 2016.gada 23.marta saskaņā ar KPL 95.panta trešo daļu, ja persona mirusi, cietušais kriminālprocesā var būt kāds no mirušā tuviniekiem. Savukārt atbilstoši KPL 12.panta trešajai daļai par tuvinieku KPL izpratnē uzskatāms personas saderinātais, laulātais, vecāki, vecvecāki, bērni, mazbērni, brāļi, māsas, kā arī tās personas, ar kuru attiecīgā fiziskā persona dzīvo kopā un ar kuru tai ir kopīga (nedalīta) saimniecība (turpmāk – tuvinieki).

No minētā izriet, ka kopš 2016.gada 23.marta spēkā ir KPL norma, kurā ir ietverts nosacījums, ka par cietušo var atzīt mirušā tuviniekus, tajā skaitā mirušās personas saderināto un personu, ar ko tā dzīvojusi kopā un ar kuru tai bijusi kopīga (nedalīta) saimniecība. Tādējādi ir paplašināts to personu loks, kuras var atzīt par cietušo kriminālprocesā un kuras secīgi var izmantot arī visas cietušā tiesības kriminālprocesā, ja persona, kura cietusi no noziedzīga nodarījuma, ir mirusi. Vēršam uzmanību uz to, ka ar vārdiem "persona, ar ko mirusī persona dzīvojusi kopā un ar kuru tai bijusi kopīga (nedalīta) saimniecība" tiek aptvertas arī tās personas, ar ko mirusī persona ir dzīvojusi kopā un ar ko tā ir uzturējusi ģimenes attiecības, bet nav bijusi laulībā. Tāpat tas attiecas uz bērniem, par kuriem mirusī persona rūpējusies un dzīvojusi kopā, neatkarīgi no tā, vai bērns dzimis laulībā vai nē.

Tādējādi ir paveikts nepieciešamais, lai kriminālprocesā par cietušo var atzīt un secīgi izmantot visas cietušā tiesības arī tās personas, kuras nav mirušās personas pārdzīvojušais laulātais, adoptētājs vai radinieks (augšupejošais, lejupejošais, pirmās pakāpes sānu līnijas).

Ņemot vērā iepriekš minēto, norādām, ka šobrīd nav plānots veikt grozījumus normatīvajos aktos, kas saistīti ar partnerattiecību reģistrāciju. Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 110. pantu valstij ir pienākums aizsargāt un atbalstīt laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Laulībai konstitucionālā līmenī tiek piešķirts īpašs statuss un aizsardzība, tādējādi nostiprinot principu, ka ir pieļaujama atšķirīga attieksme pret dažādiem personu savienības veidiem, raugoties no tā, vai personu savienība atbilst vai neatbilst Satversmē minētajai laulības izpratnei.

Tomēr tas neliedz nevienai personai brīvi veidot privātu savienību ar citu personu, neatkarīgi no tā, vai tā ir laulība vai cita veida savienība – nereģistrēta partnerība. Vienlaikus valstij ir pienākums nodrošināt ikviena tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tas nozīmē, ka jebkuram ir tiesības veidot savu privāto dzīvi pēc saviem ieskatiem un valsts nav tiesīga iejaukties personas privātajā dzīvē. Tādējādi ikvienai personai ir brīvas tiesības izvēlēties tādu attiecību modeli, kā arī sekas, ko rada konkrētais attiecību modelis.

Jānorāda, ka saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu nepastāv šķēršļi, lai kopā dzīvojošas personas neatkarīgi no tā, vai tās ir noslēgušas laulību vai nodibinājušas cita veida savienību, spētu piedalīties civiltiesiskajās attiecībās, slēgt dažādus darījumus, iegūt attiecīgas tiesības un uzņemties pienākumus. Tāpat ikvienam ir līdzvērtīgas tiesības aizsargāt savas tiesības civiltiesiskā kārtībā, neskatoties uz to, vai persona atrodas laulībā vai nereģistrētā partnerībā.

No minētā var secināt, ka saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu ikviens jebkurā laikā var noregulēt savas civiltiesiskās attiecības, slēdzot dažādus civiltiesiskus darījumus ar citām personām, tajā skaitā, pilnvarojuma līgumus, dāvinājuma līgumus, uztura līgumus, tāpat, iegādājoties kopīgu nekustamo īpašumu, reģistrēt to kā kopīpašumu, lai aizsargātu savas tiesības uz savu kopīpašuma daļu. Turklāt nevienai personai nav šķēršļu sakārtot savas mantiskās attiecības personas nāves gadījumā. Personas var slēgt mantojuma līgumus, proti, viena persona otrai vai abas viena otrai piešķir tiesību uz savu nākamo mantojumu vai tā daļu. Mantojuma līgums attiecas gan uz kustamu mantu, gan nekustamu īpašumu. Personas var taisīt arī publiskus vai privātus testamentus, proti, persona var dot rīkojumu savas nāves gadījumā attiecībā uz visu savu mantu, kādu mantas daļu, vai par atsevišķām lietām un tiesībām.

Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka pastāv tiesiskais regulējums negaidītiem dzīves gadījumiem. Piemēram, personai ir tiesības dzīvības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumos norādīt vienu vai vairākas personas — labuma guvējus, kas saņems apdrošināšanas atlīdzību personas nāves gadījumā, kā arī aizstāt šīs personas ar citām personām apdrošināšanas līguma darbības laikā, rakstveidā par to paziņojot apdrošinātājam. Tāpat ikviens neparedzētiem dzīves gadījumiem var izdot nākotnes pilnvarojumu, ar kuru uzdod otrai personai pārzināt viņa lietas gadījumā, ja pilnvarotājs veselības traucējumu vai arī citu iemeslu vai apstākļu dēļ nespēs saprast savas darbības nozīmi un nespēs vadīt savu darbību (piemēram, ja persona atradīsies komā).

Attiecībā uz ārstniecības jautājumiem ikvienam ir tiesības pilnvarot citu personu viņa vietā piekrist ārstniecībai kopumā vai ārstniecībā izmantojamai metodei, vai atteikties no tās kopumā, vai ārstniecībā izmantojamās metodes, kā arī saņemt informāciju par viņa ārstniecību. Par šādu pilnvaroto personu personai ir savlaicīgi jāinformē ārsts vai ārstniecības iestāde. Savukārt kritiskos gadījumos, kad ir nepieciešams aizsargāt personas intereses un persona nav devusi nākotnes pilnvarojumu, kā arī nav devusi citu pilnvarojumu, atkarībā no apstākļiem, personai, kurai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi un kura nespēj saprast savas darbības nozīmi vai nespēj savu darbību vadīt, tiesa var nodibināt pagaidu aizgādnību bez rīcībspējas ierobežojuma vai aizgādnību ar rīcībspējas ierobežojumu. Līdz ar to šādos gadījumos bāriņtiesa par aizgādni var iecelt konkrētās personas izraudzītu personu.

Vēršam uzmanību arī uz to, ka Satversmes 92.pantā, cita starpā, ir noteikts, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz taisnīgu atlīdzinājumu. Savukārt Civillikuma (turpmāk – CL) 1635.pantā ir noteikts, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Turklāt, ja neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums, bet citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

Līdz ar to personai, kurai radīts nepamatots tiesību aizskārums un kaitējums ar neatļautām darbībām vai bezdarbību, pamatojoties uz Satversmes 92.pantu un CL 1635.pantu, kas ietver vispārīgu pamatu kaitējuma atlīdzībai, ir tiesības prasīt atlīdzību par radīto kaitējumu gan no valsts, atbilstoši valsts atbildības principam, gan no jebkuras fiziskās vai juridiskās personas, kuras ar savu neatļautu rīcību radījušas kaitējumu.

Tas nozīmē, ka, ja personai ir nodarīti zaudējumi vai morālais kaitējums, ikvienam, neskatoties uz izvēlēto attiecību modeli, ir tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību un kompensāciju par morālo kaitējumu. Turklāt šādas tiesības ir ne vien cietušajam, bet arī viņa mantiniekiem. Ja cietušajam vai personai, kura mirusi, bija pienākums par kādu gādāt, tad minētais pienākums pāriet uz vainīgo personu.

Attiecībā uz bērnu civiltiesiskajām tiesībām, būtiski norādīt, ka tās nekādā veidā netiek ierobežotas, ņemot vērā to, kādu attiecību modeli ir izvēlējušies bērna vecāki. Bērna vecākiem gan tiem, kuri atrodas laulībā, gan – nereģistrētajā partnerībā, ir vienādi pienākumi un tiesības attiecībā uz bērnu.