Raksts

Mēmās pārrunas


Datums:
15. aprīlis, 2008


Autori

Andrejs Judins


Foto: Lynne

Ja "pārrunas" ar apcietināto ir tik svarīgas izmeklēšanai, tad tās ir jālegalizē un tajās jāizmanto video un audio tehnika. Pretējā gadījumā nekad neizsīks tādu sūdzību straume par policijas vardarbību un spīdzināšanu, uz kurām nav iespējams atbildēt.

Pirms nedēļas internetā tika publiskots tiesībsarga atzinums Edgara Gulbja pārbaudes lietā[1]. Droši vien šis dokuments nepiesaistīs tikpat lielu mediju uzmanību kā ziņas par Gulbja lēkšanu no Salu tilta vai Valsts policijas amatpersonu skaļie paziņojumi par Gulbja “krāpnieciskajiem talantiem”. Atzinumā nav rakstīts, vai Gulbis patiešām tika spīdzināts vai arī viņš to ir izdomājis, nav arī skaidrots, kā viņam izdevās izkrist no policijas mašīnas. Tomēr Tiesībsarga birojā sagatavotajā dokumentā norādīts uz citām, manuprāt, svarīgākām problēmām. Kaut gan atzinums ir sniegts saistībā ar konkrētu gadījumu, ļoti gribētos cerēt, ka Valsts policija to neuztvers tikai kā atbildi uz Gulbja sūdzībām. Problēmas, uz kurām norādīts tiesībsarga atzinumā, ir daudz dziļākas, tās skar (un skars) vairākus citus cilvēkus, kuriem piemērots drošības līdzeklis — apcietinājums vai kuri ir aizturēti likumā noteiktajā kārtībā.

Cietumi un Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatori ir slēgtās iestādes, bet tas nenozīmē, kur tur ir spēkā kāda cita Satversme vai arī likumi tur būtu ievērojami tikai daļēji. Pieļaujot personas pārvietošanās un sazināšanās brīvības ierobežošanu, kategoriski aizliegta necilvēciskā apiešanās ar aizturētajām un apcietinātajām personām, tajā skaitā šo personu fiziskā un psihiskā spīdzināšana. Iespējams, nekas tamlīdzīgs mūsu policijas iestādēs nenotiek, bet sūdzētāji melo par it kā pret viņiem pielietoto vardarbību. Taču nav izslēgts, ka tādi gadījumi praksē tomēr ir. Varbūt tādu gadījumu pat ir daudz. Tomēr, ja nav drošas un pārbaudāmas informācijas, bet secinājumi balstās uz pieņēmumiem, iegūt priekšstatu par reālo situāciju ar apcietināto un aizdomās turēto cilvēktiesību ievērošanu nav iespējams. Arī, sniedzot atzinumu saistībā ar iespējamo policijas vardarbību pret E.Gulbi, tiesībsargs nav norādījis uz konkrētiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tomēr uzsvēris, ka šaubas par necilvēcīgu izturēšanos attiecībā uz E.Gulbi pastāv.

Latvijas slēgto iestāžu sistēma nav pietiekami caurskatāma, lai varētu kategoriskā formā secināt par cilvēktiesību pārkāpšanas esamību vai neesamību. Tieši tāpēc no tādām pārbaudēm bieži vien neko īpašu arī negaida. Arī Gulbja lietā Valsts policijas Iekšējās drošības birojs ir konstatējis, ka objektīvi netika iegūti un nav iegūstami nekādi pierādījumi, kas viņa sniegtajās liecībās apstiprinātu faktus par fizisku un morālu vardarbību pret viņu. Bet vai, veicot šo pārbaudi vai pārbaudes analogās lietās, ir iespējams iegūt objektīvus pierādījumus? Gadījumā, ja cilvēkam nav nodarīti miesas bojājumi, ja spīdzināšana nenotiek citu cilvēku klātbūtnē, konstatēt pārkāpumus ir gandrīz neiespējami.

Acīmredzami, ka nekādu aizdomu un spekulāciju nebūtu, ja ar apcietināto E.Gulbi notiktu tikai tās darbības, kas paredzētas Kriminālprocesa likumā, Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā u.c. normatīvajos aktos. Tomēr, kā noskaidrots, E.Gulbis no īslaicīgās aizturēšanas vietas katru dienu uz vairākām stundām tika izvests uz “pārrunām” ar operatīvajiem darbiniekiem. Kriminālprocesa likumā nav minēta tāda procesuālā darbība kā “pārrunas”, arī Operatīvās darbības likumā nav minēts tāds operatīvais pasākums. Kā notiek šīs pārrunas, vai tās notiek pēc apcietinātā iniciatīvas vai vismaz ar viņa piekrišanu, vai persona var atteikties no pārrunu turpināšanas, vai pārrunu laikā tiek lietota fiziska vai psihiska vardarbība — uz šiem un vairākiem citiem jautājumiem atbilžu nav. Policijas darbinieki noliedz nelikumīgas darbības, uzsverot, ka pārrunas notiek pēc apcietināto lūguma. Apcietinātajiem, savukārt, ir savas versijas. Neieinteresēto personu nav, un noskaidrot, kas faktiski ir noticis, bieži vien nav iespējams. To konstatējot, pārbaudes veicēji arī fiksē, ka nav iegūti pieradījumi tam, ka nelikumības ir notikušas. Tomēr šaubas paliek.

Operatīvos darbiniekus šāda kritika droši vien kaitina, jo, viņuprāt, tieši “pārrunas” sekmē noziegumu atklāšanu un izmeklēšanu, bet, veicot vien likumā paredzētās darbības, nekādus noziegumus nekad nebūtu iespējams atklāt. Policistu atsauce uz darbības praktisko lietderību un cēliem mērķiem ir skaidra un saprotama. Tomēr, ja pārrunām ir tik liela nozīme noziedzības apkarošanā, kāpēc tās nelegalizēt, definējot tās normatīvajos aktos un nosakot to kārtību? Ja bez pārrunām ar apcietinātajām personām nevar atklāt noziedzīgus nodarījumus, kāpēc šo pārrunu gaitā neizmantot tehniskās ierīces — video un audio ierakstīšanu, lai pēc attiecīgām darbībām nebūtu pamata diskutēt par notikušajiem vai nenotikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem?

Protams, arī tehnisko ierīču izmantošana negarantē absolūtu cilvēktiesību ievērošanu — tā var vien mazināt cilvēktiesību pārkāpšanas riskus. Tomēr, ja šajā jomā nekas netiks darīts, tad nekad nebeigsies to sūdzību plūsma par policijas darbinieku vardarbību un spīdzināšanu, uz kurām nevar atbildēt, jo nav iespēju iegūt nedz apstiprinošu, nedz noliedzošu informāciju par sūdzībās minētajiem faktiem.
__________________________________

[1] http://www.tiesibsargs.lv/lat/tiesibsargs/majas_lapas_jaunumi/?doc=277

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!