Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Privātskolotājs vidusskolniekam – izskatās, ka tas vairs nav izņēmums. Vai nevajadzētu noskaidrot, kā privātskolotāju apmaksai izdoto naudu varētu novirzīt uzreiz skolām – ceļot skolotāju kvalifikāciju, piedāvājot modernākos mācību materiālus, nodrošinot individuālāku pieeju?

Senais izteiciens par to, ka skopais maksā divreiz, var nebūt patiess attiecībā uz studētgribētājiem, jo te vietā būtu teikt, ka skopajam var nākties maksāt divas un pat vairāk reizes. Kāpēc? Uz šādu secinājumu vedina aptauja par privātskolotāju izmantošanu vidusskolēnu vidū, atklājot tendences, kuru sīkākā analīzē iespējams nonākt pie interesantiem secinājumiem par absolventu zināšanu līmeni un skolotāju, pašu skolnieku un vecāku ieinteresētību tajā.

Aptaujājot 12. klašu skolēnus astoņās skolās gan Rīgā, gan ārpus tās[1], konstatējām, ka gandrīz puse no tiem (46,6%) – kā meitenes, tā zēni – izmanto privātskolotāju pakalpojumus kā palīgiespēju zināšanu ieguvē. Zīmīgi, ka lielākā daļa skolēnu vēršas pie privātskolotājiem īsi pirms vidusskolas beigšanas, no viena mēneša līdz pusgadam. Taujāti par mērķi, ar kādu tie apmeklē privātskolotāju, visvairāk respondentu atzina, ka dara to, lai veiksmīgi sagatavotos vidusskolas beigšanas eksāmeniem, kas līdz ar šosākot ar pagājušo gadu vienlaicīgi ir arī “iestājeksāmens” augstskolās. Un šeit rodas vairāki jautājumi.

Vai skolēniem nepietiek ar zināšanām, ko skolotājs tiem sniedz stundās?

Aptauja liecina, ka ar skolā sniegtajām zināšanām nepietiek, lai skolēns justos pārliecināts par sevi. Iespējams, tā ir vienkārši neuzticība kā skolotāja, tā saviem spēkiem, tomēr ir pamats domāt, ka tam ir vēl citi iemesli. Skolotājs, kurš strādā ar 30 skolēnu klasi, nespēj vienam skolēnam veltīt tik daudz laika kā privātā nodarbībā, pat ja ar privātskolotāju tiek strādāts tikai vienu līdz divām stundām nedēļā, kā to dara 53% respondentu, kuri izmanto privātskolotāja pakalpojumus. Turklāt, saņemot par darbu atbilstošu samaksu (iegūtie rezultāti liecina, ka lielākā daļa skolēnu privātskolotājiem maksā vidēji ap trim latiem stundā), pedagogs no entuziasta kļūst par atalgotu konkrēta pakalpojuma sniedzēju. Šaubīties par to, kaPārdomas par to, vai iemesls palīdzības meklēšanai ir neuzticība skolotājam, liekrada arī tas, ka liela daļa skolēnu (nepilni 40%) par privātskolotājiem izvēlas skolotājus no citas skolas, nevis, piemēram, augstskolu pasniedzējus.

Kādos priekšmetos un kāpēc skolēni visvairāk vēršas pēc palīdzības ārpus skolas?

Aptaujas dati rāda, ka vislielākās raizes vidusskolu beidzējiem sagādā matemātika, latviešu un angļu valoda, kā arī ķīmija. Piesakoties studijām augstskolās, vislielākais pieprasījums ir tieši pēc šo mācību eksāmenu sertifikātiem. Tikpat nozīmīgas šīs zināšanas ir tiem absolventiem, kas vēl nav izlēmuši, kur studēt, vai arī nav pārliecināti, ka spēs izturēt konkursu uz izvēlēto studiju programmu. Minētie eksāmeni, ja tie ir labi nokārtoti, var lieti noderēt vai vismaz radīt lielākas variācijas iespējas, izvēloties turpmāko studiju programmu.

Par galvenajiem iemesliem, kāpēc vidusskolēni izvēlas papildnodarbības pie privātskolotājiem, tika minēta vēlme sagatavoties vidusskolas beigšanas eksāmeniem (59% respondenti), un tā kā vidusskolas beigu eksāmens un iestājeksāmens augstskolā ir viens un tas pats vai arī iestājeksāmens ir vienlīdz svarīgs ar skolā pats,kārtoto eksāmenu rezultātiem, tad motivācija ir līdzīga arī tiem 9% aptaujāto, kas par iemeslu minējuši gatavošanos augstskolas iestājeksāmeniem.

Jāpiezīmē, ka vieni no mazsvarīgākajiem iemesliem, kāpēc vidusskolēni izvēlas privātskolotāju palīdzību, ir vēlme padziļināt zināšanas skolā apgūstamajos priekšmetos, padziļināt savas vispārīgās zināšanas, atkārtot mācību vielu. Tos vidēji atzīmēja tikai nepilni 12% respondentu. Šie rādītāji liecina, ka vidusskolēni domā par tuvākajām grūtībām, kas viņus sagaida – par eksāmeniem, nevis par problēmas būtību – zināšanu trūkumu.

Visbeidzot, kāpēc, oficiāli pastāvot bezmaksas vidējai izglītībai, rodas vēlme un nepieciešamība maksāt papildus?

Protams, izglītībai nauda nav jāžēlo, bet vai tiešām šis folklorizētais apgalvojums ir vienīgais iemesls? Ja gandrīz puse aptaujāto vidusskolēnu pēc palīdzības vēršas (vai ir spiesti vērsties) pie privātskolotāja ārpus skolas, tad ir pamats jautāt, ko ietver valsts apmaksātā vidējā izglītība un kādus obligāto zināšanu standartus valsts nosaka vidusskolēniem?

Var runāt arī par to, ka studijas augstskolā ir dārgas un pamazām kļūst vēl dārgākas. Studenta iekļūšana budžeta grupā vecākiem var aiztaupīt lielus izdevumus, tāpēc acīmredzot darbojas princips – labāk maksāt tagad un nedaudz, nekā vēlāk un krietni vairāk. Tādējādi senais teiciens, ka skopais maksā divreiz, šajā gadījumā nav patiess. Proti, maksājot privātskolotājam, bērni palielina savas izredzes iekļūt budžeta grupā, kas viņu vecākiem, var aiztaupīt prāvus izdevumus nākotnē, un tāpēc skopais maksā trīs vai pat četras reizes, ja pieņem, ka trīs, četri gadi ir vidējais studiju ilgums ir četri gadi.

Protams, te ir vietā iebildes, ka pilsētā un laukos situācija atšķiras. Var pieminētdaudzās augstskolās pastāvošo studentu rotāciju starp maksas un budžeta grupām. Var apelēt pie godīguma un teikt, ka visiem nav vienādas iespējas, vai galu galā noskaidrot, kā var naudu, kas figurē privātskolotāju apmeklētāju sektorā, novirzīt uzreiz skolām (ceļot skolotāju kvalifikāciju, piedāvājot modernākos mācību materiālus, nodrošinot individuālāku pieeju u.tml.) tā, lai skolēni savu brīvo laiku varētu veltīt sportam, atpūtai vai interešu izglītībai. Taču šī raksta mērķis bija parādīt iespējamo problēmu Latvijas izglītības mehānismos, mudinot tālākai šīs tēmas pētīšanai.
____________________________

[1] Pētījums veikts 2004.gada maijā studiju prakses ietvaros sadarbībā ar Sabiedriskās politikas centru PROVIDUS, aptverot 267 skolēnus četrās skolās Rīgā, divās Valmierā un divās Jūrmalā – Rīgas 3.vidusskolu, Hanzas vidusskolu, Āganskalna ģimnāziju, Rīgas Angļu ģimnāziju, Valmieras 5. vidusskolu un Pārgaujas ģimnāziju, Jūrmalas 1.ģimnāziju un Pumpuru vidusskolu.