Photo
Pēteris Timofejevs Henriksson

Esmu politikas zinātnes doktorants Umeo (Umeå) Universitātē, Zviedrijā. Pētu jauno Eiropas Savienības dalībvalstu ārpolitiku, īpaši to attīstības sadarbības politiku. Pirms tam esmu strādājis un bijis praktikants dažādās starptautiskajās organizācijās, kā arī vadījis projektu Sabiedrībā par atklātību „Delna”.

Komentāri (3)
  • Recenzija Drošības policijas 2012.gada pārskatam 5 Autors:Iveta Kažoka

    Komentārs:Pēteris Timofejevs Henriksson

    Labošu trešo teikumu manā komentārā: "Škiet, ka ir vismaz divi, vispārīgi kritēriji, pēc kuriem vērtēt un kurus balstu pieņēmumā, ka gada pārskati tiek rakstīti, lai atskaitītos par padarīto un ilgtermiņā veicinātu sabiedrības uzticību iestādei: "

  • Recenzija Drošības policijas 2012.gada pārskatam 5 Autors:Iveta Kažoka

    Komentārs:Pēteris Timofejevs Henriksson

    Ja rakstīt recenziju par drošības dienestu darbu var šķist dīvaini, man šķiet, ka ir tikpat dīvaini rakstīt komentāru par recenziju, īpaši ja neesmu speciālists recenzijas žanrā vai drošības dienestu darbā. Drošības dienestu gada pārskati ir jārecenzē, lai uzlabotu šo iestāžu komunikāciju ar sabiedrību, jo pieļauju, ka tas ir šādu pārskatu galvenais mērķis. Škiet, ka divi, vispārīgi kritēriji, kurus balstu pieņēmumā, ka gada pārskati tiek rakstīti, lai atskaitītos par padarīto un ilgtermiņā veicinātu sabiedrības uzticību iestādei: - Pirmkārt, vai iestāde atskaitās par padarīto? Vai iestāde stāsta, kas ir tās galvenie rīcības virzieni, kāda ir tās darbības specifika un ko tā ir paveikusi gada garumā? (Piemēram, Zviedrijas Drošības policijas gada atskaitē ir 53 lapaspusēs ne tikai pastāstīts par iestādes galvenajiem uzdevumiem, bet ar īsiem gadījuma aprakstiem (case studies) arī sniegts ieskats galvenajās 2012. gada notikumos, kas nonākuši iestādes uzmanības lokā. Vai, piemēram, intervijās ar darbiniekiem tiek spriests par galvenajām draudu tendencēm vai problēmām.) Vai ir kādas lietas, kas tiek noklusētas? Ja ir, vai tas ir pamatoti (vai likumīgi)? Par ko vajadzētu runāt plašāk un kas ir atstāstīts jau vairākas reizes? - Otrkārt, vai iestāde komunicē ar sabiedrību tādā veidā, kas ir lielākajai daļai sabiedrības saprotams? Vai iestāde neslēpjas aiz tehniski juridiska žargona? Vai ir skaidrs, kāpēc iestāde ir tērējusi nodokļu maksātāju naudu tieši šogad paveiktajam? Vai iestāde – savas darbības specifiku respektējot – tomēr rada iespaidu, ka tā ir tiesiskuma sargs, kura nebaidās atskaitīties un pār kuru saskaņā ar Satversmi un likumos paredzētajā kārtībā tiek īstenota pārraudzība? Katram no kritērijiem pavisam noteikti ir iespējams noteikt vēl dažādus apakškritērijus. Tomēr izlasot šo recenziju – pat ja tā man subjektīvi šķita interesanta un tajā bija paustas daudz vērtīgas idejas un pārdomas, par kurām var diskutēt – autores kritēriji vērtējot Latvijas Drošības policijas gada pārskatu nebija skaidri definēti. Vai recenzijas pamatā ir augstākminētie kritēriji vai tomēr kādi citi kritēriji? Viena lieta ir dokumenta stils, autoru izvēlētie izteiksmes līdzekļi un neveikli formulēti izteicieni. Tomēr cita lieta ir gada pārskatu mērķis un kā ir izdevies šo mērķi sasniegt (kas gan nenozīmē, ka pieejams dokumenta stils nevar būt viens no veidiem, kā sasniegt mērķi). Pieļauju, ka recenzijas galvenais uzdevums ir ne tikai kritiski vērtēt dokumentu atbilstību noteiktiem kritērijiem, bet iespējams ar kritiskā vērtējuma palīdzību pievērst attiecīgās iestādes uzmanību un novērst radušos trūkumus. Salīdzinājums ar Igaunijas Iekšējās drošības dienestu ir pirmais solis, lai definētu vērtēšanas kritērijus, bet tie tekstā tā arī netika skaidri definēti – izņemot, ka iestādes komunikācijai caur gada pārskatiem ir jārada uzticība iestādei un tās darbībai. Tādēļ, pat ja komunikācija ar sabiedrību ir viens no valsts iestāžu veiksmes pamatakmeņiem, mani nepārliecina recenzijas beigās uzdotais jautājums, vai un kā iestādes gada pārskats atspoguļo visas iestādes kultūru un tās darbinieku un darbības profesionalitāti kā tādu. Tik skarbi recenzijas autore savu vērtējumu neformulē un azīst, ka viņai nav skaidras atbildes uz šo jautājumu. Tas ir prātīgi, jo šāds secinājums būtu sasteigts un nepamatots.

  • Salauztā identitāte 14 Autors:Providus

    Komentārs:Pēteris Timofejevs Henriksson

    Paldies par Jūsu reakciju, Kalvi. Vispirms gribu nošķirt divas dažādas parādības – seksuālā orientācija (pret kura dzimuma pārstāvjiem indivīdam jūt dzimumtieksmes) un seksuālā identitāte (kā indivīdi uztver savas dzimumtieksmes un kā viņi identificējas). Ilustrācijai – indivīdam var būt seksuālas jūtas pret sava dzimuma pārstāvjiem (homoseksuāla orientācija), bet viena vai otra iemesla (sabiedrības spiediena, savas grupas spiediena utt.) dēļ viņš sevi apzinās kā heteroseksuāli. Seksualitāte sastāv no seksuālās orientācijas, seksuālās identitātes un seksuālās uzvedības. Tagad par „social constructionism” un „essentialism” – divām zinātnes filozofijas skolām. Šīs skolas lielākoties diskutē seksuālās identitātes jautājumus – vai seksuālā identitāte ir sociāli konstruēta un sastāv no dažādiem sociāliem un normējošiem priekšstatiem vai seksuālā identitāte ir pilnīgi dabiska un sociāli neitrāla etiķete, kas izriet no seksuālās orientācijas būtības (essence, angļu valodā). Seksuālās orientācijas jautājumā, cik es esmu sapratis, arī lielākā daļa sociālo konstruktīvistu atzīst, ka kaut kāds dabisks (esenciāls, ja Jums tīk) komponents ir pamatā jebkurai seksuālajai orientācijai. Diskusija esenciālistu un konstruktīvistu vidū lielākoties ir par to, cik lielā mērā sociālās konstrukcijas vai dabas faktori ietekmē seksuālo uzvedību un seksuālo identitāti. Manuprāt, Jūs, Kalvi, kļūdāties, interpretējot Zālīti kā konstruktīvistu, jo, cik es sapratu (atzīšos, ka viņa grāmatu lasīju sen), viņa skaidrojums bija par seksuālo orientāciju. Viņaprāt, daži homoseksuāļi par tādiem piedzima, bet daži uzauga. Manuprāt, tas ir visai nekonsekvents izskaidrojums, kas atstāj nopietnus jautājumus par viņa skaidrojuma precizitāti un atbilstību patiesībai. Pats es neredzu jēgu diskusijai par to, vai cilvēki piedzimst par homoseksuāļiem vai viņi kļūst par homoseksuāļiem. Protams, ja ir ļaudis, kuri grib iznīcināt gejus un lesbietes, viņi centīsies pierādīt, ka homoseksuāļi nekādi nevar par „tādiem” piedzimt un centīsies atrast veidus, kā iznīcināt dzimumtieksmes homoseksuāli orientētajos indivīdos. Runājot par LGBT subkultūras esamību, Jūs atkal kļūdāties vai arī Jūs lietojat terminu „subkultūra” ļoti atšķirīgā nozīmē nekā es. Iesaku Jums izlasīt recenzēto Rudušas grāmatu par šīs subkultūras eksistenci un kā geji un lesbietes to radīja Padomju laikos. Ruduša ļoti spilgti apraksta, piemēram, kā homoseksuāļi radīja paši savus neverbālās un verbālās sazināšanās kodus, kur viņi mēdza pulcēties un izklaidēties, kā arī kur un kā viņi satikās. Autore ir ļoti precīzi to raksturojusi kā pagrīdes subkultūru. Homoseksuāļu dzimumtieksmi Padomju režīms nespēja ietekmēt, bet homoseksuāļi savu seksuālo identitāti neiecietīgajā sabiedrības gaisotnē bija spiesti konstruēt kā „citādības” identitāti (vai, citiem vārdiem runājot, sevi apzinājās kā ārkārtīgi „citādus”) vai arī sevi definēja kā heteroseksuāļus, kuri stājas dzimumkontaktos ar sava dzimuma pārstāvjiem tikai nereti. Tātad LGBT subkultūra eksistēja arī Padomu laikos, kad pret gejiem un lezbietēm valdīja ne tikai nosodošas attieksmes, bet arī draudēja cietumsods. Domāju, ka Jūs piekritīsiet, ka Padomju laikos sabiedrības attieksme bija ļoti tālu no „visatļautības gaisotnes”, kuru Jūs minējāt kā nepieciešamu rekvizītu šādas subkultūras eksistencei. Nobeidzot garo repliku, man ir konkrēts jautājums Jums, uz kuru ceru saņemt godīgu atbildi. Kādēļ Jūsuprāt homoseksuāļi Latvijas sabiedrībai nebūtu jāakceptē? Vai Jūs varētu pastāstīt, tieši kādēļ Jūs uzskatat, ka homoseksuāļiem Latvijā būtu jācieš no līdzcilvēku neiecietības, aizspriedumiem un vardarbības?