Foto: Abdulrahman Bin Khaild
Tas vien, ka noteikti lēmumi var nākt par labu visai sabiedrībai, nekādā gadījumā nevar attaisnot neviena likuma pieņemšanu.
Pasaule pieredz vienu no intensīvākajām ekonomikas lejupslīdēm kopš Lielās Depresijas. Cilvēkus atlaiž no darba, saimniecības izput zem parādu sloga, tiek slēgtas firmas, samazinātas algas, bet budžeta deficīts strauji pieaug, un valdības sāk piekopt askētismu. Šo “krīzi” bieži pasniedz kā tādu tehnisku jautājumu. “Vai pie vainas ir likviditātes slazds vai riska vadība?” “Vai valstij stimulēt ekonomiku, palielinot tēriņus, vai tomēr, samazinot nodokļus?” “Vai valstij vispār stimulēt ekonomiku?” Kaut arī šie jautājumi ir svarīgi, tomēr mūsu institūcijām šajā situācijā jālūkojas dziļāk. Respektīvi, mums jāskar trīs veidu normatīvie jautājumi: (1) riska vadība, (2) nevienlīdzība un (3) cieņa. Galu galā šīs lietas nosaka mūsu institūciju struktūru un to, ko no tām varam pilntiesīgi prasīt.
Riska vadība
Vērā ņemama debašu daļa ir pastiprināti pievērsusies riska vadības tēmai. Pēc pavirša skatiena, redzeslokā parādās divi jautājumi: (1) Kurš ir morāli atbildīgs par šo krīzi? (2) Kuram būtu jāuzņemas finansiālās sekas? Attiecībā uz šiem jautājumiem ir vismaz divas pozīcijas. Pirmā uzsver noteiktu dalībnieku (brokeru, banku, regulējošo instanču vai saimniecību) atbildību un apgalvo, ka tiem būtu jāuzņemas savas muļķīgās/alkatīgās/spekulatīvās/utt. rīcības izraisītie zaudējumi. Tad tiek saglabāta cieša saistība starp (1) un (2), jo (1) nosaka (2). Piemēram, bankām vajadzētu bankrotēt nevis saņemt valsts atbalstu (pretstatā doktrīnai “par lielu lai izgāztos” ), indivīdiem būtu pilnībā jāuzņemas atbildība par saviem parādiem utt. Pamatā šī pozīcija balstās riska pārnešanā: riska nasta jāsadala uz visiem dalībniekiem atbilstoši katra atbildības mēram.
Otrā pozīcija uzsver riska apvienošanu (risk pooling) [ 1 ]. Tā atdala (2) no (1). Tā nošķir vaininieku meklēšanu un ar risku saistīto izmaksu sadali. Piemēram, bankām nevajadzētu bankrotēt un atteikties no savām saistībām. Tā rezultātā valstij nākas tās izpirkt (kas var nozīmēt arī daļēju līdzekļu pārņemšanu). Ir vairāki iemesli, kas ļautu šos riskus uzņemties kolektīvi, t.i., šo finansiālo nastu uzlikt valstij (tātad – visiem mums). Viens no tiem ir lielu banku, finanšu iestāžu un akciju sabiedrību ietekme uz valsts ekonomiku kopumā (“domino efekts”). Tam pievienojas vēl viens arguments, kas norāda, ka beigu beigās izmaksas vienmēr kaut kur paliek, un parasti tās uzņemas valsts. Tad ir nepieciešama kāda skaidros principos balstīta normatīvu struktūra, kas regulētu šī galējā riska pārvaldītāja pienākumus un nospraustu to robežas (piemēram, morālo bīstamību gadījumos, t.i., kad kāda iestāde, paļaujoties, ka valsts to vajadzības gadījumā izpirks, izvēlas riskantāku stratēģiju, nekā bez šādas iespējas).
Vienalga, vai kāds gribētu atbalstīt riska pārnešanu vai riska apvienošanu, ir jānotiek publiskai diskusijai. Tas, kā institūcijas identificē risku, ir daļa no tā, kādu mēs vēlamies redzēt sabiedrību un kādu solidaritātes līmeni vēlamies sasniegt. Pilsoņiem nedrīkst atņemt tiesības izteikties. Tātad, kopsavilkumā: kas vai kurš ir morāli atbildīgs par šo krīzi? Kas vai kurš ir atbildīgs par konkrētiem zaudējumiem? Kam vai kuram tie jāsedz, un pēc kāda likuma?
Nevienlīdzība
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā sociālekonomiskā nevienlīdzība ir pieaugusi. Pirmajā acu mirklī varētu šķist, ka tas nav saistīts ar šī brīža krīzi (ja nu vienīgi kā sekas ekonomikas lejupslīdei), taču šis pieaugums sākās jau senāk, dažās valstīs jau septiņdesmitajos gados. Vai atceramies, ar ko tas viss sākās: masīvi aizdevumi (kurus var izraisīt vai nu ieņēmumu trūkums vai tēriņu pieaugums)[ 2 ]. Tāpat vajadzētu atsaukt atmiņā, cik daudz “ārišķīgu” tēriņu varējām novērot pēdējā desmitgadē gan Latvijā, gan citur (smalkākie telefoni, dizaineru drēbes, sporta mašīnas, panorāmas dzīvokļi, eksotiski ceļojumi, greznas vasarnīcas, utt.).
Zināmā mērā šīs krīzes izraisītājs (un katalizators) bija noteikti patēriņa modeļi un spēcīga paļaušanās uz kredītu, kas apdraudēja saimniecību finansiālo pastāvēšanu. Šīs iezīmes vēl izteiksmīgākas droši vien padarīja visu sociālekonomisko kategoriju sacīkšu skrējiens pēc lielākiem tēriņiem[ 3 ]. Šeit šo ārkārtīgi plašo tēmu neizvērsīsim. Mūsu nolūkam pietiks, ja teiksim, ka mūsu sabiedrībās ir plaši darbojusies divējāda sociālā dinamika: imitēšana (turīguma dzīvesveids un patēriņš) un izcelšanās (starp kaimiņiem, kolēģiem, draugiem un radiem, tērējot vairāk naudas nekā viņi). Šī dinamika uzpumpēja visas sabiedrības patēriņu, kas ietekmēja visas sabiedrības materiālos apstākļus. Citiem vārdiem sakot, dažādu iemeslu dēļ, sākot no sociālās atpazīstamības, beidzot ar sava statusa apstiprināšanu, patēriņš sabiedrībā ir pieaudzis, sevišķi attiecībā uz luksusa un statusa precēm. Daļa no šīs problēmas ir tāda, ka pieaugošas nevienlīdzības gadījumā ir strauji kāpuši turīgāko cilvēku uzliktie standarti, izdarot spiedienu uz pārējām, zemākajām sociālekonomiskajām kategorijām turēties līdzi ar aizvien pieaugošām izmaksām.
Šeit ir būtiski divu veidu jautājumi: (1) Kādu nevienlīdzības amplitūdu mēs esam gatavi paciest, un par kādu cenu? (2) Kāds privāto tēriņu līmenis ir sociāli paciešams un individuāli ilgtspējīgs? Vai nebūtu labāk ierobežot lielu tēriņu paradumus? Iespējamās atbildes uz šiem jautājumiem ietekmēs sabiedrisko politiku (piemēram, ienākumu nodokli, patēriņu un tml.). Protams, var arī kolektīvi nolemt turpināt līdzšinējo modeli un paļauties uz lieliem tēriņiem un kredītu. Tomēr, ja arī tā, tad labāk, lai tas izriet no reāla lēmuma, balstoties apzinātā iedzīvotāju izvēlē, kādu sabiedrību tie vēlas redzēt.
Cieņa
Pastāv plaši akceptēts politisks princips, ka valdībai “jāizturas pret visiem saviem pilsoņiem ar vienlīdzīgām rūpēm un cieņu”[ 4 ]. Šo vispārējo principu var smalkāk sadalīt divās daļās: vienlīdzīga izturēšanās un izturēšanās kā pret līdzīgu. Pirmais princips paredz, ka cilvēkus nedrīkst diskriminēt (pēc to seksuālās, morālās, reliģiskās, nacionālās vai etniskās identitātes). Tas paredz vienlīdzīgu resursu un iespēju sadali starp cilvēkiem, lai kas viņi arī nebūtu. Otrais princips paredz, ka pret cilvēkiem jāizturas kā pret līdzvērtīgiem politiskajā procesā (t.i., kad tiek pieņemti un īstenoti sabiedriskie lēmumi).
Mēs šeit pievērsīsimies tieši šim principam, jo visai bieži objektīvi nepieciešamo politisko lēmumu pieņemšana izraisa pilsoņu neapmierinātību ar institūciju izrādīto necieņu lēmumu pieņemšanas procesā. Tas vien, ka noteikti lēmumi var nākt par labu visai sabiedrībai, nekādā gadījumā nevar attaisnot neviena likuma pieņemšanu. Ja arī pasaule no tā kļūtu labāka (pēc kaut kādiem standartiem), nekā tā ir šobrīd, tas nenozīmē, ka institūcijas būtu izpildījušas savu pienākumu, sperot soļus šajā virzienā.
Šis arguments ir sevišķi jūtīgs sabiedrībās, kas pārdzīvo augstu savstarpējo (pilsoņu starpā) un institucionālo (attiecībās ar valsts iestādēm) neuzticību[ 5 ]. Pat ja bieži tiek uzsvērta sociālo tīklu (draudžu, biedrību, vietējo iedzīvotāju, utt.) stiprināšanas nozīme, lai veicinātu uzticību, tomēr neko nevar pilnībā izlemt un uzspiest no augšas. Institūcijas nevar likt cilvēkiem uzticēties – ne savā starpā, ne institūcijām. Ietekme var būt vienīgi netieša. Tikai, pastāvīgi izrādot cieņu pret cilvēkiem, viņu dzīves veidu, interesēm, vajadzībām un viedokļiem, institūcijām varētu izdoties izveidot labvēlīgus apstākļus uzticības uzplaukumam un, galu galā, pozitīviem rezultātiem (likumpaklausībai, sekmīgai sadarbībai un tā tālāk).
Var teikt arī tā, ka cieņa veidojas no pašcieņas – no tā, kā pret cilvēkiem, viņuprāt, izturas, -un tāpēc dažādiem cilvēkiem par to ir dažādi priekšstati. Šāda dažādība neļauj izteikt nekādus konkrētus politiskus ieteikumus. Tomēr, par spīti šī jēdziena netveramībai, dažas no mūsu morālajām institūcijām sliecas norādīt, kuriem vispārējiem principiem sabiedriskajai politikai būtu jāseko. Salīdziniet to ar pāra dzīvi! Necieņa parasti ir saistīta ar meliem, dažādiem pāridarījumiem vai ar saziņas trūkumu, un tos visus vieno maldinošs viedokļu apmaiņas defekts. Melot nozīmē slēpt savus motīvus vai darbības aiz viltus paskaidrojumiem vai stāstiem, notiek maldināšana un manipulācija. Pāridarījumi ir paļaušanās nevis uz viedokļu apmaiņu, bet uz kaut ko citu – psiholoģisku vai fizisku vardarbību -, kas ietver nopietnus draudus personas integritātei. Visbeidzot saziņas trūkums ir argumentu noklusēšana, kas parasti balstās pārliecībā, ka otra puse nav pelnījusi vai spējīga tos saprast.
Šī līdzība ar privāto dzīvi parāda, ka “kooperatīvās vienošanās” (no pāriem līdz pat valstij) pastāvīgi apdraud viedokļu apmaiņas trūkums. Taču apdraudēta ir ne vien šo vienošanos pastāvība, bet arī indivīdu pašnovērtējums. Tas ir institūciju pienākums lēmumu pieņemšanas procesā sniegt un spēt arī aizstāvēt saprātīgu un godīgu pamatojumu saviem tālejošajiem lēmumiem. Sabiedrība nevar atļauties no tā atteikties. Katrai sabiedrībai ir nepieciešami šādi procesuālie iekļaušanas mehānismi, jo sevišķi krīzes apstākļos. Ja šie mehānismi būs nepilnīgi, tad abpusēja neuzticība un vispārēja neapmierinātība tikai pieaugs, un tas iedragās institūciju leģitimitāti un stabilitāti.
Vairumam sabiedrību nākas pieņemt šos trīs, augstāk aprakstītos izaicinājumus: riska vadību, vienlīdzību un cieņu. Visi trīs runā par vienu un to pašu no dažādām perspektīvām. Tas ir stāsts par pārliecību: pārliecību par mūsu institūcijām, par to ilgtspējību un par mūsu nākotni. Visuzkrītošākā krīzes raksturīpašība ir masīvā nedrošība un stress, ko tā uzliek sabiedrībai.[ 6 ] Cīņā ar risku, nevienlīdzību un necieņu institūcijas publiski apņemas mazināt nedrošību. Tas tiek panākts, iekļaujot cilvēkus un nodrošinot tiem sajūtu, ka tie kontrolē savu dzīvi. Tādā veidā institūcijas var stiprināt indivīdu sajūtu par viņu līdzdalību politiskajā kopienā. Tā mēs – pilsoņi – patiesi atbildam krīzei.
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.