User profile default
Viesturs Āboliņš
Komentāri (7)
  • Jaunas idejas, vecas kļūdas 6 Autors:Providus

    Komentārs:Viesturs Āboliņš

    Ceru, ka arī autore lasa komentus. Būtu žēl tukšai rakstīšanai veltītā laika... Akadēmiskās pētnieku aprindas dzīvo savā pasaulē, partiju aktīvie ļaudis - savā. Katrs dara savu, viens otrā neieklausās un nejūt savstarpēju cieņu un vajadzību, bet nez kāpēc esam pārsteigti, ka nekas prātīgs nevienam nesanāk. Daudz diskutēju ar krievvalodīgo auditoriju vietnē www.IMHOclub.lv. Secinu, ka etniskās attiecībās ir idejas, kuras vienkārši "patīk" vai "nepatīk", "aizrauj un uzrunā" vai "garlaiko un kaitina" un labestīga nomierinoša patērzēšana par integrēšanos tur maz ko maina. Pašlaik krievvalodīgiem (un ne tikai viņiem) ir asa vilšanās sajūta - Latvija "nesanāk", "nerullē", "piedeg", nav attīstības un pārticīgas labklājības ideju. Krievvalodīgie aktīvie cilvēki (viedokļu līderi? uzņēmēji? kvalificēti speciālisti?) vienkārši neredz jēgu sēdēt un mierīgi noskatīties, kā kārtējo reizi kārtējiem darītājiem un solītājiem "nesanāk". Slāvu un ebreju temperaments un mentalitāte diktē - nost neprašas, laidiet mūs! Bet viņiem cieti saka - atcerieties savu vietu, atcerieties, KUR jūs esat un KAS jūs TE esat! Un tad saņemam attieksmi - jo sliktāk "jūsu" Latvijā ir, jo labāk! Lai jau latvieši sagrauj to "savu" Latviju līdz galam - tad nāksim mēs un paši darīsim, ko uzskatīsim par vajadzīgu. Protams, sagruve nenotiks tuvākos 2-5 gados, vēl gadus 10-15 Latvijas cilvēki aizbrauks, izmirs un novecos, ekonomika saruks, ceļus, slimnīcas, skolas un pensijas "optimizēs", budžeta un ES līdzekļus "apgūs", vēlētāji to visu atbalstīs, lai tik tie "krievi nenāk" utt. Bet pēc tam vairs nebūs iespējas kaut ko vērā ņemamu runāt, kad izmisušais lepnīgais "latviskums" vairs nespēs ekonomiski uzturēt valsts pastāvēšanu. Ko darīt? Etnisko "integrēšanos" padarīt reālu, ne abstraktu, vēršot uz ekonomiskiem, praktiskiem aspektiem. Ir reālās ekonomikas nozares (ražošana eksportam, transports, loģistika), kurās darba vide ir krieviska, jo darba valodā lietotie termini, profesionālā literatūra un speciālistu izglītība ir krieviska (vai angliska), bet noteikti ne latviska. Latvieši vēsturiski maz interesējas par tehniskām specialitātēm un ģimeņu tradīcijās nav cieņas pret darbošanos šādās nozarēs. Bet kādam tur jāstrādā, jāspēj konkurēt eksporta tirgos, jo nevaram iztikt bez importa ražojumu pirkšanas (sāls, cukurs, energoresursi, rūpniecības preces u.tt). Īsi sakot, integrācijas tēmu jāpavērš ekonomikas virzienā - ko un kā krievvalodīgais bizness redz Latvijas ekonomikas attīstībā, kādus darbiniekus ar kādās valodās iegūtu izglītību šim biznesam vajag u.tt. Tā jau būs reāla saruna un sadarbošanās. Tiesa, nav garantijas, ka tas viss patiks "savējo radu un draugu" (tā saucamajam "latviešu") biznesam. Bet ir izvēle - kopā ar krievvalodīgiem ražotājiem ierobežot "latviešu" rosību Latvijas neatgriezeniskā izpārdošanā (priHvatizētāji neko neražoja, neražo un neražos!) vai gaidīt, kamēr process apsīkst dabīgā ceļā, kad būs palikusi tik pelnu kaudze. Protams, un tas ir svarīgākais! - šādās sarunās noskaidrosies arī tas, vai krievvalodīgajiem uzņēmējiem ir reāls piedāvājums Latvijas ekonomikas attīstībai. Vai varam dziļāk virzīties šādās tēmās?

  • Vai tradicionālā kultūra ir izvarošanas kultūra? 39 Autors:Linda Curika

    Komentārs:Viesturs Āboliņš

    Kriminālais notikums Indijā izskanēja plaši. Tāpēc izlasīju šo rakstu. Uzmanību piesaistīja arī virsraksts, kurš saista tradicionālo kultūru ar izvarošanas kultūru. Radās vēlme ieklausīties - vai tiešām ir tik traki? Indijas aktualitātes mani ikdienā mazāk interesē. Bet vai pie mums Latvijā tas ir tik aktuāli? Man šķiet, ka ikdienas dzīvē nav tik briesmīgi. Kā argumentu pret izvarošanas attaisnošanu kultūrā gribu minēt medijos un kinofilmās bieži minēto apgalvojumu, ka kriminālā vide ieslodzījuma vietās ļoti agresīvi vēršas pret tiem, kuri sodīti par izvarošanu. Neticu, ka šis apgalvojums ir izdomāts un tam nav pamata kriminālo aprindu kultūrā. Kur tad vēl var patverties izvarošanas attaisnošana? Kundziskā, augstprātīgi šķiriskā attieksmē pret "zemākajiem"? Arī no šīs puses Latvijā cilvēka fiziskas izmantošanas idejas neizskan tik atklāti.

  • "Pie jūras dzīve mana, tads likten’s man ir lemts…" 3 Autors:Madara Peipiņa

    Komentārs:Viesturs Āboliņš

    Tā sagadījies, ka daudzus gadus biju viens no nedaudzajiem latviešiem - okeanologiem, kuri profesiju mācījušies Ļeņingradas (Pēterburgas) Hidrometeoroloģiskajā institūtā. Profesionāli no 16 gadu vecuma biju saistīts ar Baltijas jūru - strādāju gan kara flotes hidrogrāfiskajā ekspedīcijā, gan Hidrometeoroloģijas pārvaldes Rīgas observatorijā, gan Baltijas zivsaimniecības institūtā, gan Vissavienības jūras ģeoloģijas ZPI, gan Rīgas jūras valsts zivju inspekcijā par konvencionālās zvejas inspektoru. Esmu vērojis jūru gan no zvejas kuģiem, gan no lidmašīnām (306 patruļlidojumu stundas), gan no naftas ieguves platformām, gan no pētniecības kuģiem. Baltijas jūras piesārņojuma kontroles jautājums bija gan darba pienākums, gan sirdslieta un pienākums pret Latviju un līdzcilvēkiem. Pats savām acīm 80.-to gadu sākumā esmu redzējis indīgi violetas krāsas miglu virs Baltijas jūras (Eiropas rūpnīcu radītu gaisa piesārņojumu), esmu stundām ilgi lidojis virs centrālās Baltijas, redzot vienīgi smilškrāsas tuksnesi un lidmašīnas ēnu dzeltenīgajos viļņos - tā izpaudās jūras ziedēšana karstās vasaras dienās. Esmu redzējis lielā daudzumā peldošus spilgtus plasmasas atkritumus centrālās Baltijas ūdeņos. Esmu 80.-to gadu sākumā piedzīvojis mencu savairošanos, kad no naftas platformas 15 minūtēs varēja samakšķerēt pilnu spaini ar mencām. Esmu vairākus gadus ņēmis bentosa bioloģiskos paraugus, ūdens un grunts piesārņojuma proves pie jūras naftas platformas Baltijskas rajonā. Esmu bijis Kaspijas jūras naftas atradnēs, redzējis tur šokējoši nevērīgu attieksmi pret jūras tīrību un vienlaicīgi - Kaspijas roņus un normālas ūdenszāles naftas atradņu tuvumā. Pašlaik strādāju citās jomās, jo Latvijai tik daudz okeanologu nevajag - mēs jūru vairs neapsaimniekojam. Tomēr pēc vizuālā vērtējuma droši secinu, ka piesārņojums ar cietajiem peldošajiem atkritumiem nav pieaudzis, salīdzinājumā ar 80-tiem gadiem. Jūras ziedēšana arī neizskatās pieaugusi, jo lauksaimniecībā nav pieaudzis mēslojumu lietojums. Ķīmiskais piesārņojums ar ražošanas atkritumiem nevar būt pieaudzis, jo ir praktiski izzudušas lielās ražotnes Baltijas austrumu krasta valstīs. Rietumu krastā (Zviedrijā u.c.) ražošanas kultūra ir attīstījusies un ekoloģiskie normatīvi ir stingri. Zviedrijas piekraste no kuģa izskatās ļoti tīra - nav peldošu PET pudeļu, putuplasta iepakojuma atlūzu, polietilēna maisiņu u.c. raksturīgo peldošā piesārņojuma sastāvdaļu. Kopumā man ir iespaids, ka Baltijas jūras "glābšana" izskatās pēc kārtējās vētras ūdensglāzē. Tipisks ir vides reklāmas plakāts, kurā kāds ļoti bārdains vīrs rokas kabata sabāzis aicina rīkoties, jo Baltijas jūra esot mirusi. Man ir sajūta, ka tās rokas kāds grib bāzt manās kabatās... Ar to jūru tik traki nav - zvejas kuģu lielākā daļa sagriezta, zvejas limiti ļoti samazināti, piekrastes zveja ar stāvvadiem arī gājusi mazumā. Patrokšņot jau var (daudzi "politiski" trokšņo, cenšoties izlikties zinoši un vajadzīgi), bet tādai trokšņošanai ir maz sakara ar realitāti, IMHO.

  • Amerika vilnis 6 Autors:Providus

    Komentārs:Viesturs Āboliņš

    Lieliska, profesionāla Amerika informācijas kampaņas analīze. Precīza valoda, skaidra doma. Nu, IR (!) Latvijā profesionāļi komunikācija jomā. Man būtisks šķita atzinums: "...lieliski izmato slinko un no iedziļināšanās konkrētos jautājumos bēgošo žurnālistiku..." Izskatās, ka šeit ir Latvijas situācijas būtība: TĀDA žurnālistika sadzīvo un barojas no TĀDAS politiskās sistēmas pasūtījumiem, rezultātā TĀDA vara pieņem TĀDUS lēmumus, kuru rezultātā ir TĀDA ekonomiskā sistēma un depopulācija. Kurā posmā var sākties pārmaiņas? Kuriem VAJAG citādu Latviju? Žurnālistikai? Politiķiem? Iedzīvotājiem? Ko var žurnālistika? Neapkalpot "slikto" politiku? Ko var politiķi? Neizmantot "slinko un pērkamo" žurnālistiku? Ko var iedzīvotāji? Nelasīt medijus, sacelties un iziet ielās vai turpināt nemanāmi izzust nebūtībā? Analīze par Rīgas domes darbu nevarētu neskart tēmas - Rīgas loma Latvijas ekonomikā, izglītībā, kultūrā, ārpolitiskajos sakaros un Rīgas Domes atbilstība šai misijai. Bet NEKAS TĀDS NEBŪS. Sliņķiem vienkāršāk bļaut: "KRIE-VI NĀK!" un "LAT-VIET NE-PA-DO-DIES!" Es būtu ļoti priecīgs, ja šādas pesimistiskas gaidas nepiepildītos.

  • Pārdots! 3 Autors:Providus

    Komentārs:Viesturs Āboliņš

    Pirms gadiem 8 vai 10 Dienā vienā rakstā iztēloju šādu shēmu: 1) Mediji pieder "ietekmīgiem" cilvēkiem; 2) "Ietekmīgie" dod naudu politiķiem, lai tie varētu medijiem pasūtīt politiķu tēlam vajadzīgos informatīvos produktus (intervijas, reklāmas, slēpto reklāmu u.tt.); 3) Mediji, ražojot politiķu pasūtītos materiālus, īsteno biznesa mērķus - gūst peļņu, vairo savu īpašnieku ("ietekmīgo" cilvēku) ietekmi sabiedrībā. Būtībā "ietekmīgie" cilvēki ar iluzionistu veiklību savu naudu no bikšu kabatas pārliek žaketes kabatā, bet sabiedrība ar neatslābstošu interesi seko šiem fascinējošajiem trikiem, cerībā, ka uzzinās un sapratīs kaut ko sev būtisku... Pieaugot naudas pārlikšanas ātrumam un "dramatismam", pieaug arī sabiedrības interesi par to, ka kaut kas kustas... (Tā mājdzīvnieki - suņi un kaķi - mēdz ar interesi sekot kustīgiem priekšmetiem). Un vēl - atceros, ka viens no argumentiem Latvijas mediju kvalitātes sakarā ir mazais tirgus, kurā nerentabli ražot kvalitatīvus informatīvos produktus. Ja jau ir grūti Latvijā ražot kvalitatīvus informatīvus produktus latviešu valodā, tad ir vēl grūtāk to darīt krievu vai baltkrievu valodā... Mazs tirgus ir mazs tirgus. Tur neko objektīvi mainīt nevaram. Varam uzkurināt "svarīgumu" tam, kas mazā tirgū notiek. "Pasaules gals" Latvijas mērogā ir saistošs informatīvs iegansts mediju satura pastiprinātam patēriņam. Nevienam nav objektīvas intereses sakārtot Latviju, kaut gan to varētu izdarīt samērā ātri. :( Atceros Herlufa Bidstrupa sociāli trāpīgās karikatūras manas bērnības bilžu grāmatās par nēģeru smago stāvokli un beztiesību ASV. Šodien pazīstam tādu Obamas kungu... Ja ir vajadzība, risinājumi atrodas. Domāsim par vajadzību - kam ir vajadzīga un izdevīga sakārtota, pārtikusi Latvija? Mums pašiem? Krievijai? ES? ASV? "ietekmīgajiem" cilvēkiem Latvijā? Ja atbildēsim uz šo jautājumu, atrisināsim skolas uzdevumu un varēsim iet "laimē diet".

  • Laiks tautai 5 Autors:Providus

    Komentārs:Viesturs Āboliņš

    =>Akka Laa "... kas ir tie "mēs", kuru kopīgā pārliecība izpaužas ..." Raksta nosaukumu deva portāla "Politika" redakcija. Autora variants bija "Mums ir valsts. Kas esam tie „mēs” un ko darīsim tālāk?" Nesaīsinātajā autora variantā raksts sākās tā:"Kopīgi stāvot 11. Novembra krastmalā un sarunājoties katrs savā dzimtaja valodā, esam nosvinējuši savas valsts 93. gadadienu." Tātad, "mēs" - tā ir Latvijas tauta, kura jūtas kā Latvijas tauta. Tā nenošķir no sevis krievus, dēļ tā, ka tie ir krievi, nabagos, dēļ tā ka tie ir nabagi, bagātos, dēļ tā ka tie ir lepni, vecos, dēļ tā, ka tie veci, gudros, dēļ tā, ka tie ir "ne kā visi"... ======================= "Un mēģinājums dalīt nozares "latviskajās" un "krieviskajās" ir jau riktīgi traģikomisks." Nav nekas "traģikomisks". Nozares tā ir iedalītas nosacīti (ieliekot nosaukumu pēdiņās, kuras lieto, ja rakstītājs apzīmējumu lieto pirmo reizi tādā nozīmē un norāda uz savām šaubām par vārda atbilstību izsakāmajam jēdzienam). Nozaru dalījums ir dots, vadoties pēc darba valodas, kurā cilvēki komunicē savā darba vietā par darba tēmām. Cilvēks ir spējīgs novērtēt - kādā valodā viņš biežāk sarunājas savā darbā. Tas nav nekas neiespējams un neizprotams. Dažiem šķiet, ka šādus jautājumus uzdod sociolingvistiskos pētījumos esot "politiski" nepareizi. Bet mani neinteresē "politiski" apsvērumi, kuri neatbilst dzīves realitātei.

  • Laiks tautai 5 Autors:Providus

    Komentārs:Viesturs Āboliņš

    =>Akka Laa "... kas ir tie "mēs", kuru kopīgā pārliecība izpaužas ..." Raksta nosaukumu deva portāla "Politika" redakcija. Autora variants bija "Mums ir valsts. Kas esam tie „mēs” un ko darīsim tālāk?" Nesaīsinātajā autora variantā raksts sākās tā:"Kopīgi stāvot 11. Novembra krastmalā un sarunājoties katrs savā dzimtaja valodā, esam nosvinējuši savas valsts 93. gadadienu." Tātad, "mēs" - tā ir Latvijas tauta, kura jūtas kā Latvijas tauta. Tā nenošķir no sevis krievus, dēļ tā, ka tie ir krievi, nabagos, dēļ tā ka tie ir nabagi, bagātos, dēļ tā ka tie ir lepni, vecos, dēļ tā, ka tie veci, gudros, dēļ tā, ka tie ir "ne kā visi"... ======================= "Un mēģinājums dalīt nozares "latviskajās" un "krieviskajās" ir jau riktīgi traģikomisks." Nav nekas "traģikomisks". Nozares tā ir iedalītas nosacīti (ieliekot nosaukumu pēdiņās, kuras lieto, ja rakstītājs apzīmējumu lieto pirmo reizi tādā nozīmē un norāda uz savām šaubām par vārda atbilstību izsakāmajam jēdzienam). Nozaru dalījums ir dots, vadoties pēc darba valodas, kurā cilvēki komunicē savā darba vietā par darba tēmām. Cilvēks ir spējīgs novērtēt - kādā valodā viņš biežāk sarunājas savā darbā. Tas nav nekas neiespējams un neizprotams. Dažiem šķiet, ka šādus jautājumus uzdod sociolingvistiskos pētījumos esot "politiski" nepareizi. Bet mani neinteresē "politiski" apsvērumi, kuri neatbilst dzīves realitātei.