Raksts

Saeimas ētikas kodekss: sanāca, kā vienmēr


Datums:
25. oktobris, 2005


Autori

Ivars Ījabs


Foto: N. Mežiņš © AFI

Parlamenti joprojām ir nozīmīgi ne jau tāpēc, ka pieņem viskompetentākos lēmumus, bet gan dēļ īpašās saiknes ar sabiedrību. Labs ētikas kodekss vairotu uzticību Saeimai, bet ne pašreizējais projekts, kas atgādina lifta lietošanas instrukciju.

Ētikas kodeksu veidošana pieder pie labā toņa ne tikai valsts iestādēs, kuras uz to mudina Interešu konflikta likums – pēdējā laikā to aizvien biežāk dara arī privātajā un tā sauktajā “trešajā” sektorā. Šī tendence vērtējama pozitīvi. Tā liecina, ja ne uzreiz par ētiskā klimata uzlabošanos, tad par ētisko jautājumu augošo aktualitāti gan.

Savu kodeksa tekstu oktobra sākumā pirmajā lasījumā beidzot pieņēma arī Saeima. Pirms pievēršos tā aplūkojumam, gribētos norādīt uz kodeksa ieceres specifiku.

Kāpēc parlamenti joprojām ir svarīgi?

Saeimas deputātu ētikas kodekss nav vienkārši viens no profesionālās ētikas kodeksiem – tāpat, kā parlaments nav vienkārši viena no valsts iestādēm. Parlamentārieti no citiem valsts sektorā strādājošajiem būtiski atšķir viņa brīvais mandāts. Viņš par saviem lēmumiem nav atbildīgs nevienam citam, kā vien tautas kopīgajam labumam un savai sirdsapziņai. Deputāts formāli nav pakļaujams nekādam spiedienam – viņa uzdevums ir vienlīdzīgā diskusijā ar citiem tautas priekšstāvjiem pieņemt lēmumus par labu valstij un sabiedrībai kopumā.

Suverēnā tauta, kura deputātu ir uz laiku pilnvarojusi veikt šo uzdevumu, tomēr nav viņam norādījusi konkrētu veidu, kā tieši būtu jārīkojas. Tā ir paļāvusies uz paša parlamentārieša saprātu, atbildības sajūtu, drosmi un iniciatīvu. Tā ir uzskatījusi, ka, tieši ļaujot izvēlētajiem priekšstāvjiem brīvi diskutēt, kritizēt vienam otru un apliecināt savus politiskos talantus, sabiedrība kopumā būs ieguvēja. Tādēļ parlamentāriešiem ir piešķirta iespēja brīvi lemt, vienlaikus pasargājot tos no ārējas ietekmes ar parlamentārās imunitātes palīdzību.

Kāds reālistiski noskaņots lasītājs gan iebilstu, ka šāds priekšstats par parlamentu jau sen vairs neatbilst īstenībai. Tam noteikti jāpiekrīt. Tomēr problēma slēpjas citur: ja atsakāmies no klasiskā parlamentārisma ideāla, pati parlamenta uzturēšana kļūst bezjēdzīga. Būtu naivi iedomāties, ka mūsdienu augsto tehnoloģiju un ekspertīzes pasaulē nebūtu iespējams pieņemt labus lēmumus arī bez simta visai dažāda inteliģences līmeņa indivīdu, kuri dzīvo uz valsts rēķina, nepakļaujas likumam un turklāt vēl bauda milzīgu bezmaksas publicitāti. Ja reiz parlamenti joprojām ir tik nozīmīgi mūsdienu demokrātijām, tad ne jau tāpēc, ka tie pieņem viskompetentākos lēmumus, bet gan tāpēc, ka tos raksturo īpašā saikne ar sabiedrību.

Tieši šīs īpašās saiknes dēļ parlamenta deputātu rīcībai ir izteikti ētisks raksturs. Viņu darbība vai bezdarbība nepakļaujas nekādai formālai pārraudzībai “no augšas”. Tā balstās vēlētāju uzticībā. Deputāta statusu raksturo ne tikai politiska atbildība attiecībā uz reizi četros gados notiekošām vēlēšanām, bet arī nepārtraukta morāla atbildība.

Vai kodekss vairos uzticēšanos Saeimai?

Ir labi zināms, ka Latvijas sabiedrības vairākums neizjūt tikko aprakstīto atbildību no Saeimas deputātu puses. Lai nebūtu tukšvārdīgs: sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka Saeimai neuzticas 66,7 % Latvijas sabiedrības locekļu, savukārt to veidojošajām partijām – 75,7 %. Tikai 17 % aptaujāto uzskata, ka Saeima darbojas atbilstoši likumiem un profesionāli[1]. Nevaicāsim, cik pamatota ir šī neuzticība. Katrā gadījumā ir skaidrs: valsts galvenā demokrātiskā institūcija nebauda sabiedrības uzticību. Un tā ir ne tikai sabiedrības, bet arī šīs institūcijas problēma.

Labs ētikas kodekss, kurš tiktu apspriests arī atklātībā, noteikti varētu uzlabot šo situāciju – ne tikai izklāstot normas un vērtības, kurām deputāti kopīgi vēlas sekot, bet arī rosinot diskusiju par mūsu demokrātiskās iekārtas perspektīvām. Tomēr pašreizējais kodeksa projekts diemžēl diez vai spēs veikt ko tādu. Šeit mums ir darīšana ar samērā bezzobainu dokumentu, kurš visdrīzāk nevienam deputātam nesagādās galvassāpes.

Ideja veidot Saeimas ētikas kodeksu nav jauna – tās aizsākumi ir meklējami vēl 90. gados. Agrāk lasītie Saeimas ētikas kodeksa projekti ietvēra ko vairāk, kā uzvedības noteikumu aprakstu. Tajos bija iekļauti arī skaidrojumi par to, kā tad īsti būtu jāsaprot deputāta cieņa, atbildība un lojāla attieksme pret valsti. Dokumentam tādējādi būtu ne tikai formāli atturošs, bet arī motivējošs raksturs. Taču šīs lietas acīmredzot tautas kalpiem ir šķitušas pārāk triviālas un nepraktiskas, lai iekļautu tās kodeksā. Tāpēc arī pašreizējais dokuments izteiksmes ziņā atgādina lifta lietošanas instrukciju. “Ētika” šeit ir tikai vārds virsrakstā un nekas vairāk.

Ņemot vērā šā brīža politisko konjunktūru, ir taisni vai jābrīnās, ka ētikas kodeksu neviens nav uzskatījis pat par tik daudz vērtu, lai iedabūtu tajā kādu populismu. Piemēram, neviens nav mēģinājis iekļaut kādu “savienību starp vīrieti un sievieti” arī šeit. Tiesa, 8. punkts gan netieši pieļauj oponenta nomelnošanu uz seksuālās orientācijas pamata. Tomēr, ņemot vērā “vērtību aizstāvju” nokaitētos prātus, tas šķiet nieks. Turpretī norma, kura liedz deputātam jebkādā veidā atbalstīt “aicinājumus uz pretlikumīgu darbību”, vienādā formulējumā kodeksa tekstā ir iekļauta divreiz (8. un 18. punkts). Nav jau arī grūti iedomāties šādas pārcentības iemeslus.

Kādu zobu trūkst kodeksam?

Līdzās šīm detaļām kodeksa teksts satur vairākas būtiskas nepilnības, kuras, ja kodekss tiks pieņemts pašreizējā izskatā, visdrīzāk laupīs tam jebkādu nozīmi mūsu parlamenta dzīvē.

Pirmkārt, kodeksā un ar to saistītajos likumdošanas grozījumos nav iestrādāts mehānisms, kurš liktu deputātam savā ikdienas darbībā rēķināties ar tajā ietvertajām normām. Kodeksa interpretācija ir pilnībā atstāta paša deputāta ziņā, neiesaistot Ētikas komisiju. Piemēram, 9. punkts pauž: “Deputāts nepieņem privātu uzaicinājumu un nepiedalās pasākumā vai izvairās no citādas situācijas, ja sakarā ar to var rasties pamatotas aizdomas par interešu konfliktu vai Saeimas prestiža pazemināšanu.” Par to, kādas tieši aizdomas būtu uzskatāmas par pamatotām, kodekss klusē.

Veselais saprāts teiktu, ka deputātam pirms kāda šaubīga uzaicinājuma pieņemšanas ir obligāti jākonsultējas Ētikas komisijā. Šāda prakse ir izplatīta citu valstu parlamentos, kuros Ētikas komisijas veic nopietnu darbu tieši deputātu preventīvā konsultēšanā. Saeimas kodekss turpretī to neparedz – ļaujot deputātam post factum taisnoties, ka viņš jau neko sliktu nav domājis. Grozījumi Kārtības rullī (179.1 pants) gan it kā dod deputātam iespēju Ētikas komisijai lūgt padomu. Tomēr nekur tekstā, pat ieteikuma formā, netiek norādīts, ka deputātam ētiski šaubīgās situācijās tas būtu jādara. Tāpēc ir pamats šaubīties, vai šī iespēja vispār jebkad tiks izmantota.

Otrkārt, pilnīga neatbilstība starp nodarījuma apjomu un saņemamo sodu. 11. punkts pauž “Deputāts neizmanto savu stāvokli, lai prettiesiski ietekmētu valsts un pašvaldību institūciju lēmumus.” Taču, ja deputāts to tomēr darīs, viņam nosūtīs rakstisku brīdinājumu. Nav slikti. Tas skan kā pamudinājums rīkoties. Salīdzinājumam – saskaņā ar ASV Kongresa Pārstāvju palātas uzvedības noteikumiem deputātam šādā situācijā ir jānoliek mandāts. Itālijas, Portugāles un Francijas parlamentu locekļiem par līdzīgiem pārkāpumiem turklāt vēl tiek uz laiku atņemtas tiesības kandidēt uz jebkuru vēlētu amatu. Pie mums turpretī deputātam par fundamentāliem kodeksa pārkāpumiem nevar piespriest pat publisku atvainošanos – vienīgi rakstisku brīdinājumu kopā ar paziņojumu Saeimas sēdē un “Latvijas vēstnesī”.

Treškārt, daži no formulējumiem rada šaubas, ka kodeksa veidotāji patiešām vēlas uzņemties jebkādas jaunas saistības. Piemēram,13. punkts saka: “Deputāts pēc iespējas racionālāk lieto viņam piešķirto mantu un līdzekļus”. Agrāk lasītajos kodeksa projektos tika piedāvāti vārdi “taupīgi” un “atbildīgi”, piedevām vēl norādot, ka valsts līdzekļi būtu izmantojami vienīgi darba vajadzībām. Jaunajā variantā turpretī manta un līdzekļi deputātam ir jāizlieto vienkārši “racionāli” – proti, tā, lai gūtu no tās iespējami lielāku labumu. Agrākajos kodeksa variantos tika nosodīta arī ļaunprātīga parlamentārās imunitātes izmantošana, izvairoties no administratīvās vai kriminālatbildības. Šo normu, kura, iespējams, patiešām vairotu uzticību Saeimai, kodeksa pašreizējā varianta autori nav uzskatījuši par iekļaujamu.

Tomēr kodeksa tekstā ir atrodams arī teikums, kurš lasītāju pārsteidz savā atbruņojošajā ideālismā. 6. punkta nobeigums skan “Deputāts atzīst savas kļūdas un cenšas labot tās”. Šaubu nav, tas patiešām būtu apsveicami. Sākt vajadzētu ar pašu Ētikas kodeksu.

______________________________

[1] Sk. Rozenvalds J. (red.) „Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas audits”. Rīga, LU: 2005. Attiecīgi 229., 231., 215. lpp.


Grozījumi Saeimas kārtības rullī un deputātu ētikas kodekss


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!