Raksts

Par pārmaiņām. Vienalga kādām


Datums:
24. oktobris, 2011


Autori

Māris Brants


Foto: Travis

Par 10. Saeimas atlaišanu daudzi, šķiet, nobalsoja tāpēc, ka domāja, ka sliktāk būt nevar. Ja 11. Saeima pierādīs, ka tomēr var gan, mums ir visas iespējas drīz piedzīvot seriāla nākamo daļu.

Līnija.
Uzzīmēta ar krītu.
To neredz uz balta.
Aiz tās ir durvis uz nekurieni. [1]

Pārāk daudz spēlētāju, neskaidrs kāršu sadalījums. Drudžainas kustības. Un džokeru skaits kavā ir neadekvāti liels. Šī ir tā reize, kad vienīgā prognoze, kas šķiet ticama, ir, ka tā īsti palikt nevar.

Vandaļi nonāks līdz katrai Romai

Politiskais process ar visām tā sastāvdaļām — sarunām un kariem, vēlēšanām un intrigām, citiem vārdiem, visu, kas tajā ietilpst šī jēdziena visplašākajā un vismakiavelliskākajā izpratnē — ir ciklisks. No haosa pie sakārtotības, tad atpakaļ pie haosa un tā nemitīgi. Katra sakārtotība ir uz laiku, lai arī, protams, tie, kam tā izdevīga, nokļuvuši virsotnē, jūtas kā laiku apturējuši. Līdz brīdim, kamēr viņus no virsotnes padzen. Padzīšanas laiks var būt sāpīgs arī daudziem apkārtējiem — tā ir sistēmas maiņa, varbūt pat paradigmas maiņa. Kā nu kuru reizi. Esošajai paradigmai ir pielāgotas dzīves, pasaules uzskati, vērtību sistēmas. Tas ir stāsts par kultūras sistēmas iezīmēto līniju pārkāpšanu un jaunu līniju vilkšanu. Tās nevar nomainīt vienā mirklī, drīzāk jau veidosies situācijas, kad būs vecās sistēmas vērtības un uzskati jaunos, nereti tiem neadekvātos, rāmjos.

Bet skaidrs ir tas, ka agri vai vēlu vandaļi nonāks līdz katrai Romai. Un kā puišeļi, kas, karam beidzoties, uzgājuši munīcijas kasti un guvuši iespēju beidzot uzspēlēt lielo vīru spēles, izies tam cauri ar dažādiem rezultātiem. Vieni tiks cauri ar izbīli, tā īsti neko nesapratuši, otri pazaudēs pirksteļus, bet gūs mācību visai tālākajai dzīvei, savukārt trešo paliekas no koku zariem nolasīs vārnas. Vēsturi, protams, (pār)raksta izdzīvojušie un uzvarētāji. Tikai vispirms viņiem ir jāuzvar. Un jānonāk stabilitātes posmā, lai rastos ticība, ka nu jau laiks ir apstājies, jo viņi ir virsotnē. Ka nu var rakstīt savu vienīgo pareizo vēstures interpretāciju.

Tiktāl alegoriski par teorētiskajām pamatnostādnēm.

10. Saeima un tās gals

Bet nu par reālākām un konkrētākām lietām, kas no augstākminētā izriet. Par to, ko varam vērot 11. Saeimā un ar ko tā atšķiras no atlaistās.

10. Saeima izcēlās ar zināmu stabilitāti reālās politiskās kultūras un institucionālo normu, kuras regulē politisko procesu, attiecībās. Šī stabilitāte balstījās divu politisko spēku nebūt ne vienkāršajās, bet tomēr prognozējamajās attiecībās — es šeit runāju par Vienotību un Zaļo un zemnieku savienību (ZZS). Pabīdot malā divu pārējo tā saucamo oligarhu politiskos spēkus — tieši tāds bija 10. Saeimas vēlēšanu pamanāmākais rezultāts — notika varas centru pārbīde par labu trešajam. Un tas nozīmēja zināma monopola izveidošanos, bet monopols veicina visatļautības sajūtu. Noteikta loma šajos procesos bija arī tam, kādā stadijā nonāca pret Aivaru Lembergu vērstās krimināllietas. Viņam nācās aizstāvēties ar pieejamajiem līdzekļiem, bet pieejamu līdzekļu bija vairāk nekā iepriekš.

Lūk, šādi īsumā bija tie vaļi, uz kuriem balstījās 10. Saeimas stabilitāte. Daudziem, iespējams, nepatīkami, tomēr tādi vaļi varēja nodrošināt valdības stabilitāti efektīvāk nekā iepriekš. Beidzot Latvijai bija valdība, kas reāli būtu varējusi nostrādāt četrus gadus. Jā, daudziem esošā stabilitāte bija nepatīkama, tomēr māc bažas, ka „labais” kariņš, kas pēc 11. Saeimas vēlēšanām ir iegūts „sliktā” miera vietā, izrādīsies valstij kopumā daudz postošāks par viena tā saucamā oligarha interešu nodrošināšanu.

Aiz 10. Saeimas stabilitātes, protams, bija jaušama vēlēšanās savu ietekmi bīdīt arvien tālāk un tālāk, taustoties, kas notiks, ja darīs šādi, kas notiks, ja — tā. Un tomēr pret to bija pretreakcija medijos, kas patvaļu ierobežoja. 10. Saeimas izdarības nebija patīkamas, tomēr tā varēja funkcionēt. Protams, par demokrātiju to nosaukt nevarēja. Taču arī 11. Saeima uz demokrātijas vārdu diez vai varēs pretendēt.

Taču sekoja Valda Zatlera rīkojums Nr. 2, kurš šo mieru pārtrauca un funkcionējošajai sistēmai pielika punktu. Interesanti, ka prezidenta institūcijas pilnvaras Latvijā ir tādas, ka daudz to rīkojumu nesanāk. Bet tomēr — lai arī rīkojumu maz, kopumā sajūta būt par prezidentu (vai viņa biroja vadītāju, vai viņa padomnieku, vai viņa dzīvesbiedri) laikam taču ir visnotaļ patīkama. Pat ja nu to patīkamību uzreiz īsti neapjauš, tad pēkšņa nojausma, ka tas tūlīt beigsies, nevis turpināsies otro termiņu, kā taču vajadzētu būt, kā līdz šim ir bijis, var radīt vēlmi rīkoties. Rīcība arī sekoja.

Reformas un tiesiskums — what the FAQ[2]?

Īsti jau vēl nevar atbildēt, kas no Zatlera rīkojuma Nr. 2 ieguva. Nav skaidrs pat, vai ieguva cilvēki, kas pielika savu roku pie tā tapšanas. Un arī pēc valdības tapšanas un apstiprināšanas īsti skaidrs tas nebūs. Jo būtu visai negaidīti, ja šis veidojums izrādītos stabils. Bet par visu pēc kārtas.

Vēlēšanas vienkāršu un loģisku koalīciju iespējas, kādas tās bija 10. Saeimā, vairs īsti nepiedāvā. Nē, sākumā jau šķita, ka piedāvā, bet tad sākās tāds riņķadancis Saeimas jaunpienācēju — Zatlera reformu partijas (ZRP) — iekšienē, kādu neviens nebija paredzējis. To, ka šādi partijas netop, ka Valda Zatlera un viņa kompanjonu rīcība ir pretrunā ar jebkādu politisko loģiku, varēja manīt visā partijas tapšanas gaitā. Nu nevar prezidenta kancelejas funkcionēšanas loģiku pārnest uz partiju un vienkārši pielasīt biedrus balastam! Tomēr tik drīzu partijas jukšanu pa vīlēm, tik straujus pavērsienus, kādi tika novēroti, prognozēt bija grūti. Droši vien, ka bez palīdzības no ārpuses visos šajos procesos īsti neiztika — dažbrīd var tikai apbrīnot Vienotības politiskās un aizkulišu spēļu prasmes, apspēlējot pirmziemniekus no ZRP. Kā izrāde tā ir ļoti interesanta, es pat teiktu — baudāma. Taču padomājot soli tālāk — ka šīs izrādes rezultātā formēsies Latvijas politiskā nākotne, iespējams, pat tuvākajiem trim gadiem, kļūst neomulīgi. Un tas viss vēl nosaukts reformu un tiesiskuma vārdā.

Divu prognozējamu spēku vietā tagad to ir vairāk, nav pat īsti skaidrs, cik. Tie ir stipri mazāk prognozējami, kā arī daudz grūtāk izvērtēt, kas aiz kura stāv. Jā, nav vairs oligarhu, bet dažādi mazāki ekonomikas dūži pietiekamā skaitā. Ar nesaskaņotām interesēm, tāpēc jo bīstamāki jebkurai stabilitātei. Prjaņiku taču visiem nekad nepietiek[3].

Šķiet, ka visu procesa komplicētību īsti nespēj aptvert ne tikai vērotāji no ārpuses, bet arī cilvēki, kas tajā piedalās. Tāpat pastiprinājušies šķelšanās draudi gan Vienotības, gan ZZS, gan Saskaņas centra (SC) iekšienē. Protams, kāda spēka sašķelšanās it kā vairo matemātisko kombināciju iespēju, kā nonākt pie valdības. Tomēr arī daudzu intereses saskaņot ir daudz komplicētāk.

Tā vien šķiet, ka ZRP vadoņi īsti nesaprot, kāda ir politiskā procesa loģika parlamentārismā ar daudzpartiju sistēmu. Vai arī nevēlas saprast. Viņi jūtas kā mesijas, kam dota iespēja realizēt viņiem vien zināmo misiju — realizēt reformas un ieviest tiesiskumu. Pārējos viņi uztver nevis kā tādus pašus sev līdzvērtīgi ievēlētus politiskos spēkus, bet drīzāk kā traucēkļus viņu misijai. Taču politika ir prasme panākt savu kompromisos. Jā, arī šantāža ir politisko procesu sastāvdaļa, tomēr jāsaprot, kad tā sniedz vēlamo rezultātu, bet kad ir vienkārši ceļš uz nekurieni. Vai tiešām nepieciešams jau notiekošo izrādi papildināt ar vēl vienu cēlienu, kas sauksies „skaists zaudējums”?

Vēl kāds šīs Saeimas jauninājums ir SC izlaišana no leprozorija, vismaz uz brīdi to novērtējot kā reālu partneri politiskajos procesos. Tas bija pārsteigums daudziem, īpaši krieviski rakstošo mediju pārstāvjiem, bet galu galā noveda pie pilnīgi nevajadzīgas konfrontācijas gan partiju iekšienē, gan sabiedrībā, un visi atgriezās vecajos ierakumos, tikai niknāki. Un atkal jāsaka, ka ZRP šeit rīkojās kā zilonis trauku veikalā. Ja nebija cerību to izdarīt, ja nevarēja rēķināties ar visu SC deputātu balsīm, ja nevarēja būt droši par savējām, tad to vienkārši nevajadzēja uzsākt un tik skaļi izreklamēt. Bet, ja tas bija uzsākts, tad kaut kas SC deputātiem bija jāiedod — vismaz Saeimas priekšsēdētāja amats šai situācijā būtu bijusi tikai loģiska cena.

Tā visa rezultātā esam tur, kur esam — reformām un tiesiskumam diez vai pietuvojušies kaut par mata tiesu, bet politiskais haoss ir iestājies noteikti. Runājot par reformām, vispār jācer, ka tās īsti netiks uzsāktas. Esošā politiskā situācija neļauj prognozēt topošajai valdībai ilgu mūžu, toties kaut ko sagraut reformu vai tiesiskuma vārdā tā tomēr var paspēt.

ZRP elektorāts un tā ekspektācijas

Bet ko īsti vēlējās ZRP elektorāts? Nu skaidrs, ka vairumā gadījumu tā nebija koalīcija ar SC. Bet ko tad?

Vērojot procesus, pārņem bažas, vai daļa Latvijas sabiedrības, kuri spēja nobalsot par ZRP, nejūtas līdzīgi kā proletariāts Marksa shēmā, kad, izņemot savas važas, viņiem vairs nav ko zaudēt. Vismaz viņiem pašiem tā šķiet. Viņi no politiķiem vairs īsti neko necer sagaidīt, bet nobalso par Zatlera reformu partiju tāpēc, ka sliktāk jau nebūs. Varbūt būs savādāk. Varbūt pat nejauši labāk. Un viņiem patiesībā ir vienalga, ka ir citi, kam ir ko zaudēt, kurus šie iespējamie eksperimenti satrauc, kas redz, ka šādi efektīvu politiku ilgtermiņā principā neveido.

Iespējams, ka ir vēl sliktāk — šiem cilvēkiem nevis ir vienalga, bet viņi apskauž tos, kam paveicies, jo pašiem nav. Tātad viņi saredz leģitīmu pamatu, lai pārējos novilktu atpakaļ līdz savam līmenim. Līdzīgi kā tajā anekdotē par veco muižnieci, kas oktobra apvērsuma laikā vaicāja, ko tie ļaudis, kas ārpusē trokšņo, vēlas. Un, uzzinājusi, ka vēlas, lai nebūtu bagāto, noteica vienīgi, ka dīvaini, jo dekabristi savulaik vēlējušies, lai nebūtu nabago.

Katrā ziņā uz šādām pārdomām rosina par ZRP balsot gatavo izglītības līmenis (sk. grafiku).

Avots: Data Serviss, augusts 2011

Proti, šā gada augustā par ZRP bija gatavi balsot 18% cilvēku ar pamatizglītību, 12% ar vidējo izglītību, bet tikai 4% no tiem, kam augstākā izglītība. Protams, ka es šeit zīmēju tādu ļoti stereotipizētu cilvēka ar zemāku izglītības līmeni tēlu. Protams, realitātē viss ir daudz komplicētāk. Tomēr, šķiet, ka būtība varētu būt tieši šāda. Ja tā, tad varbūt šai sabiedrībai tieši tāds haoss arī ir vajadzīgs. Viņi no esošās sakārtotības nav ieguvuši pilnīgi neko. Viņi, cer, ka, pārdalot kārtis, varbūt būs kaut kas labāks. Un, ja nebūs, zaudējums nav liels. Burvīga augsne populismam.

Tad viss ir tā, kā tam jābūt, — raugoties no šī, sabiedrības zemākā slāņa, skatupunkta. Un vienīgais, kāpēc viņus, iespējams, neapmierina viņu izvēle, ir tas, ka ZRP visā nopietnībā bija gatavi veidot koalīciju ar SC. Tā ir viņu sarkanā līnija, aiz kuras, viņuprāt, atrodas durvis uz nekurieni. Jo pasaciņa par oligarhiem patiesībā ir mazāk aizraujoša. Protams, ir patīkami, ja skaidri norāda, kurš vainīgs pie visām tavām nelaimēm. Bet ne jau tāpēc viņi par ZRP balsoja. Viņi vienkārši balsoja par pārmaiņām. Vienalga kādām.

Bet kas tālāk? Kāda sarkanā līnija visdrīzāk tiks dzēsta. Bet šobrīd tās ir uzzīmētas treknas jo treknas. Ja netiks, varbūt tiešām ir vērts attīrīt spēles laukumu, vēlreiz atlaižot Saeimu. Ne uzreiz, jo pārāk daudz būtisku lēmumu priekšā pēdējos šī gada mēnešos, taču uzreiz pēc tam. Par 10. Saeimas atlaišanu daudzi, šķiet, nobalsoja tāpēc, ka domāja, ka sliktāk būt nevar. Ja 11. Saeima pierādīs, ka tomēr var gan, mums ir visas iespējas drīz piedzīvot seriāla nākamo daļu.

Politikas procesa vērotājiem būs interesanti. Tomēr neomulīgi, jo tie ir tādi neviena īsti nevadīti sociālie eksperimenti. Nav pat skaidrs, vai kāds piefiksē rezultātus. Un ne mazāko ilūziju, ka sabiedrība no tā visa kaut ko iemācīsies.

____________________________________________

[1] Черта.
Нарисована мелом.
Ее не видно на белом.
За нею дверь в никуда.
no grupas „Baltā gvarde” dziesmas „Līnija”.

Teksts: http://bgvmusic.ru/a11_s02.htm
Mūzika: http://www.youtube.com/watch?v=RHR1bX6b0bA

[2] no Roberta Ķīļa lekciju kursa „Spēļu teorija humanitārajās disciplīnās: what the FAQ?” nosaukuma. http://easyget.lv/kultura/read/41404/

[3] no Bulata Okudžavas „Dziesmiņas par veco, slimo un nogurušo karali”.
Teksts: http://afgyct.blog.ru/57033571.html
Mūzika: http://www.youtube.com/watch?v=GwvYA7Hf9GY

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!