Raksts

Bez Aivara, Andra un Aināra


Datums:
29. maijs, 2011


Autori

Dita Arāja


Esam pamodušies citā realitātē – pirmo reizi Latvijas vēsturē Valsts prezidents ir ierosinājis Saeimas atlaišanu. Pie tam – tikai pusgadu pēc 10.

Valsts prezidenta Valda Zatlera paziņojums Latvijas tautai

Saeimas darba sākuma. Notikušais ir pagrieziena punkts – vai nu mēs beidzot saņemamies un uzsākam tīrīt savas varas aprindas, uz visiem laikiem aizslaukot valsts nozadzējus un viņu partijas no Latvijas politikas, vai arī paliekam, kur esam, un nostiprinām savā valstī mafijas valdīšanu. Tagad ļoti daudz kas ir atkarīgs no tautas, no vēlētājiem – vai mēs akceptēsim prezidenta Zatlera ierosinājumu un, ja akceptēsim, tad kādu 11. Saeimu ārkārtas vēlēšanās ievēlēsim?

Ja Andrim Šķēlem pirms četriem gadiem teiktu – neliec prezidenta krēslā ķirurgu Zatleru, viņš var nekontrolējamas lietas sastrādāt, Andris neticētu. Jo ķirurgs Zatlers pats kā no viena plaukta ar valsts apzadzējiem – ņemtas „pateicības”, nemaksāti nodokļi, piedevām – absolūta nulle izpratnē par valstslietām. Un, skat, pēc četriem gadiem daļa cilvēku, kas 31. maijā, Zatlera ievēlēšanas dienā, pie Saeimas skandēja: „Aploksnes! Aploksnes!”, 2011. gada 28. maijā pie Rīgas pils gavilēja: „Valdi! Valdi!”

Šī Saeima Latvijas inertās sabiedrības pacietības traukā bija iepilinājusi pēdējo pilienu. Nav attaisnojama parlamenta necienīgā rīcība 26. maijā, kad tā, apzināti traucējot iespējami smagu koruptīvu noziegumu izmeklēšanu, neatļāva Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) veikt kratīšanu PLL deputāta Aināra Šlesera mājās. Pēdējais piliens, un nu – Zatlera negaidīti stingrais pretsolis tikai mēnesi pirms savas prezidentūras beigām.

Bet ko tālāk? Ar ļoti, ļoti augstu varbūtības pakāpi mēs varam prognozēt, ka vēlētāji Zatlera ierosinājumu atbalstīs un 10. Saeima patiešām tiks atlaista. Pirms tam būs (vai nebūs) bijušas Valsts prezidenta vēlēšanas, kas ir paredzētas jau pēc četrām dienām – 2. jūnijā. Tātad – mums būs (vai arī nebūs) jauns (vai tas pats) prezidents. Ja būs notikušas vēlēšanas, visticamāk, mums būs cits prezidents. Jau tāpat Zatleram izredžu tikt ievēlētam uz otro tremiņu faktiski nebija, līdz ar to viņš, ierosinot Saeimas atlaišanu, faktiski arī neko nezaudē. Taču vienalga mums ar jaunu vai vecu prezidentu, visticamāk, būs jāgatavojas ārkārtas Saeimas vēlēšanām. Un tad gan tikai un vienīgi no vēlētājiem būs atkarīgs, kas tiks savēlēts 11. Saeimā. Tāpēc ir svarīgi saprast 10. Saeimas kļūdas.

Kaut arī Zatlers savā vēsturiskajā runā nenosauca vārdā Lembergu, viņa norādes bija visai nepārprotamas – oligarhu patvaļa vienreiz ir jāizbeidz, lai mūsu kopējo sastrādāto labumu viņi nevarētu pārskaitīt uz saviem ārzonu kontiem, un otrs – kāds Latvijas reģions ir ieguvis pārāk priviliģētu pozīciju, un tā nav ne Vidzeme, ne Latgale. Ja šo saliekam kopā, tad veidojas oligarhs pie Baltijas jūras Latvijas rietumkrastā jeb smagos noziegumos jau apsūdzētais Aivars Lembergs. Cilvēks, kurš faktiski vada valdības koalīciju, kaut arī tās formālais vadītājs ir Vienotības Valdis Dombrovskis.

Faktiski Lembergs lielākoties ir tas, kas, vīdams savu interešu tīklus, ir klupinājis Dombrovska valdību kopš tās izveides dienas. Lembergs ir vilcis savas sarkanās līnijas, Lembergs ir diktējis noteikumus, Lembergs ir kārtējo reizi ar saviem mazajiem, nešpetnajiem smiekliņiem ņirgājies par Latvijas valsti un tās cilvēkiem. Andris ar Aināru ir mazliet ierobežotāki kļuvuši – vēlētāji viņiem pārāk lielu mandātu neiedeva. Un tomēr – joprojām viņi, visticamāk, dala ietekmes sfēras, lai gūtu privātu labumu no mūsu kopīgā labuma. Juta Strīķe un KNAB to zina – ir sākts kriminālprocess par ļoti smagiem korupcijas noziegumiem.

Tātad, ja mēs gribam, lai šajā valstī kaut kas mainītos un vara nebūtu pāris alkatīgu cilvēku rokās, izdarot izvēli ārkārtas vēlēšanās, vēlētājiem būtu jāmazina Aināra, Andra un Aivara ietekme, nebalsojot par viņu kabatas partijām. Vai tas tā notiks? Par Aināru un Andri var diezgan droši sacīt – viņiem tiks vai nu tas pats mazumiņš vai vēl mazāk, vai varbūt nekas. Par Aivaru? Te nu mēs apstājamies. Ar Aivaru ir kā ar 9. maiju – publiski mums patīk paņirgāties, ka viņu atbalsta bariņš histērisku pensionāru, bet, ja paskatāmies socioloģiskās aptaujas, tad redzam, ka prāva daļa Latvijas cilvēku Aivaru grib par valsts vadītāju. Saimnieks. (Kāda ironija – tieši ar šo saukli Aivars virza savu kandidātu Andri Bērziņu uz valsts prezidenta amatu. Ak, latviešos autoritārā Ulmaņa saimnieka gars tiešām joprojām vēl dzīvs!).

Par Aivaru balso un, visticamāk, balsos. Ja vien pa šo laiku tiesībsargājošajām iestādēm neradīsies vairāk pierādījumu, lai publiskajā telpā varētu reizi par visām reizēm izskaidrot, ko un cik daži kungi ir sazaguši un par kādām mahinācijām savstarpēji vienojušies. Bet laiks ir īss un, visticamāk, neradīsies vis.

Lemberga koalīcijas partnerei Vienotībai ir jāuzņemas krietna daļa atbildības par notikušo. Vienotība vispirms dēļ savas iekšējās nevienotības par vienīgo labāko partneri izvēlējās Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) un pēc tam nespēja stāvēt pretim Aivara diktātam. Vai par Vienotību balsos tikpat – aptuveni trešdaļa – vēlētāju kā pērngada rudenī? Šaubos. Vēlētāji Vienotībā ir vīlušies. Un tas jau arī bija Aivara, Andra un Aināra mērķis – sak, redz, kā šie nodod savus ideālus, redz, kā piekrāpj savus vēlētājus! Uz šī fona – vai Aivars savus vēlētājus ir piekrāpis? Protams, ka nē! Tātad vēlēšanās Vienotībai, ļoti ticams, būs mazāk vietu Saeimā, nekā ir patlaban.

Un tad nāk Saskaņas centrs. Ko teiks viņu vēlētājs? Nezinu, cik daudz saskaņiešu vēlētāju satrauc oligarhu klātbūtne Latvijas politikā. Šķiet, viņiem primārākas tomēr ir valodas un nacionālās lietas. Kur paliks vēlētāji, kas atteiksies no PLL un Vienotības? Vai varam viņus sagaidīt saskaņiešu atbalstītāju pulciņā? Diezin vai īpaši daudz. No otras puses – daļai Vienotības vēlētāju nebija iebildumu pret koalīciju ar saskaņiešiem. Kas zina, ko viņi izdomā, vīlušies Vienotībā.

Un tad nāk vēl nacionālie VL!-TB/LNNK. Daļu Vienotības vēlētāju varbūt tiešām viņi varētu savākt. Un vēl jau nav arī zināms, kas notiks ar pašu Vienotību – vai tā beidzot sašķelsies, nepaguvusi vienoties, vai nē. Var gadīties, ka Pilsoniskajai savienībai būs jācīnās par vienu vēlētāju ar VL!-TB/LNNK.

Tad ko mēs iegūstam jaunajā Saeimā? Atkal spēcīgas Lemberga ZZS un Saskaņas centra pozīcijas, pavāju Vienotību tās kaut kādā (ar vai bez Pilsoniskās savienības) izskatā, un mazliet arī VL!-TB/LNNK. Tad jaunās valdības kodolu veidos zemsavieši un saskaņieši? Un Lemberga prezidents beidzot aicinās Aivaru veidot valdību? Ja tā, tad, Valdi, vai bija vērts patriekt vienu bezkaunīgu Saeimu, lai vietā nāktu cita vēl neprognozējamāka?

Bet varbūt šis drūmais scenārijs var nepiepildīties, ja juku periodā sabiedrībai tiešām uzskatāmi izskaidro un parāda, kas, Zatlera vārdiem runājot, gūst labumu no kopīgā sastrādātā labuma. Varbūt vēl Latvijai ir cerība? Maza, bet – tomēr?

Taču pagaidām esam jaunā realitātē. Pirmoreiz valsts vēsturē mums būs jālemj, vai vēlamies šo Saeimu padzīt, un, ja padzīsim, tad būs jāizšķiras, ka beidzot tomēr gribam godīgāku politiku. Tādu, kurā nav Aivaru, Andru un Aināru.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!