Raksts

Azkabanas gūsteknis: “Zaļo zemnieku” perspektīvas


Datums:
20. marts, 2007


Autori

Ivars Ījabs


Foto: G.Dieziņš © AFI

ZZS būtu jārēķinās arī ar ļaunāko – Aivars Lembergs tiek notiesāts samērā ātri, uz ilgu laiku un par nepārprotamiem noziegumiem. Ja apustuļi paliks bez sava pestītāja, starp viņiem droši vien atradīsies gan Pēteris, gan Jūda.

Raksts angļu valodā

Andreja Upīša romāns Zaļā zeme parasti tiek uzskatīts par vienu no garlaicīgākajiem darbiem latviešu literatūras vēsturē. Lai ko arī neteiktu par šā nosaukuma mantiniekiem Latvijas politikā — Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), garlaikoties viņi pēdējā laikā neliek pavisam noteikti. Nemaz nerunājot par sabiedrisko domu, kurai jau labu laiku nedod miera tikko apcietinātais “premjera kandidāts”, ZZS atrašanās valdības koalīcijā acīmredzot lielā mērā varētu noteikt šās valdības nākotni un politisko virzību. Pat tad, ja Aigars Kalvītis sev raksturīgajā naivi ciniskajā manierē turpinās apgalvot, ka apcietinātajam koalīcijas padomes loceklim nav bijis nekāda sakara ar viņa valdības pieņemtajiem lēmumiem, “zaļie zemnieki” pēc Lemberga aresta nekad vairs nebūs tādi, kā agrāk. Tas, savukārt, varētu būtiski ietekmēt pašreizējās koalīcijas nākotni arī tajā gadījumā, ja piepildās Kalvīša valdībai vēlamākais scenārijs. Tas nozīmē — ja izdodas novērst referendumu par drošības iestāžu likumu grozījumiem, ja Jaunā laika tūļība neļauj tam izspēlēt prezidentes piespēlēto parakstu vākšanas kārti, ja Saeima paliek neatlaista un “stipendiātu” bumba kādu laiku vēl nesprāgst.

Protams, ka Ventspils saimnieka ietekme Latvijas partiju politikā neparādījās līdz ar ZZS nodibināšanos. Pietiek atcerēties 7. Saeimu, kurā vēl nebija ZZS, taču “Hūtes” ēna klāja veselas divarpus frakcijas. Tomēr tieši ZZS kā pirmā sevi publiski identificēja ar Lembergu, tādējādi saistot ar viņu savu politisko likteni priekos un bēdās, laimē un nelaimē, bagātībā un nabadzībā. Tas būtiski atšķir ZZS no citām Latvijas partijām (kā sociāldemokrāti, TB/LNNK, un daļēji arī Latvijas Ceļš), kuru saikni ar Ventspils “mazo akcionāru” sabiedriskā doma savulaik atzina par pašsaprotamu lietu. Tieši šī ciešā publiskā sasaiste liek vaicāt par ZZS attīstību pēc Lemberga eventuālās notiesāšanas — galu galā, šās partijas 18 mandāti Saeimā, pieci ministru posteņi un lielā ietekme atsevišķās pārvaldes nozarēs (pirmkārt — lauksaimniecībā) dod iemeslu pārdomām. Taču, lai varētu prognozēt ZZS attīstību nākotnē, būtu īsi jāuzmet skats arī tās pagātnei un tam profilam, kuru šis politiskais spēks ir pārstāvējis Latvijas politiskajā dzīvē.

Bez ideoloģijas

ZZS kā vienota spēka parādīšanās uz Latvijas politiskās skatuves notika 2002. gadā pirms 8. Saeimas vēlēšanām — kopā ar Jauno laiku un Aināra Šlesera otro politprojektu, Latvijas Pirmo Partiju. Taču, atšķirībā no šīm abām partijām, ZZS tomēr īsti nespēja piedāvāt sevi kā “jauno vēsmu” nesēju. Lieta tā, ka gan Latvijas Zemnieku savienība, gan Latvijas Zaļā partija dažādu sīkpartiju apvienību sastāvā bija jau paguvušas būt ne tikai 6. Saeimā, bet arī vairākās valdībās. Šīs apvienības krusttēvs un atbalstītājs, protams, mita Ventspilī. Turklāt, ja reiz ķeizars karā sauc, šai kombinācijai ir jāpievienojas arī politiski šo to pieredzējušajai “skaistajai sievietei” Ingrīdai Ūdrei, kā arī ekspremjeram un anti—šķēlistam Vilim Krištopanam. Mesti ir kauliņi, brāžaties, viesuļi!

Raugoties uz ZZS no ideoloģiskā viedokļa, ātri kļūst skaidrs, ka par kādu daudzmaz konsekventi formulētu ideoloģisku ievirzi šajā gadījumā runāt nav iespējams. Apvienības programmā kopš 8. Saeimas vēlēšanām gan ir notikušas dažas izmaiņas. Piemēram, sākotnējo zemnieku balsu zvejošanai iecerēto eiroskepsi ir aizstājusi gatavība integrēties. No jauna ir parādījusies arī prasība nepolitizēt tiesībsargājošās iestādes — nez, kuram tā šobrīd varētu sildīt sirdi? Taču kopumā ZZS programma lielākoties satur universāli derīgus un pilnīgi nekaitīgus izteikumus: visiem visu to labāko un pēc iespējas vairāk.

Tas, ka Latvijas politika ir ļoti personalizēta un vēlētāju piesaistīšana notiek ar pazīstamu seju, nevis ideju palīdzību, ir vispārzināma lieta. ZZS te principiāli neatšķiras no citām labējām partijām. Savienībai ir visu triju mūsu zemē ierasto tipu politiķi. Ir valstiska mēroga figūras, kā Indulis Emsis un Mārtiņš Roze, kuri par spīti visām ideoloģiskajām dīvainībām tomēr spēj darīt arī praktisku darbu un ir ar to ieguvuši zināmas simpātijas. Ir dobeliski-buzajevisks provokators — geju apkarotājs un Abrenes atguvējs Leopolds Ozoliņš. Un, visbeidzot, ir arī pulks lojālu un caurmērā klusējošu ierindas deputātu, kuri savu deputāta algu atpelna ar saskaņotu pogu spaidīšanu. Tieši šī pēdējā grupa ZZS gadījumā gan ir pelnījusi cieņu par patiesi Zīgerista cienīgu vērienu. Kuram gan pirms visuredzošā Ventspils mēra varēja ienākt prātā, ka krievu cilmes svarcēlājam Viktoram Ščerbatiham, ultra-nacionālajam leģionāram Visvaldim Lācim un zoodārza zvēru dīdītājam Ingmāram Līdakam varētu būt kādi kopīgi mērķi politikā? Vai: ka televīzijas šovu “Skaidrīte Krāniņa” Dainis Porgants jau sen sapņo teikt savu vārdu politikā kopā ar Aleksandru Kiršteinu un Ināru Ostrovsku? Pēdējiem trim gan nepaveicās tikt ievēlētiem, taču ZZS kopīgo pieeju kadru problēmai tas parāda visai labi. Tiesa, te nav daudz ko strīdēties – arī tā var saprast varas tuvību tautai. Tomēr rezultāts kopumā ir tāds, ka Savienība aizvien vairāk līdzinās jauktu preču tirgotavai, kur deputātiem nav vairāk kopīga, kā viena lidmašīnas reisa pasažieriem.

“Zelta fonds”

Šeit nav vietas atgādināt visus ZZS nopelnus viņu parlamentārās karjeras laikā. Tiesa, Latvijas politisko mahināciju zelta fondā mūžam paliks Ūdres ziedojumu skandāls un bravūrīgā eirokomisāres kampaņa, Jura Rekšņas patvarīgā bīdīšana KNAB direktora amatā, Vrubļevskas — Satversmes tiesā, “pragmatisms” attiecībās ar Maskavu apvienojumā ar gatavību sadarboties ar Visu Latvijai! un citi līdzšinējie “sasniegumi”. Tomēr šīs lietas tikpat labi un varbūt vēl labāk būtu varējušas veikt arī jebkura cita no šā brīža koalīcijas partijām. ZZS noteikti ir paveikusi arī šo to labu un praktiski lietderīgu. Droši vien, ka daļu no 9. Saeimas vēlēšanu rezultātiem tiešām veido attiecīgo laikrakstu izskalotas smadzenes un Stokholmas sindroma varā esoši ventspilnieki. Tomēr zināmu daļu atbalsta šai partijai veido arī tās ministru darītais.

Labākais piemērs, protams, ir ZZS populārākais cilvēks pēdējās vēlēšanās — Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, kura aktivitātes Lauku atbalsta dienesta ietvaros reti kuram lauciniekam ir paslīdējušas garām. Noteikti būtu minami arī citi. Taču jautājums būtu: vai ZZS ietvars dod kādu labumu šīm aktivitātēm? Par to nu reiz ir jāšaubās. Piemēram, ir vērts painteresēties par to, cik “veiksmīga” sadarbība ir norisinājusies abu ZZS pārvaldīto ministriju (Zemkopības un Vides) starpā jaunā Lauku attīstības plāna pieņemšanā. Zemkopības ministrija ar savām atbalsta NVO spītīgi nav respektējusi vides aizsardzības prasības (piem., maksājumi biodiversitātes saglabāšanai), uz kuru ievērošanu izmisīgi aicina Vides ministrija un ar to saistītās NVO. Šīs nesaskaņas ir nonākušas pat tiktāl, ka plāna gatavo variantu varētu noraidīt Eiropas Komisija. Turklāt runa šeit noteikti nav par ministru neprofesionalitāti. Vides aizsardzības un zemkopības jautājumi nav savienojami vienā demokrātiskā partijā — nevis kādas abstraktas “ideoloģijas” dēļ, bet gan tādēļ, ka abām šīm nozarēm ir objektīvi pretējas intereses. Tās prasa nevis korporatīvu, bet politisku regulējumu, un tāds nav iegūstams vienas patvaļīgi veidotas “Savienības” ietvaros. Likumsakarīgs jautājums: kas tad īsti satur kopā šo dīvaino apvienību? Atbildēt nešķiet grūti —droši vien, kāds premjera kandidāts…

Bez pestītāja

Protams, ka jautājums par ZZS tuvāko nākotni šodien var būt tikai minējumu temats. Tiesa, nav īpaši grūti iedomāties, kādas cerības ZZS politiķi pašlaik klusībā lolo. Protams, Lemberga pilnīga attaisnošana būtu maksimāli vēlamā programma — tomēr tai, kā liekas, Savienībā tā īsti neviens nemaz netic. Lai ko arī nenozīmētu “nenorobežošanās”, neviens no ZZS amatvīriem pēc aresta tomēr nav atskaņojis pazīstamo refrēnu par politisko pasūtījumu un Sorosa uzpirkto prokuratūru. Tomēr nešķiet arī, ka Lemberga atbrīvošana uz pirmstiesas izmeklēšanas laiku būtu tas, par ko sapņo Savienības vadība. Tiesa, tādā gadījumā būtu iespējams klusībā saskaņot ar viņu savas liecības, teiksim, stipendiātu jautājumā.

Tomēr var arī gadīties, ka ambiciozais Lembergs prasītu no viņiem kādus publiskus uzticības apliecinājumus, kopīgu sasmaidīšanos — kā tais zaļajās dienās Brīvdabas muzejā. Un to nu gan diez vai gribēs pieļaut kāds daudzmaz saprātīgi domājošs politiķis. Vēlamāks scenārijs būtu procesa pamatīga ievilkšana ar slimībām, policijas uzraudzību, periodiskiem apcietinājumiem, neskaitāmām apelācijām, gaisā izkūpējušiem lieciniekiem un tā tālāk — Bankas Baltija labākajās tradīcijās. Tas dotu ZZS vairākus ieguvumus. Pirmkārt, iegūtajā laika sprīdī Matīsa ielas namā varētu iemitināties vēl kāds no “lielajiem”, kas ļautu ZZS justies labāk un drošāk runāt par politisko pasūtījumu. Otrkārt, Valsts prezidenta krēslā varētu iesēsties kāds “saprotošāks” cilvēks, kas arī atvieglotu daudzu lietu nokārtošanu. Un, treškārt, spēles nezināmais iznākums neļautu Savienības cilvēkiem paklīst kur nu kuram — galu galā, kuru katru brīdi saimnieks atkal var būt mājās.

Tomēr ZZS būtu jārēķinās arī ar ļaunāko — Lembergs tiek notiesāts samērā ātri, uz ilgu laiku un par nepārprotamiem noziegumiem. Te nu gan varētu sākties problēmas. Ja apustuļi beigās tā arī paliks bez sava pestītāja, starp viņiem droši vien atradīsies gan Pēteris, gan Jūda. Tad varētu atspēlēties ZZS komandas raibais sastāvs, kuru vēl vairāk varētu pašķaidīt t.s. stipendiātu lieta. Iespējams, ka kāds ar labāku ožu apveltīts zaļzemnieks nodos savu skolotāju jau pirms sprieduma pasludināšanas (“Cознайся, Aйварс, сознайся!”[1] – tā labākajās paraugprocesu tradīcijās no tiesas zāles varētu saukt, piemēram, bijušais LKP sekretārs Brigmanis). Arī pārējie droši vien pamazām sāks skatīties apkārt. Konstruktīvāko daļu no ZZS cilvēkiem varētu pārvilināt TP, nacionāli elastīgākos — LPP/LC, pārējie savukārt varētu nodibināt populistisku pundurfrakciju ar kādu labskanīgu nosaukumu — “Jaunsaimnieku nacionālā apvienība”, “Zaļā atdzimšana” vai “Par tīru vidi latviskā Latvijā”. Taču pagaidām viss šis skaistums vēl ir nākotnē. Pagaidām ZZS var būt droša, ka viņu iejūtīgie koalīcijas partneri neuzdos neērtus jautājumus un Kalvītis sava krēsla saglābšanas dēļ turpinās tēlot muļķi. Pagaidām.

_______________________

[1] Atzīsties, Aivar, atzīsties! – kr. val.


Neatliekamība bez pamatojuma — grozījumi drošības iestāžu likumos un Satversme


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!