Raksts

Nāk rudentiņis…


Datums:
04. aprīlis, 2006


Autori

Dace Akule


Foto: A. Jansons AFI

Šobrīd šķiet, ka Jūrmalas skandāls licis sabiedrībā arvien biežāk izskanēt “varbūt pietiks?!”. Taču kāpēc tie ir tik klusi, nesaistīti un pasīvi protesti?

Vērojot notiekošo pēc Jūrmalas skandāla, prātā nāk padomju laikā populārā multiplikācijas filma. Tajā apvēlies bebrs un sesks nodarbojas ar sportu. Precīzāk, bebrs apvārdo sesku un liek viņam savā vietā novājēt, skrienot apkārt dīķim, peldot, lēkājot, kamēr pats bebrs uz visu noraugās, turpinot uzbaroties. Sesks ik pa laikam aizelsies prasa: “Varbūt pietiks?!”, bet bebrs tikai turpina viņu dresēt. Šobrīd šķiet, ka Jūrmalas skandāls licis sabiedrībā arvien biežāk izskanēt šiem “varbūt pietiks?!”. Taču kāpēc tie ir tik klusi, nesaistīti un pasīvi protesti?

Daļa atbildes meklējama faktā, ka Jūrmalas skandāla telefonsarunu ieraksti rada pārliecību: līdzīgi darījumi politikā notiek visu laiku. Šeit nav domāta tieši balsu pirkšana, bet gan vispārējā politiskā vide. Termini, kas izskanēja sarunās, kā arī plašais politisko partiju saraksts, kas tajās pieminēts, liek domāt, ka ačgārnību ir tik daudz un tās ir tik lielas, ka cīnīties pret to būtu kā Donam Kihotam cīnīties ar vējdzirnavām. Arī vairākās vēlēšanās tauta jau noticējusi jaunajām partijām. Bet tās tomēr nekļūst par tādām mesijām, kā solījās pirms nākšanas pie varas. Tā vietā dzirdēti neskaitāmi politiskie skandāli bez īpašām negatīvām sekām skandālos iesaistītajiem. Nav tiesas spriedumu par reāliem cietumsodiem, vēl vairāk – skandālos iesaistītie lielākajā daļā gadījumu joprojām darbojas politikā. Tāpēc sabiedrība ir nogurusi, riebumā novēršas un nevar atrast spēku, lai darītu ko vairāk kā tikai nopūsties un nolaist rokas nevarībā.

Situāciju neuzlabo lielākās daļas pie varas esošo paziņojumi un rīcība – smīns, pilnīgais miers un neizpratne, kādus paskaidrojumus sabiedrība gaida, jo, premjera vārdiem runājot, nekas jau nav noticis. Arī daži eksperti tā vietā, lai skaļi pateiktu, ka šādiem politiķiem nav vietas cīņā par vēlētāju uzticību, izteikušies, ka tautai atmiņa esot īsa un tāpēc, piemēram, Latvijas Pirmā partija tikšot ievēlēta arī nākamajā Saeimā.

Arī fakts, ka Latvija ir maza valsts, kur viens otru pazīst, droši vien dod savu ieguldījumu notiekošajā. Teju katram kādā no partijām ir kāds pazīstams cilvēks, bet politiskā vide vispār ir tik šaura, ka visi viens otru pazīst un protestēšanas gadījumā spiesti rēķināties ar pretuzbrukumu. Citiem vārdiem, ir vēlme nezāģēt zaru, uz kura paši sēžam, tāpat kā dominē apziņa, ka pilnīgi tīru ietekmīgu politiķu Latvijā atrast būtu ļoti grūti. Tas ne tikai liek aizdomāties par to, kurš pirmais metīs akmeni, bet arī kādas ir alternatīvas?

Pēdējo jautājumu nācies dzirdēt citā formā, proti, paziņojumos, ka nav par ko balsot Saeimas vēlēšanās, jo nav ticības, ka kāda no tām partijām, kura pretendē uz varu arī pēc 2006.gada oktobra, ir īstā. Tā kā īstas alternatīvas par ko balsot nav, pastāv divas iespējas – vai nu nebalsot vispār, vai nu balsot par mazāko ļaunumu. Pirmais variants nav risinājums, jo nenobalsojot vēlētājs ne tikai zaudē jebkādu iespēju justies pārstāvēts politiskajā dzīvē, bet arī palielina jau tā lielo norobežošanos un vienaldzību pret notiekošo valstī. Vēlēšanas arī nav referendums, kur nepieciešams noteikts kvorums. Tā kā pat, ja balsot aizietu tikai puse vēlētāju, vēlēšanas būs notikušas un parlamentā būs ievēlēti tie, kurus atbalstījusi tikai aktīvā puse sabiedrības. Tātad, izvēlēties mazāko ļaunumu un balsot par kādu no partijām pat bez pārliecības, ka tā ir labākā nevis tikai uz vājo citu partiju fona, bet labākā vispār (piemēram, tāda, kurā vēlētājs būtu gatavs kļūt par partijas biedru)?

Šķiet, tieši mazākā ļaunuma scenāriju šobrīd paredz tie, kas ir pie varas, jo domā, ka citu variantu nav un vēlētāji tik un tā balsos par viņiem. Līdzšinējā lielākās sabiedrības daļas reakcija arī to apstiprina, jo tā vietā, lai pieprasītu un sagaidītu adekvātu atskaitīšanos no politiskās elites, mēs – vēlētāji – tikai pārslēdzam televīzijas kanālus no tāda, kas runā par Jūrmalas skandālu, uz to, kas par politiku nerunā, ignorējot faktu, ka tieši norobežošanās no notiekošā un šķietamā vienaldzība ir viens no iemesliem, kāpēc daļa politiķu tik bezkaunīgi jūtas visu varoši. Politiskā elite apzinās, ka diezin vai sekos tāda sabiedrības reakcija, kas liktu viņiem pārdomāt savu rīcību. Viņi nerēķinās ar būtiskām negatīvām sekām un strādā tālāk, jo cer, ka reklāmas un saukļi, kā arī īsā tautas atmiņa ļaus pie varas palikt arī pēc vēlēšanām.

Taču tas tā var nebūt, ja sabiedrība pret notiekošo protestē un pieprasa adekvātu politiķu reakciju – ne tikai atrakstīšanos, bet patiesu atbildi un nostāju pret notikušo gan no tām partijām, kas ir tieši iesaistītas vai pieminētas skandālā, gan tām, kas tikai noskatās no malas.

Dažādas sabiedriskās domas aptaujas par sabiedrības iesaistīšanos politikā un tās uzskatiem par politikā notiekošo nedod iemeslu optimismam, bet ļauj nonākt pie vienkārša un neiepriecinoša secinājuma: mums nepatīk viss, kas valstī notiek, bet mēs neticam, ka varam kaut ko mainīt, un gaidām, ka viens līderis visu saliks vietās. Par to liecina fakts, ka sabiedrībā turpina palielināties bažas par valsts attīstības virzienu[1]; gandrīz puse iedzīvotāju neuzskata, ka ar protesta akcijām ir iespējams ietekmēt valdības lēmumus[2]; četras piektdaļas aptaujāto domā, ka ir maz iespēju kontrolēt politiķu darbību[3]; un vairāk nekā puse atbalsta ideju, ka Latvijai vajadzīgs spēcīgs līderis ar plašām pilnvarām jeb tā sauktā stingrā roka.[4]

Tātad, aicinājums uz sabiedrības protestiem ir naivs optimisms? Mēs taisāmies sēdēt uz dīvāniem, pārslēdzot televīzijas kanālus, un pieņemt visu, kā tas notiek?! Bet varbūt pietiek, un Jūrmalas skandālam jākļūst nevis tikai par priekšvēlēšanu kampaņas sākumu, bet pēdējo pilienu sabiedrības pacietības kausā un robežšķirtni, kas politiskajām partijām liek sadalīties divos blokos atkarībā no tā, ko politiķi domā un kā atskaitās vēlētāju priekšā par notikušo?

Manuprāt, sabiedrībai ir laiks saprast, ka tāda stingrā līdera, kas visu sakārtos, Latvijā nevar būt. Atcerēsimies, ar ko beidzās Einara Repšes un Andra Šķēles ienākšana politikā – viņi ilgtermiņā nekļuva par tiem stingrajiem līderiem, par kādiem daļa sabiedrības balsoja vēlēšanās. Tāpat, vai nav laiks apzināties, ka ilgas pēc stingrā līdera ir cenšanās novelt atbildību par politiskajiem procesiem no sabiedrības pleciem? Citiem vārdiem, tā vietā, lai sabiedrība aktīvi piedalītos politiskajos procesos, tā labprātāk ievēlētu stingro līderi, kas visu izdarīs pareizi, atņemot vēlētājiem nepieciešamību sekot līdzi, vērtēt un kritizēt notiekošo politikā.

Manuprāt, šobrīd ir pienācis laiks sabiedrībai pārvērtēt savu pasivitāti un parādīt, ka tā negrib kārtējo reizi izvēlēties mazāko ļaunumu. Francijā sabiedrība vairākas dienas protestēja pret viena likuma pieņemšanu. Latvijā daļa politiskās elites savā visatļautībā iespļāvuši vēlētājiem sejā, drastiski iedragājot uzticību ne tikai pāris partijām, bet visam politiskajam procesam, jo mēs šķietami esam spiesti izvēlēties mazāko ļaunumu. Un ko mēs darām?! Sēžam pie televizoriem, lai gan patiesībā vajadzētu iet ielās un protestēt pret Jūrmalas skandālā pieminētajām personām, partijām, kā arī valdību, kurā šīs partijas joprojām strādā. Varam arī runāt par varbūtību boikotēt vēlēšanas, ja tiem neseko adekvāta politiķu reakcija. Protestos vietējā elite būs spiesta ieklausīties.

Mums katram ir daļa atbildības par notiekošo, kā arī iespējas ko mainīt un rīkoties. Tā nav katra vēlētāja personiskā, bet gan sabiedrības un valsts problēma – ka ir sajūta, ka nav par ko balsot šī gada rudenī!

___________________________________

[1] Tikai 39% iedzīvotāju piekrīt, ka procesi Latvijā kopumā noris pareizā virzienā – 2004.gada septembra SKDS dati.

[2] Pēc SKDS 2004.gada jūlijā veiktās aptaujas datiem, 44% iedzīvotāju piekrīt, ka, piedaloties protesta akcijās, ir iespējams ietekmēt valdības lēmumus. Šis rādītājs ir visai nemainīgs kopš 1999.gada.

[3] Pēc SKDS datiem 79% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ir maz iespēju kontrolēt politiķu darbību. Arī šajā jautājumā kopš 2001.gada situācija nav būtiski mainījusies.

[4] SKDS 2005.gada dati liecina, ka līderi ar ‘stingru roku’ atbalsta 54% aptaujāto. Tāpat kā iepriekšējos jautājumos, arī šeit tendence pēdējos gados ir visai stabila.


LPP atbilde par A. Šlesera iesaisti Jūrmalgeitas skandālā

LTV 2006.gada 12.marta raidījuma “De facto” sižeta par balsu pirkšanu Jūrmalā transkripts

LTV 2006.gada 19.marta raidījuma “De facto” sižeta par balsu pirkšanu Jūrmalā transkripts

TP atbilde par A. Šķēles iesaisti Jūrmalgeitas skandālā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!