User profile default
new_proposals
Komentāri (7)
  • Un ja LTV ... nebūtu? 22 Autors:Iveta Kažoka

    Komentārs:new_proposals

    LV sabiedrisko mēdiju problēma ir tās politiskā angažētība. Sevišķi skaidri tā ir redzama ekonomisko tēmu atspoguļojumā. Viens piemērs - sabiedriskie mēdiji nekad nav nopietni kritizējuši pastāvošo bezdarbnieku benefitu sistēmu, vēl vairāk - sabiedriskie mēdiji ir dāsni atspoguļojuši rungaiņu - "darba devēju" - banka pozīciju šajos jautājumos, kas aicina izdarīt spiedienu uz strādājošiem uz samazināt algas, bezdarbnieku sociālo nodrošinājumu un apmācības iespējas. Bet LV sabiedriskie mēdiji (tāpat kā labējie politiķi) ir kļūdījušies šajos jautājumos un ir maldinājuši sabiedrību - pētījumi liecina, ka izaugsmei ir nepieciešama diametrāli pretēja politika tai, ko realizē Dombrovski un Vienotības vadītā labējā koalīcija: http://asj.sagepub.com/content/48/1/21.abstract Cits piemērs - sabiedriskie mēdiji šad un tad ierunājas par R&D problēmām šajā valstī - ka R&D ir vāja starptautiskā kontekstā un nav sadarbības ar uzņēmējiem. Un tālāk sabiedriskie mēdiji atkal turpina gāzt melus pār Latviju izdomājot visādus risinājumus vai arī arī atspoguļojot tikai labēju viedokli. Patiesība atkal ir diametrāli pretēja Dombrovska un Vienotības vadītās labējās koalīcijas politikai - R&D attīstībai ir nepieciešama uzņēmēju ieinteresētība efektivitātes celšanā un tehnoloģiju izstrādē un ieviešanā un tas nav iespējams, ja valsts ar savu ekonomisko un sociālo politiku piegādā uzņēmējiem lēto darbaspēku - vai nu tas būtu pašu valsts pilsoņu spiešana pieņemt konveijeru darbavietas vai arī robežu atvēršana lētajiem viesstrādniekiem - visi šie mēri garantē Latvijas tehnoloģisko un ekonomisko atpalicību, kas arī ir skaidri redzama. Viens no pētījumiem par šo tēmu: http://qje.oxfordjournals.org/content/126/2/1029.abstract Tāpat sabiedriskos mēdijus var apsūdzēt neskaitāmos citos gadījumos, kad tie nav pildījuši savu uzdevumu informēt sabiedrību ar būtiskiem jautājumiem. Piem., 2009. gada sākumā Latvijā nebija informācijas par to, ka ES vadībā notiek pārrunas un gatavošanās iespējamai eurobonds ieviešanai, kas būtu ļāvusi Latvijai krīzi pārvarēt bez SVF iesaistīšanas un ārvalstu politiskā diktāta. Sabiedriskie mēdiji nekad nav raisījuši diskusiju par Latvijas Bankas darbības efektivitāti, lai gan inflācijas un deflācijas periodos tas bija noteikti jādara. Tāpat tagad sabiedriskie mēdiji nerunā arī par ESM (European Stability Mechanism) uzbūvi, kas - aiz visas skaitās retorikas - ir nekas vairāk kā klubiņš šo jautājumu risināšanai saglabājot parasto ad hoc pieeju; pie tam ESM noteikumi var Latviju atstāt ar parādsaistībām līdz 600 miljradu eiro apmērā (ESM noteikumi ļauj dalībvalstīm ļoti brīvi atteikties veikt iemaksas vai segt zaudējumus, t. sk. kredītu zaudējumus, Latvija var palikt pēdējā, kas neatsakās) - labi, ja šo parādsaistību prasītājs būtu rietumu bankas, bet ja tie ir Ķīnas vai Krievijas valsts investīciju fondi, kas tad notiks ar Latvija? Tāpat sabiedriskie mēdiji eiro ieviešanas drudža laikā spītīgi turpina noklusēt to, ka eiro nav ieviešams bez visplašākās durvju atvēršanas brīvai preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka plūsmai - jo, ja tas nenotiek, tad eiro monetārā politika nevar strādāt, tā tikai pastiprina ekonomiskā cikla atbilstošās fāzes negatīvās tendences (labs piemērs bija pirmskrīzes Eiropa, ka monetārā politika bija par vāju priekš Spānijas, bet par bargu priekš Vācijas). Un šī diskusija var aizvest ļoti nepatīkamos neceļos - piem., kā Latvija var nodrošināt darbaspēka kustību, ja šejieniešiem ir tik augstas prasības pret to, lai ārzemnieki zinātu latviešu valodu? Šķiet, ka sabiedriskos mēdijos ir pietiekoši daudz žurnālistu, kas var runāt par šīm tēmām, problēma ir citur. Pirmkārt tas ir jautājums par spiedienu no politiķiem. Būtu interesanti redzēti Dombrovska reakciju, ja viņš tiktu konfrontēts ar Rietumu ekonomikas atziņām par viņa politikas noderīgumu. Bet šādas konfrontācijas sabiedriskos mēdijos nav bijis (ja ir, tad būtu interesanti noskatīties). Un žurnālistiem būtu jāapzinās, ka Latvijā kreisā (kritiskā) pieeja ekonomikai nav attīstīta, tāpēc žurnālisti nevar vienkārši diskusijās uzaicināt kādu kreiso politiķi vai vienu no diviem Latvijas kreisajiem ekonomistiem, žurnālistiem pašiem ir jāgatavojas un jābūt gataviem aizpildīt oponenta vietu, ja oponentu īsti nav. Un otrkārt - jārunā ir arī par sabiedrības apziņu - joprojām daudzi nespēj atšķir totalitāros komunistus no Rietumu sociāldemokrātiskām kustībām, tāpēc sabiedrisko mēdiju mēģinājumi sniegt balansētu skatījumu (nevis labēji ideoloģisku propagandu) var izsaukt pārmetumu vētru. No tā visa nākas secināt - sabiedriskiem mēdiji Latvijā kalpo tikai labējās ideoloģijas propagadnai un sabiedrībai nav pienākums maksāt par nesabalansētu viedokli. Ir liela sabiedrības daļa, kas ar to ir apmierināta - bet tad pareizi būtu, ka šī sabiedrības daļa par to arī maksātu no savas kabatas un nespiestu par šo propagandu maksātu citiem, kuriem tā ir derdzīga. Līdz ar to - sabiedriski mēdiji Latvijā ir jāslēdz līdz laikam, kad šejienes sabiedrība spēs izaugt līdz Rietumu sabiedrības attīstībai un spēs pieņemt balansētu skatījumu uz notiekošo valstī. Par privātajiem mēdijiem un propagandas think tank organizācijām - tām ir jābūt vārda brīvībai. Jo lasītāji un skatītāji pērk to par savu naudu. Ja kāds no krievu valodā iznākošiem mēdijiem vairāk atbalsta konkrētu politisko virzienu (un tas nozīmē atbalstu konkrētiem politiskiem spēkiem), tad tās ir šī mēdīja un tā lasītāju tiesības. Katrs mēs esam ar savu vērtību sistēmu, dzīvesziņu un mums labāk patīk, ja iecienītais mēdijs respektē šo vērtību sistēmu. Tieši tāpēc Rietumu valstīs var runāt gan par labējiem, gan par kreisajiem mēdijiem un tieši tāpēc Rietumu valstīs neviens īpaši nepretendēt būt par neitrālu, objektīvu mēdiju - tas nav iespējams pasaulē, kurā cilvēkiem ir katram savi uzskati un vērtības. Un Latvijā cilvēkiem arī noderētu sākt cienīt pašiem sevi un padomāt, vai par pašu nodokļu naudu apmaksātā propaganda ir nepieciešama? Laikam jau nē - jākļūst brīviem pašiem Latvijas cilvēkiem un jādod brīvība arī sabiedrisko mēdiju žurnālistiem - lai viņi beidzot var strādāt godīgi.

  • Pētījums: Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos 3 Autors:Providus

    Komentārs:new_proposals

    Lielisks pētījums - ik pa brīdim atrodu laiku un palasu. Un baisi metas apzinoties, ka - ja nebūtu Eiropas naudas, tad viss tas būtu palicis neuzrakstīts un nepateikts. Paši latvieši nav gatavi saņemties tādai analīzei.

  • Nedēļas nogales lasāmviela 12.-18.janvāris 5 Autors:Iveta Kažoka

    Komentārs:new_proposals

    p.8. arī man bija vienīgais I.K. links ko iesāku lasīt. Un negribas solidarizēties ar nelaimīgo zinātnieku, jo dabaszinātnēs (nemaz jau nerunājot par sabiedriskām zinātnēm, t. sk. ekonomiku) ir pietiekoši daudz pretrunīgu jautājumu un risinājumu - tā kā īstu cīnītāju par un pret taisnību tur īsti nevar būt. Par publikācijām. Nedomāju, ka Elsevier var sevišķi nosodīt, jo daudzās nozarēs viņiem ir lieliski žurnāli. Tā vietā vajag izdarīt lielāku spiedienu uz valstu valdībām, lai tās abonē Elsevier izdevumus un padara tos pieejamus iespējami plašākam lasītāju lokam bibliotekās (Latvija šajā ziņā ir pietiekami labi pacentusies, bet tai ir nopietni trūkumi darbā ar citiem izdevējiem, piem., Springer). Bet attiecībā par morāles jautājumiem - Elsevier (atšķirībā no tūkstošiem Latvijas uzņēmēju) ir publiski tirgojama kompānija, tā kā ikviens par pirkt akcijas un gādāt par to, lai peļņā nāk pie viņa un nevis pie citiem. Asociāciju izdevēu trūkums parasti ir lēnais atbildes laiks un stingri noteikti limiti, kas rada garas rindas. Pavisam cits jautājums ir non-profit predatory publishing - tas nu gan ir jānosoda un kā biznesa veids būtu jāaizliedz.

  • Nedēļas nogales lasāmviela 12.-18.janvāris 5 Autors:Iveta Kažoka

    Komentārs:new_proposals

    Rakstu sarakstu derēja papildināt ar Latvija aktuālo Nordea Markets ziņu: http://research.nordeamarkets.com/en/2013/01/08/price-level-targeting-next-ecb-easing-step/ Raksts nav ieteicams cilvēkiem ar vājiem nerviem. Raksta pamatdoma - ja eirozonas ekonomika turpinās slīdēt uz leju, tad ECB atkāpsies no sava cenu stabilitātes mērķa un atļaus patrakot inflācijai. Raksts ir par to, kā šo patrakošanu ielikt Māstrihtas kritēriju juridiskajos rāmjos, bet tehniski tas ir iespējams tikai tad, ja no patēriņpreču inflācijas atrēķina nost to daļu, kuru izraisa nodokļu celšana. Pārdomājot rakstu nākas secināt, ka iedzīvotājiem var nākties maksāt gan augstākus nodokļus, gan arī apmaksāt augstāku inflāciju. Latvijas iedzīvotājiem ir pietiekoši liela negatīva pieredze ar inflācijām, tagad, kad aizvien vairāk pensijas sāk maksāt no fondiem un nevis atbilstoši solidaritātes principam no sociālā nodokļa ieņēmumiem, trakojoša inflācija var būt pensionāru iedzīšana nabadzībā un iznīcināšana ar brīva tirgus mehānisma palīdzību. Šādas iespējamais ECB pasākums ir arī klaji regresīvs, jo no inflācijas un patēriņa nodokļa celšanas cieš tie, kas galvenokārt dzīvo no sava darba ienākumiem. Tie, kas saņem ienākumus no kapitāla, inflāciju jūt mazāk, jo līdz ar inflāciju ceļas arī uzņēmumu vērtība, aug apgrozījums un peļņa nominālā izteiksmē. ECB pasākums "trakojošā inflācija" rada arī trīs citus jautājumus. Pirmkārt - kā var formēties kapitāls, ja procentu likmes ir tuvas 0? Pēdējo gadu prakse rāda, ka kapitāls šādi formēties patiešām nevar. Piem., liela valstu centrālo banku bilances, kas agrāk sastādīja ne vairāk ka 10% no IKP, tagad ir uzpūtušās līdz 30% no IKP un šī nauda lielākā vai mazākā mērā ir aizgājusi reālā ekonomikā (piem., centrālās bankas ir pirkušas gan valdību parādzīmes, gan pretēji fiat valūtu principiem, arī privātu uzņēmumu parādzīmes un hipotekārās ķīlu zīmes), pie tam - centrālās bankas ir lielā mērā lēmušas, kuros virzienos šī nauda aizgājusi! Tātad pašreiz kapitāla formēšanās lielā mērā notiek uz naudas drukāšanas pamata un lēmumu par kapitāla ieguldīšanu lielā mērā pieņem valsts institūciju klerki. Ja tas nav sociālisms, komunisms vai komandekonomika, tad kas tad tas ir? Un ja mēs attaisnojam šo novirzīšanos no brīvā tirgus principiem, tad varbūt mums ir jāatzīst, ka šie principi ir ļaunāki un mazāk lietojami, nekā pašlaik liekas? Otrkārt - kā uz šo pasākumu reaģēs Latvijas Banka, kuras likumā kā galvenais uzdevums ir minēts cenu stabilitātes nodrošināšana? Un šis uzdevums savu prioritāti nav zaudējis arī pēc šī gada sākumā pieņemtajiem likuma grozījumiem. Ja ECB ļaus trako eiro inflācijai, kādi būs Latvijas Bankas soļi, kas liegtu šī inflācijas importu Latvijā? Šķiet, ka Latvijas Bankas vienīgā iespēja būtu politiķus aicināt atvērt robežas viesstrādniekiem un samazināt visas prasības, ko valsts pret tiem izvirza, t.sk. varbūt arī valsts valodas prasības. Un treškārt - cik nozīmīgs šajā kontekstā ir Latvijas panākums ar savu parādzīmju emisiju? Pēdējo mēnešu notikumi liecina, ka tas nav nekāds panākums. Zemo procentu likmju apstākļos parādzīmes ir varējusi izdot ne tikai Latvija, bet arī tādas valstis kā Itālija, Bolīvija, Zambija. Un arī Mongolija, kuras parādzīmju apjoms gan nominālā, gan relatīvā (pret IKP) izteiksmē bija lielāks par Latvijas emisiju. Un jāņem arī vērā, ka Mongolija ir valsts, kuru pēdējos 22 gados SVF ir glābis 5 reizes, bet vienalga - arī viņi spējuši ar uzviju atkārt Dombrovska "veiksmes stāstu". Skumji, ka I. K. šo portālu piepilda ar stāstiem, kas pēc būtības ir par "kaķīšīem un zaķīšiem", bet tajā pašā laikā tiek (laikam jau ar zināmu nodomu) noklusētas globālas tektoniskas pārmaiņas.

  • Svarīgākais 2012.gadā, domājot par nākotni 3 Autors:Iveta Kažoka

    Komentārs:new_proposals

    Lietu koplietošana nav nekas pozitīvs - labi zināms, ka Rietumeiropā (t. sk. arī itkā bagātākajā valstī Vācijā) par spīti ikgadējai IKP izaugsmei, lielākās daļas ļaužu reālie ienākumi stāv uz vietas vai pat krītas (pretēja aina vērojama bagāto ļaužu maciņos), un koplietošana ir kārtējā kustība, kas cilvēkus radina pie domas, ka mūsdienās "jāiemācas" dzīvot sliktāk, nekā līdz šim un pie tam - jādara tas ar prieku un zināmu stila izjūtu. Koplietošana izskatās pēc grassroots kustības, bet acīmredzami tā tāda nav. Jo koplietošana samazina iedzīvotāju prasības pēc naudas, samazina spiedienu uz algu palielināšanu, un tas esot tas, kas pēc Dombrovskim-Aslundam līdzīgu ļaužu sprieduma, palielina valsts konkurētspēju. Protams, ka šāda veida "konkurētspējas" palielināšana ir nekas vairāk kā peļņas pieaugums uz vienu strādājošo. Īstās konkurētspējas pieaugumam nepieciešamas citas metodes, t.sk. investīcijas izglītībā un R&D. Pūļa finansēšana ir ļoti tipisks piemērs Lauren Benton aprakstītajām "neredzamajām fabrikām", kad lielkapitāls (ļoti bieži arī lobējot likumdošanas izmaiņas valstī) atsakās no daļas savu darbību un nodod tās mazo vai individuālo komersantu rokās. Mazajiem komersantiem tas rada brīvības un iespēju sajūtu, taču viņi patiesībā ir tikai lielkapitāla piegādes ķēdes sastāvdaļa, bez kuras tie nevarētu dzīvot. Lielkapitāls šādi "deleģē" mazajiem komersantiem tās darbības sfēras, kas nav pietiekoši rentablas, kas satur grūti aprēķināmus vai pietiekoši nozīmīgus riskus, kurās ir daudz valdības regulējumu par darbinieku drošību un aizsardzību. Šāda decentralizācija, informalizācija, ražotņu respatialization nozīmē to, ka lielkapitāls var mazāk riskēt, mazāk pievērst uzmanību darba drošības un citu valdības regulējumu izpildei un var saņemt lielāku peļņu. Darbu izpildes koncentrācija mazajos uzņēmumos nodrošina arī strādājošo stingrāku kontroli, mazajos uzņēmumos strādājošiem ir grūtāk organizēties arodbiedrībās un kolektīvi vest pārrunas par atalgojumu, utt. Pūļa finansējums darbojas tur, kur bankas, valsts investīciju fondi vai riska kapitāls nesaskata iespējas pietiekoši drošai un rentablai darbībai. Tajā pašā laikā šīs pašas bankas un fondi noteikti izmantos iespējas pārņemt šādi radušos uzņēmumus, ja tie izrādīsies dzīvotspējīgi, vai - ļaunākajā gadījumā - pasteigsies pa priekšu ar patentu noformēšanu priekš saviem uzņēmumiem. Pūļa finansēšana rāda, ka kapitālisms nebūt neapmierina visu pieprasījumu: kapitālisms apmierina tikai daļu no pieprasījum - to, ko tam ir izdevīgi apmierināt. Higsa bozona epopeja savukārt pierāda to, cik ļoti zinātnei mūsdienās nākas strādāt PR lauciņā. Higsa bozons pats par sevi ir sastāvdaļa visai novecojušā teorijā, kuras pielietojuma robežas un trūkumi ir pietiekoši skaidri apzināti un kuras attīstībai jau labu laiku nav sevišķi lielas nozīmes (ir citas, labākas un perspektīvākas teorijas). Protams, šiem datiem ir sava vieta un nozīme, bet ne tuvu tik liela, kā PR to iztēlo. Un par pārējiem atklājumiem - lieliski, ka tie ir. Tikai kāpēc šādā līmenī nevarētu strādāt daudz, daudz vairāk cilvēku? Kāpēc daudzas centrālās bankas un valdības summas, kuru apmēri ir 20%-30% no IKP, iegulda banku glābšanā, bet kāpēc šīs pašas valdības nav gatavas līdzīgas summas ieguldīt R&D un tehnoloģiju attīstībā (labās darbavietās), kas palīdzētu pasaulei kļūst labākai? Un par spīti visiem negatīvajiem notikumiem ieilgušās krīzes sakarā, nākas atzīt, ka pasaulē dažviet cilvēki tomēr ir apzinājušies vajadzību pagriezienam pa kreisi - pretīm humānākai un solidārākai sabiedrībai. 2012. gadā kreisie uzvarēja vēlēšanās Lietuvā, Bulgārijā, Francijā, Japānā, lielā mērā arī ASV un acīmredzot šis uzvaras gājiens var turpināties arī 2013. gadā. Cerēsim!

  • Videospēles koncepcija: "koncentrācijas nometne" 3 Autors:Iveta Kažoka

    Komentārs:new_proposals

    Nu kāpēc par uzreiz par datorspēlēm. Īstenība taču ir ne mazāk "exciting". Piem., http://www.wfp.org/hunger/stats (piem., 5.000.000 bērnu nāves gadā, kuru rada bads) vai http://www.rebaltica.lv/lv. Un arī lēmumu pieņemšanas īpatnības reālajā dzīvē ir pietiekoši aizraujošas. Piem., angļi priekš savas valsts ir izvēlējušies nodokļu sistēmu, kurā pārtika netiek aplikta ar PVN, ir progresīvais nodoklis, kuru jāmaksā arī no kapitāla ienākumiem, augstākā likme pašiem bagātākajiem ir 45% (un pat pirms pāris gadiem pie varas nākušie konservatīvie to atsakās samazināt). Savukārt Latvijā izvēlētā nodokļu sistēma paredz, ka pārtiku apliek ar visaugstāko PVN likmi, ienākumi no darba tiek aplikti ar 25% (nākamgada būs 24%), bet ienākumi no kapitāla (neskatoties ne uz kādiem apmēriem) tiek aplikti ar 10%. Un nekādas datorspēles nav vajadzīgas. www.manabalss.lv ir savākti vairāk kā 10.000 paraksti par iniciatīvu, kas pieprasa samazināt PVN likmi pārtikai. Tad nu atliks tagad skatīties, ko Saeima darīs ar šo iniciatīvu un kāda lēmumu pieņemšanas spēlītes šajā sakarā izspēlēs valdošā labējā koalīcija un kādas spēlītes - žurnālisti un eksperti, kas tam visam seko līdzi. Arī tas būs morāls lēmums ar, iespējams, smagām sekām.

  • Daži argumenti iracionalitātes aizstāvībai 45 Autors:Iveta Kažoka

    Komentārs:new_proposals

    Neticami 21. gadsimtā lasīt, ka kāds vēl tic racionālajam kā galīgajai ižšķīrēja instancei. Dabaszinātnēs taču ir zināmas Heizenberga nenoteiktības, as nosaka ikdienā tik pierasto jēdzienu pastāvēšanas robežas (tie nav ne tuvu universāli), datoru lietām ir Čērča-Tjūringa tēze, kas ierobežo uzdevumu atrisināmību un matemātikā ir Gēdela teorēmas, kas saka, ka katra formāla teorija, kas ir vismaz tikpat "spēcīga" kā skolas matemātika, ir vai nu nepilnīga (nespēja atbildēt uz jautājumiem, priekš kuriem tā izveidota) vai arī satur pretrunu. Racionālām metodēm ir ļoti ierobežota pielietojamība un vienīgais attaisnojums to lietošanai ir tas, ka nekā labāka diemžēl nav (iracionālais pārāk bieži darbojas vēl sliktāk). Bet nolaižoties uz zemes. Grūti noticēt, ka I. K. sevi sauc par racionālisti. Jo kā gan racionālists var akceptēt to ekonomisko politiku, kas tiek izvesta Latvijā. Ir pietiekoši daudz racionālu pētījumu ekonomikas zinātnē vislabākajos žurnālos, kas saka gan to, ka valsts bankrots (parāda restrukturēšana) neatstāj ilgtermiņa sekas uz valsts attīstību vai spēju piedalīties starptautiskos finanšu tirgos, gan arī to, ka bezdarbnieku benefiti palielina IKP un veicina ekonomiku. Man jau šķiet, ka pasaulē cilvēki dalās vairāk nekā tikai 2 grupās - bez racionālistiem un iracionālistiem ir arī merkantīli egoisti - kas propagandē jebkādas idejas, ja tikai par tām kaut ko maksā. Tad vienos jautājumos var būt racionālists, bet citos - kaut vai melis.