Raksts

Ceļā uz divkopienu sabiedrību Latvijā


Datums:
27. marts, 2002


Foto: A. Jansons © AFI

Valsts, kura var atbilst visām cilvēktiesību prasībām un kuras likumi attiecībā uz minoritātēm ir starptautiski atzīti par pilnīgi pareiziem, vienlaicīgi var būt iekšēji sašķelta un naida piesātināta.

Runājot par divkopienu sabiedrību un apstākļiem, kas var novest pie tās izveidošanās, ir jāņem vērā, ka politiskas vienkopienas sabiedrības izveidošana nebūt negarantē etniskas un lingvistiskas vienkopienas sabiedrības rašanos. Savukārt, ja politiskā vienlīdzība var veicināt dažādu grupu tālāku etnisku un lingvistisku atsvešināšanos, tad šie politiskās vienlīdzības jautājumi jārisina ārkārtīgi uzmanīgi. Manas pārdomas būtu jāuzskata par situācijas attīstības vienas iespējas ieskicējumu, kas radies, sekojot debatei par vēlēšanu likuma grozījumiem un latviešu valodas statusu. Bez nopietniem papildu pētījumiem ir grūti apgalvot, ka šāda veida attīstība mūs tiešām sagaida. Tomēr vēlos pievērst lasītāju uzmanību arī šādai iespējai. Ņemot vērā, ka politikas veidošanas procesi Latvijā pārāk bieži tiek balstīti nevis uz pētījumos gūtiem secinājumiem, bet gan uz dažādiem politiskiem apsvērumiem, vēlos arī aicināt rast līdzekļus šīs situācijas nopietnai pētīšanai un prognozēšanai.

Vienkopienas sabiedrības izveidošanās ne vienmēr nozīmē to, ka visa sabiedrība ir pilnīgi viendabīga, ka visiem ir viena dzimtā valoda. Par integrācijas pamatu var būt arī citas vērtības. Tomēr ir nepieciešams, lai starp dažādām grupām pastāvētu pietiekoši intensīva informācijas plūsma. Pretējā gadījumā atsevišķās kopienas var iekapsulēties, kā rezultātā nenovēršami palielināsies arī dažādie negatīvie uzskati par citām kopienām. Etnocentrisms, jeb uzskats, ka “mūsu” dzīves veids ir labāks un pareizāks nekā “viņējais”, ir parādība, kas raksturīga visām grupām. Tas sakņojas vienkāršā pieņēmumā, ka “mēs” dzīvojam tā, kā mēs dzīvojam, tāpēc ka tā ir darījuši visi mums pazīstamie un tuvie cilvēki. Ja jau “viņi” no “mums” atšķiras, tad “viņi” kaut kur kļūdās. Ja nepastāv pietiekami labi kontakti un informācijas plūsma starp “viņiem” un “mums”, izpratne par to, ka “viņi” ir ne labāki, ne sliktāki, bet vienkārši atšķirīgi, nevar izveidoties. Turklāt, ar šādā veidā izolētām grupām ir iespējams arī viegli manipulēt, veicinot dažāda veida negatīvus uzskatus. Valoda ir viens no galvenajiem līdzekļiem, kas nodrošina informācijas plūsmu.

Pašlaik latviešu valodas pozīcijas sabiedriskajā telpā nostiprinās, bet tās vēl nevar aprakstīt kā dominējošas. Cilvēkiem, kas līdz šim nav zinājuši latviešu valodu, pastāv dažādi stimuli, lai to apgūtu. Svarīgi būtu noskaidrot, kuri stimuli ir paši būtiskākie šajā procesā. Man gribētos ticēt, ka vēlme iekļauties politikas procesos – iegūt pilsonību un tikt ievēlētam – nav starp pašiem svarīgākajiem iemesliem, kāpēc jāmācās latviešu valoda. Taču, ja tie ir paši būtiskākie, tad likumu izmaiņas, kas šo motivāciju samazinātu, var tik tiešām novest pie divkopienu sabiedrības veidošanās.

Ceļš uz divkopienu sabiedrību tad ietu caur pakāpenisku kontaktēšanās iespēju samazināšanos starp krieviski un latviski runājošajām sabiedrības daļām. Jau pašlaik novērojams, ka kļūst arvien mazāk latviešu, kas pārzina krievu valodu. Daudzos gadījumos latviešiem krievu valoda sadzīvē vairs nav nepieciešama. Ja krieviem vairs nebūs pietiekošas motivācijas apgūt latviešu valodu, un tās zinātāju skaits atkal sāks samazināties, pieaugs to iedzīvotāju skaits, kas savā starpā vispār nespēs sazināties. Līdz ar to plaisa starp latviski un krieviski runājošajām sabiedrības daļām varētu palielināties. Kā jau iepriekš minēju, šādās iekapsulējušās grupās arī parasti pieaug nepatika pret citām kopienām. Līdz ar to valsts, kura var atbilst visām cilvēktiesību prasībām un kuras likumi attiecībā pret minoritātēm ir starptautiski atzīti par pilnīgi pareiziem, vienlaicīgi var būt iekšēji sašķelta un naida piesātināta.

Līdz šim latviešu valodas nostiprināšanas politika ir bijusi balstīta uz dažādiem piespiedu pasākumiem. Šāda veida pieeja, protams, nav pati veiksmīgākā. Tomēr, ja runājam par ierobežojumu atcelšanu, vajadzētu pielikt pietiekošas pūles, lai piespiedu kārtā radītās motivācijas samazināšanos kompensētu un veidotu pozitīvu vēlmi apgūt latviešu valodu. Ja šāda veida jaunu risinājumu veidošanai netiks rasti pietiekoši resursi, tad nekritiska, vienpusēja pakļaušanās dažādu starptautisku organizāciju ieteikumiem var veicināt divkopienu sabiedrības veidošanos – tieši to, no kā šiem ieteikumiem būtu Latviju jāpasargā.


Šaujot ar lielgabalu pa zvirbuļiem

Valodas dēļ Latvija iedzīta stūrī

Valodas prasība kandidātiem - nesamērīga

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!