Recenzija “Izglītības attīstības koncepcijas 2002. – 2005. gadam” projektam
Marta sākumā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir izstrādājusi Izglītības attīstības koncepcijas projektu nākamajiem četriem gadiem. Tas ir dokuments, kas ir gaidīts ar nepacietību, lai nospraustu izglītības sistēmas attīstības mērķus. Koncepcijas projekts ir veidojies pārmaiņu laikā – izglītība Latvijā jau desmit gadus ir bijusi pakļauta strukturālajām un satura reformām, ir tikuši pieņemti jauni likumi: vispārējās, augstākās un profesionālās izglītības likumi, ka arī jauns Izglītības likums. Šajos neatkarības gados valsts ir attīstījusies demokrātijas virzienā, ir arī pieaugusi sabiedrības vēlme līdzdarboties lēmumu pieņemšanas procesā. To īpaši varēja novērot izglītības jomā – sabiedrības reakcijas dēļ IZM ir bijusi spiesta atcelt vai mainīt dažus jau pieņemtus lēmumus.
Skaidra, pārdomāta un sabiedrībā plaši apspriesta izglītības attīstības koncepcija kalpotu kā pamatojums turpmāko lēmumu pieņemšanai.
Jaunais izglītības koncepcijas projekts struktūras ziņā atšķiras no “Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcijas projekta periodam līdz 2010.gadam” (Akceptēta Ministru kabineta komitejas sēdē 16.07.2001.). Augstākās izglītības koncepcija detalizēti aplūko situāciju un problēmas Latvijas augstākajā izglītībā, tā prognozē sekas, kas radīsies, ja problēma netiks risināta, un sākotnēji piedāvāja problēmas risinājuma variantus (publicēta Izglītība un Kultūra 29.06.2000) un stratēģiskās pamatnostādnes augstākās izglītības attīstībai Latvijā līdz 2010.gadam, kā arī pamato nepieciešamo finansējumu problēmas risināšanai. Izglītības attīstības koncepcija (turpmāk tekstā – Koncepcija) īsi raksturo esošo situāciju, definē trīs izglītības attīstības mērķus, katram mērķim ieskicē problēmas nostādni, norāda rīcības virzienus un tiem atbilstošos indikatorus. Pielikumā ir dots esošā un nepieciešamā papildfinansējuma saraksts.
Koncepcijas veidotāji, īstenojot pārmaiņas izglītības sistēmā, sola ievērot pieejamības, atbilstības, sabiedrības līdzdalības, mūžiglītības, koordinācijas, mērķtiecības, pēctecības, resursu nodrošināšanas un kontroles principus. Uzreiz jāatzīmē, ka demokrātiskā sabiedrībā kontroles principa vietā daudz derīgāk būtu ievērot novērtēšanas un atgriezeniskās saites principu, t.i., novērtēt nosprausto mērķu izpildi visos līmeņos un tos attiecīgi koriģēt, ja nepieciešams.
Šī dokumenta autori par mērķi izvirza tādas pārmaiņas izglītībā, “kas veicinātu uz zināšanām balstītas demokrātiskas un sociāli integrētas sabiedrības veidošanos un Latvijas iedzīvotāju un tautsaimniecības spēju paaugstināšanos, kā arī vienlaikus saglabātu un attīstītu Latvijai raksturīgās kultūras vērtības”. Lai to panāktu, koncepcijas veidotāji saskata nepieciešamību paaugstināt izglītības kvalitāti, nodrošināt izglītības pieejamību un paaugstināt izglītības izmaksu efektivitāti.
Lai arī koncepcija cenšas aptvert vairumu aktuālo izglītības jautājumu un piedāvāt rīcības virzienus to risināšanai, tomēr piedāvātais dokuments vairāk atgādina IZM darbības programmu nākošajiem četriem gadiem, nevis koncepciju Latvijas izglītības attīstībai. Tas vispirms ir tādēļ, ka nav pietiekoši dziļi analizētas konstatētās problēmas, bieži vien problēmas eksistence nav pamatota un tās definīcija jau ietver risinājumu, līdz ar to automātiski izslēdzot citus iespējamos risinājumus. Koncepcijā nav mēģināts analizēt, kas notiks, ja problēmu nerisinās (varbūt tā izzudīs pati no sevis), netiek meklēti alternatīvie risinājuma varianti, bet tiek piedāvāts noteikts aktivitāšu kopums, kuru izpildi acīmredzot kontrolēs ar attiecīgajiem indikatoriem. Diemžēl, ir vērojama neatbilstība starp rīcības programmu un indikatoriem, bieži vien indikatori ir daudz šaurāk definēti nekā paredzamās aktivitātes. Tā, piemēram, sadaļā 5.2.10. ir paredzēta sabiedrības izpratnes veicināšana par izglītības attīstības procesiem, un kā indikatori ir minēti divi pētījumi par mērķauditorijas informētību un sabiedrību informējošo pedagogu skaits. No šiem indikatoriem var secināt, ka lēmumu pieņēmējiem maz interesē, vai sabiedrība ir informēta, vai nav, galvenais, lai tikai šādi pētījumi notiktu. Jāatzīmē, ka šajā gadījumā sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā nav paredzēta, ir paredzēta tikai informēšana, galvenokārt, ar pedagogu starpniecību. To diemžēl apstiprina arī pats Koncepcijas projekta ieviešanas grafiks (skat. 10. sadaļu) – ne šajā grafikā, ne IZM mājas lapā koncepcijas publiskā apspriešana nav paredzēta. Nav arī skaidrs, pēc kādiem principiem ir veidojies 2. pielikumā redzamais koncepcijas īstenošanai nepieciešamais finansējuma novērtējums. Tā, piemēram, no finansu plāna var secināt, ka augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšana atbilstoši darba tirgus vajadzībām notiks tikai 2003.gadā un izglītojamo sasniegumus pamatizglītībā vērtēs tikai 2002. un 2003.gadā. Interesanti atzīmēt, ka šī Koncepcija paredz finanses akadēmiskā personāla atjaunināšanai no 2002. līdz 2004.gadam, bet Augstskolu koncepcijā šiem pašiem mērķiem līdzekļi ir plānoti no 2002. līdz 2006.gadam.
Koncepcijā nav minēts, kas būs atbildīgs par katra noteiktā rīcības virziena izpildi. Bez tam dažas izglītībai svarīgas lietas Koncepcijā ir noklusētas un nav īsti skaidrs, kā tās attīstīsies. Tā, piemēram, daudz ir spriests par augstākās un profesionālās izglītības kvalitāti un finansēšanu. Ir zināms, ka gan augstskolas, gan arodskolas atrodas dažādu nozaru ministriju pārziņā. Sadaļā 7.2.4. garāmejot ir pieminētas ilgtermiņa līgumattiecības starp ministrijām un augstskolām, no kā varētu secināt, ka esošā sistēma tiks saglabāta. Varbūt tomēr konceptuāli šo jautājumu vajadzētu pieminēt – vai nu mēs nākotnē plānojam saglabāt esošo sistēmas sadrumstalotību pretēji Pasaules bankas ekspertu ieteikumiem, vai nu pakāpeniski cenšamies nodot visas izglītības iestādes IZM pārraudzībā. Nav arī skaidrs, kā profesionālā izglītība nākotnē būs saistīta ar tautsaimniecības attīstību un kā reģionu attīstība atspoguļosies profesionālās izglītības saturā.
Tik svarīgs un aktuāls jautājums kā bilingvālā izglītība koncepcijā tikpat kā nav minēts. Ir tikai paredzēts “pilnveidot mazākumtautību izglītības programmas, nodrošinot atbilstošu mācību līdzekļu un metodiku izstrādi”. Šajā laika posmā taču ir paredzēts, ka mazākumtautību vidusskolas pāriet uz mācībām latviešu valodā un tas ir sabiedrībā karsti debatēts jautājums, taču koncepcija par to klusē.
Interesanti, ka dažas lietas koncepcijā pēkšņi parādās bez īpaša pamatojuma un analīzes par šo lietu nepieciešamību. Piemēram, pāreja uz triju gadu programmu augstākajās mācību iestādēs nav nekādi pamatota. Bez jelkādiem iepriekšējiem paskaidrojumiem ir ieteikts attīstīt e-izglītību augstskolās. Vispirms, nav dots skaidrojums, ko šis termins nozīmē, bez tam nav arī skaidrs, kādēļ vienīgi šis tālmācības veids koncepcijā tiek izcelts, varbūt citiem distances izglītības veidiem arī būtu sava svarīga vieta paredzama?
Ļoti svarīgs ir jautājums par izglītības kvalitātes vērtēšanu. Koncepcijā tas ir minēts sadaļās 5.2.1., 5.2.5 un 5.2.8. Ieteicams būtu visas šīs sadaļas apvienot vienā, formulējot skaidrākus mērķus novērtēšanas sistēmas principiem. Tā, piemēram, sadaļā 5.2.8. minēts, ka “jāizveido institucionāls mehānisms OECD starptautiski salīdzināmo izglītības indikatoru sistēmas ieviešanā”. No piedāvātā teksta nav skaidrs, vai šis ir pašmērķis, nevis dzīves diktēta nepieciešamība – vai IZM šī sistēma ir vitāli nepieciešama un vai tā tiks regulāri lietota. Kāpēc nevar lietot to statistiku, kuru līdzīgā formātā jau apkopo Centrālā statistikas pārvalde? Ņemot vērā, ka starptautiski salīdzinoši pētījumi ir dārgi, nav skaidrs, cik bieži tie tiks veikti un cik daudz cilvēku regulāri tiks aptaujāti. Somija, augstu vērtējot starptautisko pētījumu nozīmi un kvalitāti, nemēdz vienlaicīgi piedalīties vairāk kā divos pētījumos to augsto izmaksu dēļ. Tā vietā uzmanība tiek pievērsta aktuāliem lietišķiem pētījumiem valsts iekšienē, lielāku uzmanību pievēršot daudz nopietnākai apkopoto datu analīzei. Varbūt Latvijā arī būtu pienācis laiks nopietnāk analizēt jau iegūtos datus un to kopsakarības, nevis censties audzēt statistiskā materiāla apjomu. Ideāli būtu, ja katrs lietišķais pētījums Latvijā piedāvātu konstatēto problēmu alternatīvos risinājuma variantus, tādējādi veicinot zinātniski pamatotu lēmumu pieņemšanas procesu.
Tā kā koncepcijā diezgan liela vieta ir atvēlēta jautājumiem par augstāko izglītību, būtu ieteicams norādīt, kādā kopsakarībā šis dokumenta projekts ir ar Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālās koncepcijas periodam līdz 2010.gadam projektu.
Nobeigumā jāatzīmē, ka koncepcijā minētie mērķi varētu būt tās asis, ap kurām varētu attīstīt Latvijas izglītību, taču vēl ir vajadzīgs nopietns darbs, lai visas dokumentā esošās pretrunas, neskaidrības un neprecizitātes novērstu.
Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcija periodam līdz 2010.gadam
Izglītības attīstības koncepcija 2002. – 2005. gadam