Raksts

Tētis kā “nedabisks” asistents


Datums:
20. marts, 2007


Foto: Chase Crowson

Ja saikne starp tēviem un bērniem balstīta galvenokārt uz ekonomisko nodrošinājumu, tad tēva pastāvēšanas jēga ir apdraudēta.

19. gadsimtā jebkurš kaut cik izglītots cilvēks zināja, ka sievietes daba ir apveltījusi ar ietekmīgiem reproduktīvajiem orgāniem, kuru ritmiskā darbība pilnībā pakļauj visu sievietes dzīvi. Sievietes „dabiski“ ir emocionālas, intuitīvas un maigas, bet nevar koncentrēties nopietnam garīgam un fiziskam darbam. Tāpēc viņas ir piemērotas dzīvošanai mājās, vīriešu aizgādnībā un bērnu ražošanai un audzināšanai. Izglītība, zinātne, politika un publiskā ekonomika sievietēm ir ne tikai par grūtu, bet arī kaitīga. Šajā ainā vīrieši tika uzskatīti par pilnīgākām būtnēm: tos neierobežo dabas uzspiestas ķermeniskas vajadzības. Viņi neiesaistās bērnu audzināšanā tikai tāpēc, ka var darīt kaut ko labāku, ko sievietes nevar. Mūsdienu Latvijā šie bioloģiskie argumenti vēl joprojām ir cieņā, tikai tie daudz biežāk tiek izmantoti, lai ierobežotu vīriešu darbības. Gan projektā „Tētis mājās“ veiktais pētījums, gan citi pēdējā laika pētījumi liecina, ka Latvijas kultūra liek ievērojamus šķēršļus vīriešu lielākai iesaistei ģimenes dzīvē. Lai gan šajā jomā novērojamas pozitīvas pārmaiņas, tā vēl ir tālu no ideāla.

Kāpēc lielāka iesaiste ir nepieciešama?

Tas, ka vīriešu dzīve Latvijā ir apmēram 10 gadus īsāka nekā sievietēm, ir vispārzināms fakts. Pastāv hipotēze, ka viens no faktoriem, kas izraisa šo atšķirību, ir vīriešu citādā dzīves stratēģija, kurā iesaiste ģimenes dzīvē un ciešu individuālu saišu veidošana ar saviem tuviniekiem ir visai vāja. No vīriešiem tiek sagaidīts, lai tie materiāli nodrošinātu savu ģimeni, strādājot un pelnot pēc iespējas vairāk. Tēvu iesaistīšanās bērnu audzināšanā tādā veidā tiek mediēta caur vīriešu ienākumiem. Kamēr mātes audzina bērnus, vīriešiem ir jāpelna un jāapgādā sava ģimene. Tomēr emocionālās saites starp vecākiem un bērniem veidojas, nevis balstoties uz pateicību par jaunām drēbēm vai pietiekošu daudzumu pārtikas, ko tēva alga ir sagādājusi, bet gan ilgstoša personīga kontakta rezultātā. Situācija, kad vīrietis ir maz iesaistīts bērnu audzināšanā, vājina šīs emocionālās saites. Ja saikne starp tēviem un bērniem balstīta galvenokārt uz ekonomisko nodrošinājumu, tēva pastāvēšanas jēga ir apdraudēta. Pirmkārt, tēva ienākumi var mainīties, viņu var atlaist no darba vai viņa uzņēmums var bankrotēt. Otrkārt, kad bērni kļūst patstāvīgi, viņiem materiālais atbalsts var kļūt mazsvarīgs. Turklāt jāņem vērā arī mūsdienu ekonomiskā realitāte. Vīriešu algu pārsvars nebūt vairs nav pašsaprotams. Pat statistiskie rādītāji, kuri vēl joprojām uzrāda to, ka sieviešu darbs tiek apmaksāts sliktāk, var tikt apšaubīti, jo cēlonis tam var būt laika periodi, kurus sievietes zaudē, dodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, nevis aizspriedumi par viņu darba kvalitāti.

Vīriešu emocionālo saišu trauslums pakļauj viņus sociālās atstumtības riskam. Ja viņi vairs nespēj nopelnīt pietiekoši daudz vai arī viņu nopelnītais nevienam nav vajadzīgs — kam viņi vispār būtu vajadzīgi? „1973. gada Veselības, Izglītības un Labklājības pētījums par Ameriku atklāja, ka vienīgais un spēcīgākais ilgdzīvošanas noteicējs ir nevis ģenētiskais mantojums, fiziskā funkcionēšana vai tabakas lietošana, bet gan vienkārši vispārējā apmierinātība ar darbu un kopējā laimes izjūta“[1]. Situācija, kur kultūras normas nosaka to, ka vīrietis ir ģimenes apgādnieks, bet darba tirgus un ekonomiskā realitāte liedz viņam šīs gaidas piepildīt, var negatīvi ietekmēt Latvijas vīriešus un viņu dzīves ilgumu. Savukārt kultūras normu akceptēta lielāka iesaistīšanās ģimenes dzīvē vīriešiem var pavērt vairāk iespēju, kā sevi realizēt, tādējādi likvidējot ekonomiskā apgādnieka lomas pārkāpuma izraisīto konfliktu.

Vīriešu ienākšana privātajā sfērā nenoliedzami uzlabotu arī sieviešu stāvokli. Līdz ar to viņām pavērtos lielākas iespējas iesaistīties darba tirgū un tādējādi stiprināt savas ekonomiskās un politiskās pozīcijas. Par to, kāpēc būtu jālikvidē sistēmiskie šķēršļi, kas sievietēm liedz labāk iesaistīties darba tirgū, ir runāts daudz. Cita starpā viens no būtiskiem argumentiem šeit ir tas, ka, ierobežojot sieviešu ieguldījumu ekonomikā un politikā, šīs sfēras var zaudēt daudz vērtīgu darbinieku. Šis apgalvojums pamatojas uzskatā, ka sieviešu un vīriešu spējas vidēji ir līdzvērtīgas. Tāpēc starp sievietēm ir daudz tādu, kas darba tirgū varētu savus uzdevumus veikt labāk, nekā daudzi vīrieši. Tas pats būtu attiecināms arī uz vīriešiem privātajā sfērā. Pastāv tikai divas lietas, ko vīrieši sava ķermeņa dēļ nevar izdarīt — dzemdēt un zīdīt mazuli. Tāpēc arī sistēmiski (kultūras) ierobežojumi, kas liedz vīriešiem piedalīties bērnu audzināšanā, negatīvi ietekmē gan ekonomiku, gan bērnu audzināšanu.

Vai tas ir iespējams?

Patriarhālās sistēmas ļoti dažādos veidos nodrošina vīriešu iesaistīšanu bērnu radīšanā un audzināšanā (šis process tiek bieži vien dēvēts arī par reprodukciju). Daudzas no tām uzskata, ka vīrieša piedalīšanās ir normālas bērna attīstības neatņemams elements. Tā, piemēram, cilšu sabiedrības no Jaungvinejas līdz Dienvidamerikai nereti uzskata, ka auglis mātes ķermenī barojas ar vīrieša sēklu, kas tiek saņemta regulāru dzimumaktu laikā. Dienvidamerikas mehinaku sabiedrība sieviešu un vīriešu substances ir savijuši vienotā plūsmā, kur vīriešu sēklas daudzums ir atkarīgs no sieviešu gatavotās pārtikas (īpaši manioka) daudzuma. Vīrieši uzņem sevī sieviešu gatavotos ēdienus, bet tā rezultātā izveidoto sēklu atdod sievietēm dzimumakta laikā. Viss šis process nepieciešams, lai izveidotos nākamā bērna ķermenis[2].

Eiroamerikāņu industriālās, uz tirgus ekonomiku orientētās sabiedrības ir izvēlējušās citu ceļu. Vīriešu un sieviešu ķermeņi laikam ritot ir tikuši traktēti kā arvien atšķirīgāki. Galu galā 19. gadsimta beigās nostiprinās priekšstats par sievieti kā dabas spēku un sava ķermeņa (pārsvarā dzemdes un olnīcu) pārvaldītu būtni. Sievietes vienīgais un galvenais uzdevums šajā izpratnē ir dzemdēt bērnus[3]. Šī priekšstata otra puse ir vīrietis, kurš bērna radīšanā piedalās tikai dzimumakta laikā. Pēc tam viņa loma kļūst izteikti sekundāra. Šī aina tiek papildināta ar mītu par hipotētisku vēsturisko vīrieti-meklētāju, kura bioloģiskais mērķis ir apaugļot pēc iespējas vairāk mātīšu, tādā veidā sniedzot šādam pasaules uzskatam „dabiskuma“ un „zinātniskuma“ pamatojumu. Feministiskajā literatūrā skaidrots, ka vīrieši savu kontroli (vai iesaistīšanos) reproduktīvajā procesā šīs ideoloģijas ietvaros nodrošina medicīniskojot grūtniecības un dzemdību procesu. Kā vienā tā otrā gadījumā tomēr vīriešu loma tiek uzskatīta par būtisku.

Mūsdienu Latvijas kultūrā arī dominē minētais Eiroamerikāņu patriarhālās kultūras modelis. Raksta sākumā minētās pozitīvās pārmaiņas attiecināmas uz to, ka arvien vairāk vīriešu cenšas kaut kādā veidā piedalīties bērnu audzināšanā. Tomēr vēl joprojām šī iesaistīšanās tiek uztverta kā „palīdzība māmiņai“[4]. Šāda palīdzība var izpausties, piemēram, piedaloties pirmsdzemdību apmācības programmās, un vēlākā palīdzēšana dzemdībās. Edgars, viens no projektā „Tētis mājās“ iesaistītajiem informantiem, kurš izmantoja 6 mēnešu garu bērnu kopšanas atvaļinājumu, atzīmēja, ka viens no būtiskākajiem elementiem ir tas, ka viņš vienmēr ir pieejams, kad bērnam vai mātei nepieciešama palīdzība[5]. Vīrietis attiecībā uz reproduktīvo procesu tiek uzskatīts par organiski nepieciešamu tikai apaugļošanās mirklī. Pārējā laikā viņš var tikai „palīdzēt“.

Šeit gan jāatzīmē, ka arī vīrieša spējas palīdzēt kā citādi nekā „tradicionālajā“ remontstrādnieka vai materiālā apgādnieka lomā ir visai ierobežotas. Tas izriet no prasmēm, kuras vīrieši apgūst savā dzīves laikā. Vecāku un skolotāju attieksmes rezultātā zēnos tiek veidots uzskats, ka viņiem „dabiski“ ir lielāka interese par darbībām ar mehāniskiem priekšmetiem (mašīnas kā rotaļlietas, fizika, matemātika un informātika kā mācību priekšmeti), ka viņiem ir jābūt līderiem un ka viņi pieaugušo dzīvē noteikti pelnīs vairāk nekā sievietes. Prasmes, kas būtu nepieciešamas bērnu audzināšanā, sociālās zinības, mājturība un ar savstarpējo komunikāciju saistītās lietas netiek uzskatītas par īpaši „vīrišķīgām“ [6], [7]. Rezultātā veidojas tāds kā apburtais loks, kurā vīriešiem ir sliktākas iemaņas bērnu audzināšanā un kopšanā, tāpēc sievietes bieži vien piesardzīgi izturas pret domu, ka viņiem varētu uzticēt šo uzdevumu, tāpēc vīriešiem nav iespēju šīs iemaņas praktiski izkopt utt. Praksē tas Latvijā izpaužas sieviešu vidū tik izplatītajā uzskatā, ka vīrietis „no dabas“ ir vājš un tāpēc nav patiesībā spējīgs „uzņemties atbildību“ vai rūpēties par bērniem. No marksistiskām/feministiskām pozīcijām vērtējot, to varētu traktēt arī kā sieviešu lolotu ideoloģiju, kuras mērķis ir paturēt bērnu audzināšanu un ģimenes sfēru savā kontrolē.

Likumdošana un prakse

Visas minētās problēmas atspoguļojās gan projektā „Tētis mājās“ veiktajā pētījumā, gan publiskās vides un likumdošanas analīzē. Var teikt, ka likumdošanas līmenī tēvu lielākai iesaistei bērnu audzināšanā ir ielikti labi pamati. Tēvi var saņemt 10 dienu ilgu apmaksātu paternitātes atvaļinājumu, kā arī 1,5 gadu ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu. Šajā shēmā tomēr iezīmējas likumdevēju tendence sievietes vairāk saistīt ar bērna dzimšanu un vēlmi uzsvērt sieviešu iesaistes „dabīgo“ raksturu. Pirmkārt, maternitātes atvaļinājums ir līdz 126 dienu garš un tiek apmaksāts 100% apmērā no mātes algas. Vīrietim paternitātes atvaļinājums pienākas tikai pēc bērna piedzimšanas, tas ir tikai 10 dienu garš un tiek apmaksāts tikai 80% apmērā no algas. Otrkārt, maternitātes atvaļinājums tiek rēķināts, par pamatu ņemot nedēļas (126 dienas=18 nedēļas), tādējādi uzsverot atvaļinājumu saistību ar sieviešu reproduktīvo ciklu, t.i. „dabu“. Vīrieša atvaļinājums izteikts kalendārajās dienās, tādējādi uzsverot vīriešu atvaļinājuma sociālo/kultūras noteikto raksturu. Abi aspekti uzsver to, ka vīrieša „normālā“ vieta tomēr ir darbā.

Praksē vīrieši šos atvaļinājumus pašlaik izmanto salīdzinoši reti. Paternitātes atvaļinājumu izmantojuši mazāk nekā puse tēvu, bet bērnu kopšanas atvaļinājums ir pavisam reta parādība vīriešu starpā. Šāda prakse balstās gan pašu tēvu uzskatos, gan arī aptaujāto uzņēmumu vadītāju un īpašnieku attieksmē. Sieviešu tiesības uz atvaļinājumiem, kas saistīti ar bērna dzimšanu, tiek uzskatītas par neapstrīdamām (kaut nepatīkamām). Pret vīriešiem analogā situācijā parasti izturas rezervēti vai atklāti noliedzoši. No otras puses vairums aptaujāto darba devēju uzskatīja, ka iesaistei bērnu kopšanā būtu jābūt aptuveni līdzīgi sadalītai starp dzimumiem. Tomēr šāda atbilde droši vien pieder pie „sociāli vēlamajām“, kuras informanti gan izsaka, bet praksē īsteno tikai daļēji. Īpaši problemātiska situācija ir mazos uzņēmumos (tie nodarbina vairumu Latvijas iedzīvotāju), kur pret vīriešu atrašanos bērnu kopšanas atvaļinājumā ir visnegatīvākā attieksme. Turklāt šajos uzņēmumos ir arī plaši izplatīta „aplokšņu algu“ prakse, kas ievērojami samazina valsts garantēto „apmaksāto“ atvaļinājumu pievilcību. Ja par darbinieku oficiāli tiek maksāta tikai minimālā alga, tad arī paternitātes pabalsts tiek aprēķināts no šīs minimālās algas. Aptaujātie lielie uzņēmumi izrādījās daudz pretimnākošāki visu veidu darba un ģimenes dzīves savienošanas iespējām gan attiecībā uz vīriešiem, gan sievietēm. Tas arī varētu izskaidrot, kāpēc šajos uzņēmumos lielākā daļa darbinieku bija sievietes.

Tāpēc kopumā var teikt, ka Latvijā ģimenes sfēra vēl joprojām tiek saistīta galvenokārt ar sievietēm un vīrieši tajā tiek uzskatīti tikai par „asistentiem“. Šādas kultūras normas negatīvi iespaido gan vīriešus (jo tas var mazināt viņu dzīves kvalitāti un ilgumu), gan arī sievietes, jo tās tiek turētas „reproduktīvās lomas“ nišā.

____________________________________

[1] Martin, Emily (1987) The Woman in the Body: a Cultural Analysis of Reproduction. Boston: Beacon Press, 171. lpp.

[2] Counihan, Carole M. (1999) The Anthropology of Food and Body. Gender, Meaning, and Power. New York and London: Routledge, 65.-70. lpp.

[3] Skat.: Martin, Emily (1987) The Woman in the Body: a Cultural Analysis of Reproduction. Boston: Beacon Press.

[4] Šeit mēs varam saskatīt “vīrieša kā palīdzētāja” tēlu: vīrietis palīdz ģimenei nodrošinot to materiāli, palīdz mājas darbos, salabojot izlietni vai elektroinstalāciju un palīdz mātei audzināt bērnus, t.i., attiecībā uz ģimeni viņš ir palīdzētājs, asistents. Kā jau asistentam, viņa loma ir sekundāra.

[5] Sedlenieks, Klāvs and Vasiļevska, Karīna (2006). How Family-Friendly are Latvian Companies: Analysis of Interviews with Employers, lpp. 11

[6] Skat.: Vaine, I., Kalēja, N., Čodere, A., Trupavniece, A. Pētījums par 8. un 11. klašu skolēnu profesionālajiem nodomiem un priekšstatiem par profesijām. http://www.politika.lv/index.php?id=12313

[7] Skat.: Iliško, Dz., Olehnoviča, E., Belousa, I. Ziņojums par eksakto priekšmetu (fizika, ķīmija, IT) mācību grāmatu izvērtēšanu no dzimumu līdztiesības aspekta. http://www.politika.lv/index.php?id=12312


Act on Equal Status and Equal Rights of Women and Men

Families and Work Institute

Projekts "Tētis mājās"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!