Raksts

Mūsu ierakumi Gruzijas karā


Datums:
23. septembris, 2008


Autori

Viktors Makarovs


Foto: James

Latvijas „sirdsapziņa” Gruzijas karā nolaidās līdz triviālajam: „mūsējos sit”. Intelektuālo un morālo godīgumu apklusināja paštaisnums.

Gruzijas karš kļuva par nopietnu pārbaudījumu Latvijai. Viena konflikta puse — Gruzija — ir Latvijas priviliģēts ārpolitiskais partneris, kas bija arī „bez piecām minūtēm” mūsu sabiedrotais NATO ar tiesībām prasīt no Latvijas militāro palīdzību atbilstoši alianses hartas 5. pantam par kolektīvo aizsardzību, un piedevām atbalsts iespējami ātrākai Gruzijas uzņemšanai NATO ir Latvijas oficiālā ārpolitika. Savukārt konflikta otra puse — Krievija — ir Latvijas kaimiņvalsts, ar kuru attiecības ir tikpat problemātiskas, cik svarīgas. Un tā ir arī valsts, pret kuru Latvijai būtu jānostājas konfliktā, ja Gruzija būtu paspējusi kļūt par NATO dalībvalsti līdz šī gada augustam. Un, visbeidzot, šai ārpolitiskajai krīzei Latvijā bija īpaši stipra iekšpolitiska dimensija, jo viedokļu un simpātiju plaisa attiecībā uz Gruzijas notikumiem sakrita ar etnopolitiskajām robežām sabiedrībā. Tāpēc pēdējās nedēļas ne tikai notestēja valsts spēju reaģēt uz ārpolitiskajiem izaicinājumiem, bet arī izgaismoja sabiedrības, tās politiskās un kultūras elites un mediju politisko atbildīgumu, pašrefleksijas spēju un morālo spriedumu kvalitāti.

Izaicinājums Latvijai

Gruzijas notikumi Latvijai ir ne tikai ārpolitisks, bet arī iekšpolitisks izaicinājums. Tam ir divi iemesli. Pirmais iemesls ir tas, ka uz Gruzijas notikumiem divas etnolingvistiskās grupas reaģēja ļoti atšķirīgi. Latvieši pārsvarā simpatizēja Gruzijai, bet krieviski runājošie — osetīniem un Krievijai. Tas, ka sabiedrībā pastāv atšķirīgs skats uz notikumiem, pats par sevi nav nekas bīstams, kamēr vien citāds viedoklis netiek konstruēts kā „nelojalitāte” un „svešuma” pazīme un kamēr paliek kopīga komunikatīvā telpa, kur šie viedokļi var līdzāspastāvēt. Tomēr Latvijā pēc vecās padomju tradīcijas citāds viedoklis ir viegli konstruējams kā nelojalitātes un svešuma pazīme, un vienas kopīgas komunikatīvās telpas vietā pastāv divas tendenciozas. Tāpēc viedokļu un emociju plaisa ap Gruziju radīja iekšējus etnopolitiskos riskus.

Otrs iemesls, kāpēc Gruzijas karam Latvijā ir liela iekšpolitiska nozīme, ir tas, ka šī kara laikā piedzima Krievijas jaunā ārpolitiskā stratēģija. Šī stratēģija izraisa bažas par iespējamo krievu „tautiešu” iesaistīšanu Krievijas ārpolitiskajā spēlē. Novērojot, kā Krievija pamatoja savu iebrukumu Gruzijā ar „pienākumu aizstāvēt savus pilsoņus”, rodas jautājums: vai Krievija varētu izmantot „tautiešu diskriminācijas” tematu, lai pamatotu iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās vai arī lai veiktu spiedienu uz Latviju? Un vēl — vai tā sauktie „krievu tautieši” Latvijā būtu gatavi nospēlēt atbilstošu lomu? Nevajadzētu gan pārspīlēt Krievijas gatavību un spēju izmantot diasporu savos nolūkos — līdzšinējie mēģinājumi to darīt Latvijā ir bijuši nebūtiski, amatieriski un neefektīvi. Un, lai kādas nebūtu krievvalodīgo iedzīvotāju nesaskaņas ar Latvijas valsti valodas un pilsonības politikas jautājumos, nav pamata domāt, ka nozīmīga viņu daļa būtu gatavi iestāties aktīvā opozīcijā valstij un sabiedrībai, kurā viņi dzīvo. Tomēr jautājums ir aktuāls.

Par laimi Latvijas sabiedrība kopumā konflikta laikā parādīja savu briedumu un veselo saprātu. Konflikts starp Gruziju un Krieviju nepārtapa konfrontācijā starp latviešiem un krieviem. Izskatās, ka Latvija pamazām ir iemācījusies „menedžēt” savu lingvistisko, kulturālo un identitāšu daudzveidību. Turklāt, kaut arī šobrīd nav socioloģisku datu, kas to apstiprinātu, izskatās, ka liela daļa sabiedrības noraidīja melnbaltās situācijas interpretācijas, kuras tai tika aktīvi uzspiestas no visām malām. Tomēr tas nenozīmē, ka uz militārā konflikta radītajiem iekšpolitiskajiem izaicinājumiem nebija jāreaģē politiķiem, medijiem un inteliģencei. Viņi savu atbildību veiksmīgi noignorēja.

Ne krievi, ne gruzīni, bet mēs

Vislabākais, ko var teikt par politiķiem, — viņi lielākoties atturējās no publiskajām pārdomām par „piekto kolonnu” un „Trojas zirgiem” un nemeklēja arī līdzības starp Chinvali un Daugavpili. Taču neatceros arī aicinājumus citiem neizmantot šādas paralēles. Vairāk uztrauc tas, ka krīzes situācija politiķos neveicinaja interesi par dialogu ar krieviski runājošo sabiedrības daļu, bet tieši otrādi — aktivizēja vecos etnopolitiskos instinktus: ignorēt vai aizliegt. Diskusijas tika reducētas līdz jautājumam, kā atradināt krievvalodīgos no Krievijas TV kanāliem. Šis ir bīstami primitīvs domāšanas veids. Ne latviešu, ne krieviski runājošo viedokļi un identitātes neveidojas tikai mediju iespaidā, bet ir saistīti ar cilvēku personisko sociālo, vēsturisko un politisko pieredzi. Iemesls Krievijas mediju ietekmei uz krievvalodīgo auditoriju ir meklējams ne tikai mediju piedāvājumā, bet arī pieprasījumā. Tas, ka tieši Krievijas mediji daudziem ir psiholoģiski komfortablāki un emocionāli tuvāki, lielā mērā ir loģisks pēdējo divdesmit gadu etnopolitikas rezultāts. Tapēc, no vienas puses, būtu apsveicami, ja Gruzijas notikumi veicinātu politiķu interesi par integrācijas jautājumiem, tomēr no otras puses — ja šī interese nozīmē uzkāpšanu uz vecajiem etnopolitiskajiem grābekļiem kā, piemēram, Pilsoniskās savienības līderes Sandras Kalnietes ideja par Krievijas televīzijas kanālu slēgšanas iespējam Latvijā[1], tad varbūt labāk tomēr, lai viss paliek tā, kā ir.

Tik daudz par politiķu atbildīgumu. Taču visskumjākais pēdējo nedēļu novērojums bija Latvijas politiķu, sabiedriskās domas veidotāju un mediju pašrefleksijas un morālā sprieduma vājums. Mediju un atsevišķu komentētāju gatavība ignorēt veselus faktu klāstus pārsteidza — tā sniedzās krietni tālāk par vienkāršo tendenciozitāti. Ir dabiski, ka pastāv dažādi viedokļi par politisko atbildību, piemēram, par to, kurš izprovocēja karu, taču zinām pietiekami daudz, lai konstatētu, ka smaga vaina par pašu karu gulstas uz abām konflikta pusēm. Tomēr daudzi Gruzijas atbalstītāji noignorēja to, ka Gruzija pirmā sāka masīvās karadarbības. Daudzskaitlīgajās Gruzijas atbalsta deklarācijās, rakstos un blogos netika minētas Gruzijas karaspēka uz civiliedzīvotājiem mērķētās Chinvali apšaudes. Līdzīgas problēmas ar realitātes uztveri bija arī tiem, kas bez ierunām simpatizēja Krievijai un osetīniem. Netika kritizēta ne Krievijas un tās „aizbilstamo” provokatīvā rīcība pirms kara un etniskās tīrīšanas „atbrīvotajās teritorijās”, ne arī apšaubīti „neapstiprinātie” (vai arī apzināti melīgie) apgalvojumi par Chinvali „2000 bojā gajušo”. Pārliecību, ka Krievijas rīcība bija vērsta vienīgi uz osetīnu aizstāvēšanu, neiedragāja ne Krievijas karaspēka iebrukuma ģeogrāfiskais mērogs, ne šīs valsts amatpersonu freidiskās pārteikšanās par Gruzijas režīma maiņu. Un svarīgu lomu šeit nospēlēja Latvijas mediji. Sašķeltās mediju vides kļūmes un trūkumi Gruzijas konflikta laikā izpaudās pilnībā. Tā vietā, lai dotu pēc iespējas objektīvāku notikumu un viedokļu ainu, daudzi mediji spēlēja „vienos vārtos”, no informācijas avotiem pārvēršoties propagandas mašīnās[2].

Šķībo realitātes interpretāciju problēmu pastiprina pašrefleksijas un kritiskās analīzes trūkums valstiskā un politiskās elites līmenī. Gruzijas politika ir viens no Latvijas ārpolitikas pamatvirzieniem, un šeit ir notikušas nopietnas problēmas, kas prasa analīzi un diskusijas. ASV Kongress jau ir sācis uzdot nepatīkamus jautājumus par ASV administrācijas īstenotās Gruzijas politikas atbilstību ASV nacionālajām interesēm. Būtu loģiski sekot mūsu galvenā sabiedrotā piemēram un arī Latvijā izanalizēt, kas un kāpēc notika — vai bija citas iespējas, kā reaģēt uz Krievijas uzbrukumu, vai tika adekvāti novērtēta situācija. Varētu noderēt kritiskāks skats uz to, ar kādu politisko režīmu un politisko līderi Latvija sadarbojas Kaukāzā. Šādu jautājumu uzdošana nenozīmē automātisku politikas parvērtēšanu, bet tā ir normāla rīcība, sastopoties ar problēmām. Tomēr, spriežot pēc ekspertu un politiķu izteikumiem, šādu uzdevumu viņi neuzskata par prioritāru. Žēl, jo kritiskas analīzes atteikums nestiprinās Latvijas ārpolitkas autoritāti, it īpaši Eiropas Savienībā.

Tikpat problemātiska ir situācija ar morālo spriedumu kvalitāti. Sabiedriskās domas līderiem pārsvarā neizdevās pamanīt (kur nu vēl atrisināt) Gruzijas traģēdijas morālās dilemas. Vienai daļai „mazās, bet lepnās gruzīnu tautas vēlme atbrīvoties no komunistiskās impērijas važām” ir viena lieta, taču „Krievijas sakūdīto abhāzu un osetīnu tautiņu separātiskie izklupieni” ir kas pavisam cits. Vieni pilsētas (Chinvali) iedzīvotāju apšaudē saskata genocīdu, kamēr citas pilsētas (Gori) bombardējumu upuru ir vienkārši žēl, bet viņi gandrīz vai paši vainīgi — ja nu vispār nākas viņus pieminēt. Brīžiem likās, ka Latvijas „sirdsapziņa” Gruzijas karā nolaidās līdz triviālajam: „mūsējos sit”. Intelektuālo un morālo godīgumu apklusināja paštaisnums.

Jā šādi reaģējam tagad, tad kas notiks, ja, pasarg’, Dievs, pēc Gruzijas nāks vēl citas iekšpolitiskas „izturības pārbaudes”? Atliek tikai atkārtot „pasarg’, Dievs” un atcerēties kādu komentāru, ko izlasīju delfi.lv forumā un ko tagad citēju pēc atmiņas — man nav bail ne no krieviem, ne no gruzīniem, man ir bail no mums pašiem.

[1] „Gruzijas mācībstundas Latvijai.” S. Kalnietes intervija Latvijas Avīzei 02.09.2008.. http://pilsoniska-savieniba.lv/2008/09/02/gruzijas-macibstundas-latvijai-s-kalnietes-intervij-latvijas-avizei/

[2] Kodolīga preses analīze par Gruzijas notikumu atspoguļojumu latviski un krieviski rakstošajā presē atrodama Zojas Gorbušinas rakstā “Interpretāciju karš”, http://politika.lv/index.php?id=16725.


Ap karogu, pret "agresoru"

Krievijas jaunās ārpolitikas pirmizrāde

Medvedeva ārpolitikas pedāļi

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!