Foto: www.sipri.se

Manuprāt, visas iesaistītās puses ir guvušas mācību un šobrīd piedzīvo tādas kā “paģiras” pēc pārmērīgām emocijām un šķelšanās gada sākumā. Es sajūtu atskurbšanu abos Atlantijas okeāna krastos, kas izpaužas atkāpēs no galējām pozīcijām, kā arī atziņās, ka pastāv citi viedokļi un visi var pieļaut kļūdas.

Šobrīd starptautiskajā politikā ir jauna situācija. Drīz vien noslēgsies gan NATO, gan Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās procesi. Tādēļ svarīgs aspekts – kāda patlaban ir šo organizāciju sadarbība?

Domāju, ka sadarbība starp ES un Ziemeļatlantijas aliansi pēdējā laikā attīstās veiksmīgi. Pēdējo mēnešu laikā abas organizācijas pirmo reizi ir pārbaudījušas sadarbības modeli, par ko pirmo reizi vienojās jau 2000.gadā, bet tad gandrīz divus gadus tika novilcināts politisko pretišķību dēļ. Tagad ES ir visi ceļi vaļā, lai saņemtu palīdzību no NATO – plānošanas, komandējošo struktūru un speciālo līdzekļu ziņā. Tieši tā notiek, pārņemot operācijas Maķedonijā un izskan ieteikumi, ka abas organizācijas varētu tieši tāpat sadarboties, lai ļautu ES pārņemt ari SFOR operācijas Bosnijā – Hercegovinā.

Tagad domāju, ka šī sadarbības modeļa iemēģināšana nesīs daudz labumu, neskaitot pašu operāciju veiksmīgu īstenošanu. Tas palīdzēs NATO un ES labāk izprast vienai otru. Laikā, kad Ziemeļatlantijas aliansei ir problēmas un cilvēki vaicā, kāds ir labums no šīs organizācijas, ir ļoti labi, ka ES nāk kā pircējs un saka: “Mums ir nepieciešami NATO pakalpojumi, NATO sniedz ko tādu, ko mēs nevaram dabūt citur”. jo šādas iespējas nepiedāvā neviena cita organizācija. Tas varētu uzlabot alianses pašapziņu, kas nāktu lietai par labu.

Taču filozofisks jautājums, kur beidzas NATO un ES robežas?

Šis ir mūžīgs jautājums. To atbildēt nav iespējams, jo abu organizāciju centieni mainās. Šodien mēs varam vērot, ka abas kļūst arvien vairāk ieinteresētas globālajā drošībā. NATO pagājušajā gadā pieņēma doktrīnu, kas ļauj tai iejaukties jebkurā pasaules daļā, ja rodas terorisma draudi vai draudi tās būtiskām interesēm. Savukārt Eiropas Savienība šogad ir pieņēmusi drošības stratēģiju, kurā noteikts, ka mūsu interešu aizstāvības frontes līnija ir ārpusē.

Principā var likties, ka abas organizācijas dublēs viena otru, tomēr es nedomāju, ka praksē tas notiks gan praktisku, gan politisku iemeslu dēļ.

Viens no politiskajiem iemesliem ir jaunu valstu uzņemšana ES un NATO. Tās visas ir Centrāl un Austrumeiropas valstis, plus Kipra un Malta. Vismaz Centrāleiropas valstis vienmēr uzlūkojušas NATO un ES kā draugus, vienas monētas divas puses un Rietumu vērtību nesējus. Šīs valstis apturēs jebkādus pasākumus muļķīgas politikas īstenošanai, kas pieļautu ES un NATO dublēšanos vai nostatītu šīs organizācijas vienu pret otru. Tā ir politiska izmaiņa, kas man šķiet ļoti cerīga.

No praktiskā viedokļa – ES un NATO ir pavisam atšķirīgi veidojumi, ko varētu salīdzināt ar Venēru un Marsu. Venēra gan nes ieroci, tomēr viņas rīcībā ir citi pavedināšanas un spēka paņēmieni. ES ir ekonomiski spēcīga, tā ciena starptautiskās tiesības un tai ir nauda, ko tērēt finansiālai palīdzībai. Tai ir interesanti starptautiskas sadarbības modeļi, par kuriem ASV nav ne jausmas, kā arī vēsturiskā atbildība un konteksts. Starptautiskajā arēnā ES ir iespējas izvēlēties kādu no šiem daudzajiem instrumentiem un vairumā gadījumu tos arī lieto militāro līdzekļu vietā. Kad tā lieto militāros instrumentus, tas visdrīzāk būs nelielā mērogā un kā papildus kontroles veids, lai turpinātu ar nozīmīgāku, mierīgu ieguldījumu. NATO rīcībā ir tikai militārs instruments. Marsam nav nekā cita, kā vien spēja cīnīties, bet šī spēja ir lieliski attīstīta – šī ir atšķirība, kas nezudīs.

Kāpēc Eiropas Savienība, kura pēc savas būtības ir ekonomiska rakstura organizācija, domā par savu drošības politiku?

Tā ir reakcija uz 11. septembra notikumiem un ASV uzvedību kopš tā laika. Zināmā mērā ar šo nopietnāko drošības stratēģiju ES seko ASV norādījumiem par jaunajiem starptautiskajiem draudiem – terorismu, noziedzību, bruņojumu izplatību, tā sauktajām “nedraudzīgajām valstīm” – kas darbojas pārrobežu mērogā, uzbrūk kā bagātajiem tā nabagajiem, stiprajiem un vājajiem. Eiropas Savienība nevar pievērt acis uz šīm briesmām, tāpēc tās pozīcija ir pieņemt savu stratēģiju, lai tiktu ar to galā savā veidā, kas varbūt arī neatbilst tam, kā to vēlētos redzēt ASV.

Pēdējos gados starp ASV un ES ir notikuši daudzi strīdi – par to, kuri draudi ir vissvarīgākie, cik ātri uz tiem ir jāreaģē un kādus instrumentus (preventīvu uzbrukumu, vienkārši militāro spēku vai ko citu) izvēlēties. Līdzīgi kā dažas iepriekšējas krīzes okeāna otrā pusē, arī šis gadījums lika eiropiešiem apzināties, ka viņi dara lietas savā īpašā veidā. Eiropiešiem ir vērtības, kas zināmā mērā ir kopīgas ar Ameriku, bet dažos aspektos var būt atšķirīgas. Tāpēc ir nepareizi un pat apkaunojoši, ja viņu rīcība drošības jautājumos ir vai nu kritizēt ASV, vai arī piekrist tai, bet vienmēr rīkoties saskaņā ar ASV sacīto.

Es domāju, ka pēdējo notikumu gaismā it visi Eiropā – ieskaitot tādas pro-amerikāniskas valstis kā Lielbritāniju un Centrāleiropas valstis – saka: “Mums jāapstājas un pašiem jāizdomā, ko mēs gribam. Mums ir jābūt iespējai pašiem rīkoties uz savu roku un savā veidā attiecībā uz interesēm, kas mums ir īpaši svarīgas, bet neskar Ameriku”.

Manuprāt, tāda ir ES jaunās stratēģiskās domāšanas duālā daba. Tā atbalsta ASV, atzīstot to pašu drošības politiku, tajā pašā laikā liekot saprast vēlmi būt neatkarīgai no ASV, dažkārt pieņemot lēmumus, kā tieši šo politiku īstenot.

Dažkārt Latvijā izskan viedokļi, ka NATO ir kā drošības lietussargs, zem kura mazās Baltijas valstis var patverties. Te ir jautājums – vai gadījumā šis lietussargs nav caurs, un vai ASV vispār vēlas to turēt?

NATO kolektīvā aizsardzība praktiskā izpratnē vairs nenozīmē to, ko agrāk – ne Latvijai, ne Nīderlandei, ne Vācijai vai kādai citai valstij. NATO ir jāvērš sava militārā enerģija uz draudiem ārpus Eiropas, resursi ir jāpārveido un jāpārvieto. Tāpēc, īpaši Centrāleiropas teritorijā, nav lielu apvienotu militāro vienību un militāro bāžu, kur visu laiku var vērot kopīgas mācības. Latvijas (un citu valstu) iedzīvotāji pēc pievienošanās NATO fizisko klātbūtni daudz nemanīs. Tas nenozīmē, ka drošības garantija ir mirusi, jo ASV attīsta jaunas tehnoloģijas, kas padara iespējamu rīcību no attāluma un lielāku mobilitāti. Tāpēc man nav šaubu, ja Latvija vai kāda cita valsts būtu apdraudēta, ASV spētu to aizsargāt un es neredzu iemeslu, kādēļ lai to nedarītu. ASV interesēs vēl aizvien ir brīva, demokrātiska un vienota Eiropa, lai nodrošinātu vēlamās attiecības ar Krieviju un citu pašsaprotamu iemeslu dēļ. Es personīgi uzskatu, ka teritoriālās aizsardzības jomā alianse ir tikpat stipra kā tā ir vienmēr bijusi, tikai šis spēks ikdienas apstākļos var izpausties atšķirīgos veidos, atkarībā no apstākļiem.

Atbildei uz jautājumu ir arī otra daļa. Kad jūs vaicājiet: “no kurienes nāk Latvijas drošība?”, kādu tieši drošības aspektu jūs domājat? Ja tā ir pasargātība no noziedzniekiem, teroristiem vai slimībām, kas iekļūst jūsu valstī, šis nav NATO jautājums. Ar šīm problēmām ļoti daudz varēs palīdzēt Eiropas Savienība. Vēl jo vairāk, ES ir nepieciešama jūsu palīdzība, jo jūs taču tagad esiet Eiropas robeža.

Pirms Irākas kara starp ASV un ES bija lielas viedokļu nesaskaņas. Vai šobrīd tās ir nolīdzinātas, kā vērtējat situāciju šodien?

Manuprāt, visas iesaistītās puses ir guvušas mācību un šobrīd piedzīvo tādas kā “paģiras” pēc pārmērīgām emocijām un šķelšanās gada sākumā. Es sajūtu atskurbšanu abos Atlantijas okeāna krastos, kas izpaužas atkāpēs no galējām pozīcijām, kā arī atziņās, ka pastāv citi viedokļi un visi var pieļaut kļūdas.

Ir diezgan acīmredzams, ka ASV pieļāva Irākā daudz kļūdu, viņi paši to apzinās. Skaidrs ir arī tas, ka ja mēs Eiropā ļaujam viņiem pašiem tikt galā ar savām kļūdām, situācija varētu kļūt vēl postošāka. Manuprāt, tieši šobrīd Eiropā (gan ES institūcijās, gan atsevišķās valstīs) valda noskaņojums, ka jāvirzās ASV pretim un piemērotā starptautiskā ietvarā – ANO vai citos piemērotos ietvaros – atrast veidu, kā apvienot spēkus un atrisināt Irākas situāciju.

Es apzinos, ka tas gluži tā šobrīd no malas neizskatās. Tieši pašlaik ir problēmas ar iespējamo Drošības Padomes rezolūciju. Kā parasti, Francija un Krievija ir atturīgas un sagaida lielāku ASV piekāpšanos. Bet nevajadzētu pārspīlēt šīs nelielās nesaskaņas, kas ir tikai neliela kopīgās bildes daļa salīdzinot ar situāciju martā, kad pilnīga viedokļu nesaskaņa bija gan starp ASV un ES, gan dažādu Eiropas valstu starpā.

Kāda šobrīd ir Krievija kā starptautisko attiecību aktieris NATO procesos?

Domāju, ka Krievija NATO procesos potenciāli var spēlēt ļoti lielu un nozīmīgu lomu tādās tradicionālās krīzes novēršanas operācijās kā NATO šobrīd turpina īstenot Balkānos. Kā mēs pārliecinājāmies deviņdesmitajos gados, ir ļoti neizdevīgi mēģināt īstenot šādas operācijas pret Krievijas gribu, toties Krievijas iesaistīšana ir ļoti noderīga, piemēram, tādai lietai kā Serbu nomierināšanai. Kaut gan šobrīd tas izskatās jau kā pagātne, šis darbs joprojām turpinās un mums tiešām jāpriecājas, ka krievi tajā piedalās.

Otra lieta ir tā, ka Krievijai ir svarīga loma jauno draudu apkarošanā, kurus izraisa terorisma, nelegālu ieroču, kodolkatastrofu un piesārņojuma izplatība. Visas šīs ķibeles var notikt tieši mums blakus – ne jau dēļ ļauniem Krievijas nodomiem, bet gan nemākulības, kontroles trūkuma utt. Vismaz daļu no šiem jautājumiem cenšas risināt NATO – par šiem jaunajiem draudiem starp NATO un Krieviju notiek dialogs. Arī ES grasās runāt ar Krieviju.

Jautājums ir labi uzstādīts. Patiešām Krievija var spēlēt vairākas noderīgas lomas. Bet potenciāli ir arī vairākas negatīvas lomas, ko Krievija var spēlēt, ja vienkārši pasmiesies par domstarpībām starp NATO un ES un centīsies tās saasināt. Zināmā mērā krievi spēlēja šo spēli šā gada pavasarī, kad bija uz vienu roku ar Franciju un Vāciju – pret ASV. Man personīgi tas šķita ļoti nepatīkami un biedējoši. Tas atgādina Molotova – Ribentropa paktu, lielvaru vienošanos aiz Centrāleiropas muguras, pilnīgi ignorējot citas Eiropas demokrātiskās valstis. Tas tomēr izrādījās īslaicīgs eksperiments – interesanti, ka no šīs trijotnes tieši krievi bija pirmie, kas līda atpakaļ pie ASV, sakot: “Nu nedusmojieties taču, mēs jau tā nemaz nedomājām”. Manuprāt, laikam ejot, Krievija saprot, ka tās ietekme tikai samazinās, ja tā jauc gaisu, nevis sadarbojas ar Rietumiem”.

Kas ir galvenais drošības garants pasaulē?

Es domāju, ka galvenais garants esam mēs paši. Tās ir demokrātiskās pārmaiņas, kas ir tikušas īstenotas valstīs un ir ļāvušas jums pievienoties ES un NATO. Šīs lietas ir tās, kas padara jūs par labajiem zēniem. Ja sliktie zēni jūs aiztiks, tad labie zēni – vai nu jūsu ES, vai NATO partneri – nāks palīgā. Es domāju, ka Latvija būtībā ir nodrošinājusies.