Foto: Queen`s University

Multikulturālisms nav tikai valodu un kultūru daudzveidība. Tā ir arī arhitektūra un pat ēdienu smarža.

Jūs parasti apgalvojat, ka pašlaik nav nevienas sabiedrības, kas nebūtu multikulturāla. Ko jūs ar to domājat?

To, ka visas sabiedrības un kultūras ir plurālas – tajās dzīvo vairāk par vienu kultūras kopienu, pastāv valodu, vērtību daudzveidība, kā arī reliģiskā daudzveidība. Es nezinu nevienu sabiedrību, kur būtu tikai viena valoda, viena identitāte vai viena reliģija. Taču tas, par ko es tagad runāju, drīzāk ir plurālisms. Jo multikulturālisms nozīmē to, ka šī daudzveidība tiek akceptēta kā vērtība, ka cilvēkiem, kas nāk no dažādām kultūrām, ir pilnvērtīgas tiesības uz līdzdalību. No viņiem netiek prasīts atteikties no savas kultūras, viņi var saglabāt savu kultūru ne tikai privātajā dzīvē, bet aī publiskajā telpā. Tāda ir multikulturāla sabiedrība.

Es gribētu tomēr precizēt – ko jūs domājat ar vārdu “kultūra”? Tas ir arī dzīvesveids, vērtības?

Jā, antropoloģiskajā skatījumā tas ir dzīvesveids. Un tas iekļauj sevī gan vērtības, gan ideoloģijas, gan pārliecības. Mēs varam runāt arī par konkrētākām lietām: par ikdienas praksi, tradīcijām, rituāliem, arī par pārtiku. Protams, svarīgi, ka kultūra tiek attiecināta uz grupu, nevis uz atsevišķiem indivīdiem. Citiem vārdiem, tas ir kādas grupas dzīvesstils.

Jums ir tēze par pilsonisko kultūru[2], kurai ir jābūt vienojošam elementam multikulturālajā sabiedrībā. Kas veido šādu kopīgo kultūru?

Neviena sabiedrība nevar pastāvēt bez tādas platformas, kas būtu pieņemama visiem. Ir vajadzīga politiskā, ekonomiskā, lingvistiskā platforma. Taču svarīgi saprast, ka jaunā platforma nebūs identiska tai, ko ir definējis sabiedrības vairākums, tā nebūs vairākuma kultūra. Sabiedrība nevar funkcionēt, ja tikai daži piedalās šīs platformas veidošanā – ja tikai daži piedalās nacionālajā politikā, ekonomikā, izglītībā. Tajā, ko es saucu par “pilsonisko kultūru,” ir jāiesaista minoritātes, tām ir jāatrod sava vieta.

Vai runa ir arī par to, ko Kimlika, piemēram, sauc par “kopīgo identitāti,” kurai liberālajās valstīs nevar būt etnisko robežu?

Es neesmu politologs, bet es kā psihologs ticu, ka cilvēkiem var būt vienlaicīgi vairākas identitātes, tāpāt kā cilvēki var būt bilingvāli un var just piederību vairāk nekā vienai grupai. Nepastāv nekādi psiholoģiski pierādījumi, ka cilvēkiem ir vajadzīga tikai viena identitāte. Cita lieta, ka vairāki cilvēki sevi identificē ar mazākām grupām, piemēram, kultūras un etniskām kopienām, nekā ar visu nāciju un valsti. Attiecībā uz imigrantiem pētījumi uzrāda, ka daudziem, piemēram, jauniešiem šī lokālā etniskā identitāte ir spēcīgāka, bet tajā pašā laikā viņiem ļoti svarīga ir arī identificēšanās ar plašāku kopienu – nāciju. Tāpēc jautājums ir – kā izveidot tādus apstākļus, lai cilvēkiem nebūtu jāizvēlas identitāte, bet gan lai cilvēki varētu piederēt vairākām grupām vienlaicīgi.

Vienojošas pilsoniskas kultūras veidošana no vairākuma tomēr prasa piekāpšanos un ļaut arī minoritātēm definēt spēles noteikumus, vismaz piedalīties šajā procesā. Tas izklausās parāk optimistiski. Arī Teilors savulaik teicis, ka šāds process, ko viņš sauc par nācijas veidošanu, ļoti bieži nostāda majoritāti priviliģētā statusā.

Protams, galvenais šajā procesā vienmēr būs “lielu vīru” viedoklis. Es runāju par ietekmīgāko grupu, kas var arī nebūt skaitliski vislielākā. Daudziem autoriem, kas raksta par šo problēmu, tajā skaitā arī Teiloram un Kimlikam, ir bijusi personiskā pieredze Kanādā: viņi redzējuši, kā sabiedrība, kurā 75% iedzīvotāji runā angliski un 25% – franciski, nevar būt tāda, kur angļu valoda pilnībā dominē, ka nevar būt tādas lingvistiskās privilēģijas. Bet lēmums pasludināt franču valodu par otro oficiālo netika uztverts kā zaudējums, drīzāk kā spēle starp angliski un franciski runājošajiem, jo šis lēmums prasīja izmaiņas arī citās sfērās – izglītības un veselības sistēmā, telekomunikāciju tirgū. Principiāli atšķirīgs modelis būtu, ja mēs teiktu – mēs esam vairākums, mēs netaisāmies mainīties, un, ja jūs vēlaties šeit dzīvot, jums ir jākļūst par tādiem kā mēs. Tad, protams, sekotu attiecīga reakcija.

Cits arguments – ja mēs sakām cilvēkiem, ka viņi nedrīkst izmantot savu valodu publiskajā sfērā, piemēram, ka viņu bērni nedrīkst apgūt izglītību savā dzimtajā valodā, tas ir slazds. Un no psiholoģiskā viedokļa reakcija uz šādu slazdu ir neiecietība. Pie tam tas attiecas uz abām pusēm. Ja, piemēram, vairākums jūtas kā psiholoģiskajā slazdā, teiksim, kaimiņu lielvalsts dēļ, tas arī var vairot neiecietību, jo tas ir jautājums par to, cik droši jūtas cilvēki.

Es jums piekrītu, bailes ir spēcīgs faktors. Man šķiet, Latvijā it īpaši. Jo mazajās valstīs majoritātei bieži vien ir bailes zaudēt savu etnisko identitāti.

Visu trīs Baltijas valstu bailes ir saprotamas. Īpaši ņemot vērā, ka tās ģeogrāfiski atrodas tur, kur vēsturiski ir dominējuši lielāki kaimiņi – Vācija, Krievija. Daudziem cilvēkiem var likties, ka tā nav tikai pagātne, ka kaut kas līdzīgs var notikt arī nākotnē. Līdzīgi cilvēki Kanādā uztver ASV. Jūs salīdzinoši nesen ieguvāt neatkarību, un tagad jūs esat arī Eiropas Savienības dalībvalsts. Jautājums ir – vai jums ir bijis laika padomāt, kas jūs esat, un atrast savu vietu, jo pārmaiņas notika ļoti ātri.

Tātad runa ir arī par tā saucamo “etnisko dzimteni.” Krievija, piemēram, saka, ka tā neiejaucas Latvijas politikā, ka vēlas aizsargāt “tautiešus.”

Es domāju, ka Krievijas velmi ietekmēt arī diktē bailes. Pirmkārt, bailes no NATO. Gan Krievijai, gan Ķīnai ļoti tuvu ir valstis ar ES un NATO militāro klātbūtni. Un skaidrs, ka tas rada bailes.

Kāpēc Eiropā arvien vairāk izskan multikulturālisma kritika?

Pirmkārt, tāpēc, ka to ļoti bieži saprot nepareizi. Piemēram, Kānādā multikulturālisms nozīmē divas galvenas prasības. Pirmā – atbalstīt kultūras daudzveidību kā vērtību. Taču ir jāsaprot arī, ka multikulturālisms nav obligāta prasība būt citādam: cilvēks var izvēlēties, vai viņš vēlas būt atšķirīgs. Otrā prasība, kas ir ne mazāk svarīga, – pilnvērtīga līdzdalība. Tas nozīmē gan barjeru iznīcināšanu, gan institucionālas izmaiņas, gan diskriminācijas izskaušanu. Ja sabiedrībā pastāv kultūru daudzveidība, bet nav līdzdalības, tad mēs varam runāt par atsevišķu grupu segregāciju. Savukārt, ja notiek līdzdalība, bet netiek atbalstīta kultūru daudzveidība, tad tā ir asimilācija. Par integrāciju mēs varam runāt tikai tad, ja abas prasības, kuras es pieminēju, ir vienādi svarīgas. Un trešā prasība – lai līdzdalība būtu iespējama, vismaz sākumā ir nepieciešams kāds “transportlīdzeklis.” Dažas valstis par pamatu var izvēlēties vienu valodu, kas var veicināt arī psiholoģiskās bailes tiem, kas šo valodu nepārvalda kopš bērnības.

Vēl viena kļūda ir uzskats, ka multikulturālismu var īstenot tikai privātajā telpā, ka šī dažādība var palikt cilvēku privātajā dzīvē un nekad, nekad neparādīties publiskajā telpā. Atsevišķas dažādības izpausmes tiek uztvertas kā draudi. Piemēram, mošejas pilsētā. Tātad šī dažādība attiecas arī uz vairākām ikdienas dzīves izpausmēm – arhitektūru, valodu, arī ēdienu smaržu. Var arī teikt, ka multikulturālisms ir vajadzīgs, lai izvairītos no konfliktiem. Mazajām valstīm ir jādomā par imigrāciju arī tāpēc, lai neizmirtu. Ir jāsaprot, ka nācija nemitīgi mainās. Un mēs nevaram pateikt – viss, kopš šī brīža mēs paliksim tādi, kādi esam. Mainīties ir grūti, bet izmaiņas ir neizbēgamas.

_________________________

[1] John W. Berry

[2] civic culture – angļu val.