Raksts

KNAB likteņa trīs punkti


Datums:
23. janvāris, 2011


Autori

Roberts Putnis


Runājot par KNAB, patiesībā ir jāsāk ar aksiomu par šo iestādi: tā ir ne tikai konkrēta politisko spēku samēra produkts, bet gan arī šī spēku samēra mainības objekts.

KNAB tapa ne īsti Latvijas politikas gribēts, ne tās iedzīvotāju atbalstīts. KNAB izveidi noteica pavisam konkrēta sociālpolitiskā situācija. Ceļā uz iestāšanos ES mums ar baļķi acīs bakstīja, ka esam korumpēti. Šajā prožektoru gaismā kaut kas bija jādara. Tika likta priekšā starptautiskā prakse – šāda veida institūciju aprobēti modeļi. Starptautiskais spiediens, mediju izpratne un atbalsts, kā arī Delnas (un Providu) aktivitāte par labu šīs iestādes izveidei bija svarīgs fons, lai JL virsvadībā kantoris politiskā nozīmē tiešām taptu.

Man ir radies iespaids, ka, no vienas puses, 3XA partijas nebija pietiekami spēcīgas, lai šo lietu „noairētu saknē”, taču, labi apzinājās šādas iestādes ārkārtējas briesmas viņu politiskā biznesa modelim. No otras puses, viņi labi zināja, ka viens ir „iestāde uz papīra” un pavisam kas cits – reālas personālijas. Par laimi katram vidējam Latvijas „nezaglim”, lai arī ne gluži tiesiski priekšzīmīgi, taču rēalpolitiski tālredzīgi, to saprata arī Repše un iebīdīja KNAB priekšnieces amatā Jutu Strīķi. Kopš viņa ir tur, kur viņa ir, tas kantoris 3XA bija kā dadzis acīs un tāds arī paliks, kamēr Strīķe tur joprojām būs.

Ar to, par KNAB likteni arī varētu beigt.

Iemesli, kāpēc te tomēr nedrīkst likt punktu, ir divi. Viens ir tāds, ka KNAB ir aprīkots ar tik plašām pilnvarām, ka šāda „svēta vieta” (atšķirībā no, piemēram, Tiesībsarga biroja vai Valsts datu inspekcijas) nekad nepaliks tukša. Iedomājoties tādus valsts pārvaldes darbiniekus kā augstu FM ierēdni ar simtiem apavu pāru mājās šī kantora vadībā, ir bail pat domāt, kādā virzienā šīs iestādes attīstība varētu pavērsties. KNAB nav tiesiskuma rotaļlieta vai garnieris, bet gan ļoti, ļoti nopietns ierocis, ar kuru „paspēlēties” kārojas jo daudziem.

Otrs iemesls ir tāds, ka šī iestāde ir tik ļoti nepieciešama Latvijas sabiedrībai. Gluži kā tāda mākslīgā niere, tā ir viens no retajiem instrumentiem, lai valsts korupcijas ligas dēļ galīgi neizjuktu pa vīlītēm. Atliek tikai atgādināt, ka Lemberga aresta organizēšanai Maizītim īsti nebija citu valsts tiesībaizsardzības iestāžu vidū pietiekami uzticamu spēku, lai šī akcija neizgāztos. Nerunājot nemaz par to, ka bez KNAB izveides šis tagadējās „koalīcijas balsts” nebūtu jau sajutis, cik barga tomēr var būt Justīcija.

Ja paturam prātā šos divus aspektus, tad atklāts ir jautājums, kāpēc pēc KNAB darbinieku sacelšanās pret tagadējo biroja priekšnieku Latvija līdz „padebešiem (ne)nodrebēja”? Kāpēc neveidojas attiecīgs politisks un sabiedrisks spiediens, kas Vilnīša izveidoto haosu un destrukciju liktu padarīt politiski nepanesamu. Protams, ir viena lielā atbilde – tas ir politisko spēku samērs, ko pieminēju ievadā. Šī politiskā konstelācija ne gluži sabraukta ezīša, bet čūskas nohipnotizēta daudzgalvaina trusīša pozā mums (iepretim strīdiem par krēsliem tik pārsteidzoši) „vienoti” kā mantru atkārto, ka nekas jau neesot darāms, jo pats Lembis pa pirkstiem sitot, kad roka pie balsošanas pogas sniedzoties.

Tas ir neticami muļķīgi un vēl neticamāk tuvredzīgi. Bet tam ir savs izskaidrojams „meta līmenī”. Pēc iepriekšējā bloga esmu gan drusku iebaidīts vispārināt. No otras puses – mana personiskā nelaime ir paviršība pret detaļām un mīlestība uz kopsakarībām… Un kas nevēlas, var taču manus prātojumus arī nelasīt (paldies gan katrai un katram, kas to dara!).

Situācijā ap KNAB es saskatu trīs principiālas uztveres un izpratnes problēmas, kas, nākot no sociālā līmeņa, Latvijā iesniedzas gan individuālās attiecībās, gan politiskā sadarbībā.

Pirmais būtu izpratne par ilglaicīgas sadarbības, rīcībspējas un mērķi sasniedzošas darbības pamatu, kas, manuprāt, slēpjas uzticības un uzticēšanās attiecībās. Visa KNAB iestādes konstrukcija ir balstīta uz sabiedrības līdzdalību šīs iestādes darbā. Tāda, savukārt, nav iespējama bez sabiedrības uzticēšanās šai institūcijai. Tas pat nebūtu tik ļoti konkretizējams attiecībā uz KNAB. Pat nacionālās bibliotēkas vai teātrus demokrātijā nevar uzcelt, ja šo ideju nepavada pietiekami augsts sabiedrības uzticēšanās līmenis. Korupcijas fenomens pats par sevi ir novēršams tikai un vienīgi tad, ja ir pietiekama liela iesaistīto personu līdzdalība. Korupcijas rezultātā kopumā Latvijā noteikti ir gājuši bojā tūkstošiem cilvēku, lai tie būtu negadījumi darba vietās, ugunsgrēki publiskās iestādēs vai „vienkārši” atteikta medicīniskā palīdzība. Taču katram kukulim nevar „piesiet” kādu „konkrētu līķi”. Tāpēc ir svarīgi, ka šī (parasti savstarpējā izdevīgā un slepenā) noziedzīgā nodarījuma dalībnieki ir gatavi sadarboties ar tiesībaizsardzības iestādēm. Un vēl svarīgāk ir, ka personai, kura tiek iesaistīta darījumā pastāv pietiekami vienkārša izvēles iespēja: vai nu – no vienas puses – palikt uz mūžiem šī nodarījuma sasaistītai vai zināt, ka atteikšanās gadījumā tai būs atbalsts, profesionāla un tiesiska palīdzība un drošība kādas konkrētas valsts iestādes izskatā.

Līdz Vilnītim šo funkciju KNAB pildīja izcili. To apliecināja socioloģiskie pētījumi, gan galu galā tūkstošiem cilvēku personisks atbalsts tieši Aleksejam Loskutovam pēc viņa atbrīvošanas no amata. Manā rīcībā nav datu, bet es domāju, ka neesmu vienīgais, kurš pilnīgi noteikti vairs nebūtu drošs zvanīt uz KNAB, piedzīvojot kukuļdošanu.

Hrestomātiska ilustrācija uzticēšanās problēmai varētu būt folklorizējies citāts par „s…., no kura pīrādziņu neuztaisīt”. TP/LPP politiskā izgāšanās tam ir piemērs. Melojot un krāpjoties, pilnīgi noteikti var sasniegt noteiktus taktiskus mērķus un arī piegrābt pilnu vienu vai divas kabatas. Taču tas demokrātiskā sabiedrībā nav modelis, kā veidot 30 vai 40 gadus garu „laimīga politiķa” karjeru. Man rodas iespaids, ka šo uzticēšanās problēmu ļoti labi saprot gan ZZS (domāju, ka gan jau Lembergam kādā PSKP skolā doma tika skaidra), gan SC. Vieni bruģē Ventspili (un to aktīvi reklamē), otri (tīri veiksmīgi) spēlē Rīgas saimniekus. Gan jau viņi apzinās, ka pretējā gadījumā varētu pienākt brīdis, kad līdzīgi kā TP/LPP, raugoties vēlēšanu rezultātos, dikti varētu sagribēties tos viltot. Es ļoti ceru, ka tik vienkārši tas tomēr Latvijā nevarēs notikt.

Cilvēkiem gan esot ieradums mācīties no savām, ne citu kļūdām. Attiecībā uz KNAB likteni to varētu teikt arī par premjera Dombrovska partiju apvienību. Tā vietā, lai Vienotība saviem vēlētājiem padarītu skaidru konfliktu ar Lembergu par šīs iestādes vietu un lomu Latvijas korupcijas apkarošanas politikā, mediāli šis skandāls draud izvērsties Vilnīša un Dombrovska duelī. To, protams, ne Dombrovskis, ne Vienotība nevēlas (jeb viņiem prāta pietiek to nepieļaut), taču no otras puses viņi arī nepiedāvā nekādas alternatīvas, kas stabilizētu KNAB darbinieku pozīcijas. Trakāk – Dombrovskis šo lietu gluži vai “emsiski izsēž”! Taču Emsis & Co to varēja atļauties, jo neviens viņu vēlētājs un par labu viņiem iestellētā prese neko vairāk arī nesagaidīja. Dombrovskim šis fons ir kardināli citāds. Sabiedrības uzticēšanās viņam ir ne mazāk nepieciešama kā KNAB. Un, protams, ka tā ir vajadzīga arī ilglaicīgam veiksmīgam demokrātiskam procesam mūsu valstī.

Otra izpratnes problēma ir saistīta ar darbinieku līdzdalības faktoru. Latvijas „meinstrīmā” darbinieks ir vienkāršs ražošanas līdzeklis. Ideja, ka darbinieks pēc būtības ir ieinteresēts sava uzņēmuma/iestādes izaugsmē un ilglaicīgā attīstībā, ka arī viņš, darot savu darbu, var labāk saskatīt, piemēram, uzlabojumu potenciālu, nav Latvijas videi raksturīga. „Priekšnieks” maksā algu, „ražošanas līdzeklis” ir pateicīgs par to. Un punkts. „Sociālā tirgus ekonomika” ar institucionalizētu darbinieku līdzdalību lai paliek Ludviga Erharda vai zviedru sociāldemokrātu ideju līmenī. Mums ir mīļi mūsu mežonīgie austrumi, kaut gan tieši kapitālisma sociālistiskošana ir pamats tai labklājības valsts perspektīvai, kas tik pievilcīga izklausās arī Latvijas politiķu deklarācijās. Horizontāls menedžments, zināšanu vadība, radošums darba vidē ir svešvārdi Latvijas biznesa un valsts administrācijas kultūrā.

Tikmēr KNAB kā iestādes modelī ir iestrādāti ļoti spēcīgi kolektīvā menedžmenta iedīgļi. KNAB padome, kas iekļauj KNAB vadošos darbiniekus, no vienas puses nav ar tiešu lemšanas kompetenci, tomēr KNAB likuma jēga un mērķis ļoti skaidri nosaka, ka neuzklausīta tā nedrīkst palikt, nemaz nerunājot par priekšnieka tiešu iešanu pretēji padomes viedoklim. Tieši tas pats ir sakāms par KNAB Konsultatīvo padomi. Cik daudz vēl valstī ir tiesībaizsardzības institūciju, kuras ir institucionalizējušas sadarbību ar sabiedrību? Šajā ziņā KNAB kopš dibināšanas ir veiksmīgi pildījis savu paraugfunkciju valsts pārvaldē.

Cik kolektīvā menedžmenta iedīgļi (arī KNAB ir gaismas gadiem tālu no Rietumeiropā ierastām darbinieku padomēm vai citiem pilnasinīgiem šāda veida menedžmenta instrumentiem), ir svarīgi un sistēmnoturīgi apliecina KNAB darbinieku norādes par tiesiskuma pārkāpumiem Vilnīša rīcībā. Taču Latvijas sabiedriski politiskajā vidē daudzie KNAB darbinieki, kas gan iekšējās sūdzībās, gan publiskās vēstulēs ir pauduši savu protestu, ir palikuši nesaprasti. Ja padomā, ka vairums Latvijas cilvēku uz darbu iet ar kūkumiņu, ko ik rītu ieliec spoguļa priekšā, nav vietas lielam izbrīnam. Turklāt mediju vidē, kurai būtu pienākums šo konfliktu izvērsti atspoguļot sabiedrībai, darba ņēmēji faktiski ir padarīti beztiesiski. Aplokšņu vai honorāru algu saņemošam žurnālistam KNAB darbinieku iekšējā brīvība un uzdrīkstēšanās ne bez pamata var šķist tikai un vienīgi luksus problēma un atbilstoši kaitinoša. Mediālais rezultāts tam ir lielā, apaļā nulle, ko sabiedriskajā telpā eksplozijas vietā ir atstājusi KNAB darbinieku publiskā vēstule (par NRA & Co. pozicionēšanos te nav vērts runāt).

Trešais apstāklis ir elementāras cilvēciskas cieņas trūkuma problēma Latvijas vidē. Nezinu, no kurienes nāk tik izplatītā totalitārā dogma, ka „neesot neaizstājamu cilvēku”. Vācijā nodzīvotajos gados šādu pieņēmumu vēl ne reizi neesmu dzirdējis. Jebkurā kolektīvā, ikvienā darba vidē kāda cilvēka aiziešana atstāj robu. Tikai un vienīgi individuālā izšķiršanās par kāda amata saturu un vērtību pamatu, lēmums par atbildības uzņemšanos un galu galā – personiskais čaklums – noteiks, vai uzticētais darbs tiks paveikts pilnvērtīgi. Nebūtu Kalvītis Kalvītis, Dombrovskis Dombrovskis, Apsītis Apsītis, Endziņš Endziņš, Sudraba Sudraba, Loskutovs Loskutovs un Strīķe Strīķe, Latvijas valsts, konkrētās iestādes, individuāli cilvēku likteņi būtu gājuši citu ceļu. Gluži vai bezgalīgs personāliju saraksts mums diendienā apliecina, ka sistēmisks fatālisms ir maldi un politiskas izšķiršanās ir konkrēti, individuāli, pat personiski lēmumi. Tik tiešām, liepnieki un stendzenieki mums ir veiksmīgi skalojuši smadzenes, ka līdzdalība politikā ir bezjēdzīga, stulba un netīra, kā arī nedod nekādu personisku ieguvumu. Šie meli mūsu galvās ir uzsākuši savu dzīvi un KNAB kontekstā noslēdzas ar Solvitas Āboltiņas apkārtrunāšanu par visas KNAB vadības nomaiņu kā iestādes problēmu risinājumu. Tik neprātīgas bezsatura necieņas iespaidu pret konkrētu cilvēku darbu un ieguldījumu saasina fakts, ka vienīgais iemesls, kāpēc Āboltiņa patiešām pati kā politiķe izpelnās cieņu, ir viņas spēja jebkādos ūdeņos peldēt pa virsu.

Jutas Strīķes (un Alvja Vilka) personiskais ieguldījums KNAB izveidē par augstas reputācijas, efektīvu iestādi nav mērāms ne graudā, ne naudā. Domāju, ka arī šo cilvēku nervu šūnas, privātie upuri un sāpes nav izmērāmas, taču to tikai viņi paši zina. Strīķes vienīgais „grēks” saistībā ar KNAB bija repšiskā nonākšana amatā. Pārkāpšu savus principus, sakot, ka taktiski tas bija vienīgais pareizais solis. Iepriekšējos amatos šādu savu personisku viedokli atklāti nevarēju paust, bet kā vienkāršs pilsonis esmu priecīgs par to. Tagad Rīgas politiskajos ķēķos par Strīķi tiek fabricētas un kultivētas klačas un baumas kā par sadarboties nespējīgu, pašu uz amatu cierējošu un intrigas vērpjošu „figūru”. Taču par klaču ražošanu tāļāk netiek pat vislielākie Strīķes nelabvēļi – viņai nevar un netiek izvirzīts neviens konkrēts tiesību vai ētikas normu pārkāpums, kas liktu kaut vismazākā mērā šaubīties par viņas personisko nodomu atbilstību viņas ieņemamajam amatam no sabiedrības un likumdevēja puses izvirzītajām prasībām un standartiem.

Bet kas notiek NVO, mediju un politiskajā vidē? Strīķe kopā ar Vilku un kolēģiem ir izdarījusi visu, kas ir viņas spēkos, lai katram, kuram vēl ir atlikusi kaut kripatiņa labas gribas un godaprāta, būtu visas iespējas viņu un viņas vadīto KNAB kolektīvu abalstīt! Jau atkal – atbaidošs – klusums, kas liek šaubīties, vai arī tad, ja kāds tiktu brutāli nogalināts (pfu, pfu, pfu!), šis letarģiskais miegs tiktu traucēts. Labi, es piekrītu, ka mediju vide ir mainījusies. Tā sekas nedod arī iespēju nevalstiskajām organizācijām pilnasinīgi darboties. Bet kur ir godprātīgi politiķi ar savu seju un personisko atbildību? Kur ir partiju iekšējās diskusijas un partiju biedru pieprasījums pēc rīcības šajā tiesiskuma nodrošināšanai tik nozīmīgajā jautājumā?

Nav. Jo visticamāk, ka vairumam ir dziļi vienalga. Ir taču amati jādala, jāizrādās un pašiem karjera jānodrošina. Un nav cieņas – pret personsikiem upuriem, pret veikumu un sasniegumiem, jo paši tak’ uz tādiem ne ir, ne var būt spējīgi.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!