Raksts

Strasbūras tiesa dzirdīgāka par vietējo


Datums:
24. oktobris, 2001


Autori

Līga Biksiniece - Martinova


Foto: © AFI

Līdz ar pirmo Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu par Latvijas iedzīvotāja sūdzību pret savu valsti Strasbūras tiesa ir kļuvusi tuvāka. 5000 latu kompensācijas precedents ir labs piemērs citiem, ka ikviens cilvēks, kuram šķiet bezcerīgi panākt tiesību aizstāvību valsts institūcijās, var veiksmīgi izmantot starptautiskās iespējas.

Līdz šim par Eiropas Cilvēktiesību tiesu (ECT), tās procesu, spriedumiem un iespējamām sekām Latvijā ticis runāts tikai teorētiskā līmenī. Tagad pienācis brīdis, kad ir pieņemts pirmais nolēmums, kas rada juridiskas sekas un prasa konkrētu valsts rīcību. ECT pirmajā pret Latviju izskatītajā lietā 18.oktobrī apstiprinājusi mierizlīgumu, kas sūdzības iesniedzējai Ņ.Kulakovai paredz 5000 latu kompensāciju par kavēšanos izmeklēt krimināllietu, kurā viņa ir cietusī un civilprasītāja.

Kādi secinājumi no tā būtu jāizdara kompetentajām valsts iestādēm, sabiedrībai un ikvienam no mums, kam arī šis ECT process ir pieejams?

Šī lieta ir interesanta no vairākiem aspektiem, jo skar savstarpēji saistītas un Latvijā vēl problemātiskas jomas – dzīvokļu likumdošanu, procesuālās garantijas, efektīvu aizsardzību tiesību pārkāpuma gadījumā un respektu pret indivīda tiesībām vispār. Kulakovas gadījumā 1994.gadā prokuratūra ierosinājusi krimināllietu par krāpšanu dzīvokļu maiņas darījumā, tomēr vilcinājusies ar lietas izmeklēšanu, līdz 2001.gadā lieta izbeigta noilguma dēļ.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pants, par kura pārkāpumu skatīta lieta, paredz ikvienam tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā, darot tiesas spriedumu publiski zināmu. ECT savā praksē ir veidojusi šo tiesību vienotu izpratni, kas pirmkārt nozīmē tiesas kā tādas pieejamību cilvēkam; otrkārt, tiesas procesam ir jāatbilst visiem augstākminētajiem kritērijiem. Tiesības uz taisnīgu tiesu attiecas gan uz krimināllietu, gan civillietu izskatīšanu un piemīt ne tikai apsūdzētajiem un tiesājamiem, bet arī cietušajiem un civilstrīdā iesaistītām pusēm.

Analizējot šīs lietas būtību un iznākumu, iezīmējas virkne Latvijā aktuālu problēmu, kas jārisina valstiskā līmenī, lai nerastos Konvencijas pārkāpumi.

Pirmkārt, tā ir tiesībsargājošo iestāžu nevērība pret personas tiesību aizskārumu un nevēlēšanās izmeklēt un novest līdz efektīvam iznākumam “sīkas” krimināllietas, kas būtībā skar virkni cilvēka tiesību.

Otrkārt, ilgie izmeklēšanas un tiesas procesi, par ko gan valstiskā, gan sabiedriskā līmenī Latvijā ir runāts daudz, taču būtisks uzlabojums tam nav sekojis. Īpaši kritiska situācija ir gadījumos, kad personai kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums un tai mēnešiem vai pat gadiem ilgi tiek atņemta brīvība. Tādējādi nenotiesāts cilvēks ir spiests ilgu laiku pavadīt ieslodzījumā, kur tiek ierobežotas vēl citas viņa tiesības un brīvības.

Atbildīgās amatpersonas kā galveno cēloni neefektīvai tiesu darbībai min nepietiekamo tiesu sistēmas finansējumu. Tā rezultātā nav iespējams palielināt tiesnešu skaitu, nodrošināt tiesu iestāžu funkciju veikšanai atbilstošas telpas, kā arī attiecīgu tehnisko darbinieku skaitu un veikt citus pasākumus. Taču, kā redzams no šeit analizētā precedenta, arī bezdarbība prasa no valsts finansiālus izdevumus.

Liela daļa sūdzību, kas ECT ir iesniegtas pret Latvijas valsti, ir tieši par tiesību uz taisnīgu tiesu un pārkāpumiem un pašreizējā situācijā, diemžēl, šeit ir sagaidāmi valstij nelabvēlīgi spriedumi.

Taču jebkurā gadījumā līdz ar šādiem precedentiem Eiropas Cilvēktiesību konvencija kļūst par “taustāmāku” un izprotamāku dokumentu gan indivīdiem, gan arī personām, kam tā būtu savā praksē jāpiemēro – tiesnešiem, prokuroriem un citām valsts amatpersonām. Šeit valsts izjūt savu starptautisko saistību sekas un tai ir jāveido precedenti spriedumu izpildei, kompensāciju izmaksām, atbildīgo institūciju noteikšanai šādos gadījumos. Valstij jāpalielina ieinteresētība šīs jomas sakārtošanā, un sākums varētu būt nopietns analīzes darbs, iesaistot tajā visas kompetentās institūcijas.

Tiesu vara ir viena no cilvēktiesību aizsardzības realizētājām, tomēr pašreizējā situācijā indivīds bieži vien saskata tiesā nevis efektīvu savu aizskarto tiesību aizstāvi, bet gan represīvu līdzekli vai arī neefektīvu un nesamērīgi ilgu procesu.

Šis precedents ir labs piemērs citiem, ka jebkurš cilvēks, kuram šķiet bezcerīgi panākt savu tiesību aizstāvību valsts institūcijās, var veiksmīgi izmantot starptautiskās iespējas. Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā ir kļuvusi tuvāka Latvijas iedzīvotājiem.


Eiropas Cilvēktiesību tiesa

Kulakova pret Latviju ECT spriedums (franču val.)

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!