Trīspadsmit gadus bez pārtraukuma esmu vadījis dažādas Latvijas un starptautiskas nevalstiskās organizācijas. Domubiedru kopā vēl 1995.gadā dibinājām pirmo proeiropeisko pilsonisko iniciatīvu Latvijā. Lai nokļūtu Luksemburgā, tolaik vēl vajadzēja vācu tranzītvīzu, bet par mūsu valsts reālu līdzdalību Eiropas Savienībā domāt bija tikai un vienīgi “vizionāri”. Taču tieši šī vēlme izvirzīt mērķus un atbildības sajūta, ka bez darīšanas tos nesasniegt, acīmredzot ir bijis mans vadmotīvs gadu gaitā. Lai tās būtu cilvēktiesības, dzimumu līdztiesības tematika, Eiropas lietas vai jau desmito gadu – pretkorupcijas jautājumi Delnā. Tagad ar gandarījumu varu atskatīties uz realitātē pārvērstām idejām un mūsu valsts attīstību. Manis izvēlētie temati gan katrs savā laikā, gan lielā mērā joprojām jau paši par sevi ir bijuši sociāla provokācija. Tomēr esmu pārliecināts, ka bez tabu laušanas nav iespējama virzība un izaugsme. Turpat puse mana mūža “pilsoniskās sabiedrības druvā” pilnīgi noteikti ir uzlikusi sava veida “minoritātes ietvaru”, raugoties uz sabiedrības norisēm. Tāpēc nepretendēju uz objektīvu viedokli jeb vienu patiesību: gan sabiedriski, gan privāti cienu domu apmaiņu un sagaidu reakciju uz savu viedokli. Par maz Latvijā ir sarunu un domu apmaiņas par nozīmīgiem sociālpolitiskiem jautājumiem. Jau sanāca viedoklis. Ceru, uz sīkstu sarunu!