Foto: R. Traidās © AFI

Neuzskatu, ka cilvēki Latvijā zina, ko nozīmē būt rasistam, taču minoritāšu pieredze ļauj sajust agrīnā brīdinājuma signālus. Viņi ir pieredzējuši rasismu Amerikā un Āfrikā, un tāpēc savu pieredzi šeit apraksta ar šiem jēdzieniem, kuri Latvijas iedzīvotājiem liekas sveši.

Vispirms, lūdzu, pastāstiet mazliet par sevi un par to, kā nokļuvāt Latvijā?

ASV vēstniecība Rīgā mani uzaicināja atbraukt uz Latviju un pastāstīt par afroamerikāņu pieredzi plašākās ASV sabiedrības kontekstā. Amerikā ir aptuveni 38 miljoni afroamerikāņu vai cilvēku, kuru saknes meklējamas Āfrikā. Neviens no viņiem šodien par to vairs nekaunas, taču ceļš līdz šodienai ir bijis asiņains.

Esmu studējis vairākās ievērojamās ASV universitātēs, man ir piecas augstākās izglītības. Man laimējies arī tādā ziņā, ka esmu strādājis ievērojamās ASV iestādēs – Valsts departamentā, Aizsardzības, Gaisa spēku, Mājokļu un pilsētvides attīstības, Mazā biznesa departamentos, kā arī ASV Starptautiskās Attīstības aģentūrā. Pēdējos 18 gadus esmu profesors Hovarda Universitātē Vašingtonā. Man ir arī ģimene. Man ir personīga pieredze par to, kas noticis šajā sabiedrības daļā.

Tātad vai nu Jums ir 117 gadu, vai arī Jūs neprotat saglabāt darba vietu.

Pa druskai no abiem. Pēdējo reizi, kad par to runāju, vietējā komunistu avīze to pasniedza tā, ka amerikāņu sabiedrība man nav ļāvusi saglabāt darbu, avīze nodēvēja mani par sirmo cīnītāju. Svarīgākais ir tas, ka es nepārtraukti meklēju pusslodzes iespējas – ņemu akadēmisku atvaļinājumu, lai iegūtu dažādas pieredzes. Kad strādāju Valsts departamentā, universitāte man piešķīra tieši šādu atvaļinājumu. Toreiz arī pirmo reizi ierados Latvijā.

Šajās reizēs, kad esat apmeklējis Latviju – vai esat sajutis rasisma gaisotni šajā valstī?

Jā un nē. Pirmo reizi, kad ierados Latvijā [2002.gadā], te nenotika nekādas diskusijas par rasismu. Nenācās dzirdēt par uzbrukumiem cilvēkiem, neviens nerunāja par skinhediem. Kopš tā laika esmu dzirdējis par šādām lietām, piemēram, meklējot informāciju Internetā esmu uzgājis organizācijas Amnesty International[1] materiālus par to, ka Latvijā skinhedi ir piekāvuši vairākus cilvēkus. Tā es, cilvēks, kas dzīvo otrā pasaules malā, uzzinu, ka Latvijā ir problēmas.

Cilvēki šeit mēdz domāt – Latvijā nav tumšādainu cilvēku, tāpēc mūsu sabiedrība vispār nevar būt rasistiska.

Rasisms – tas ir slidens temats. Cilvēkiem nepatīk, ja viņus uzskata par rasistiem, it īpaši, ja viņi nesaprot, kā viņi par tādiem var kļūt, ņemot vērā valsts demogrāfiju.

Rasisma pamatā ir bioloģiskas atšķirības – viena grupa uzskata, ka tā ir pārāka par citu grupu. Šī pārākuma sastāvdaļa ir doma, ka gadījumā, ja tu nāc no ārpuses, tad tev te nav vietas. Taču Latvija cenšas pievienoties plašākai pasaulei, tā ir globāla pasaule. Latvija nedrīkst turēties pie aprobežotām idejām, jo tādā gadījumā “redzamās minoritātes” – tās, kuras atšķiras ādas krāsas vai citu fizisku īpašību dēļ – tiek skaidri izteiktas: “Nē, nē, jūs neesat tādi paši, kā mēs!”.

Tā ir taisnība, taču demogrāfija mainās, ļaudis nāk un iet. Latvijas sabiedrība cenšas izaugt, tā cenšas veidot jaunas darba vietas, un tas neizbēgami nozīmē migrāciju. Uzskatu, ministram [Artim Pabrikam diskusijā] bija taisnība, kad viņš pateica, ka reakcija var būt proaktīva vai reaktīva. Reaktīvais viedoklis ir šāds: Latvijā nekas tamlīdzīgs nekad nav noticis, mūsu valsts ir miermīlīga, mēs nevaram būt rasisti, jo šeit nav pietiekami daudz citādu cilvēku. Taču mēs varam diskriminēt, un tā arī sabiedrība rīkojas. Rasismu ir grūti pierādīt, jo tumšādaino cilvēku Latvijā ir tik maz, taču, ja runa ir par diskrimināciju, tad grupa kļūst plašāka.

Redzamās minoritātes, kuras ir saskārušās ar rasismu, to tā arī sauc, jo tāda ir bijusi viņu pieredze. Kad Džordžs [Stīls] pasaka – Dievs, mīļais, šī ir rasistiska tauta!, cilvēki atbild – mēs neesam rasisti. Un varbūt viņi neatzīs arī to, ka ir aizspriedumaini, ka diskriminē citus. Iespējams, viņi neuzskata savu rīcību par diskriminējošu – viņi saka, ka tā vienmēr ir rīkojušies. Taču tie cilvēki, kuri agrāk ir cietuši no rasisma, to sajūt.

Ja cilvēka pieredze veidojusies Āfrikā vai Amerikā, tad rasisms ir bijis viņa dzīves sastāvdaļa. Eiropa pievāca Āfriku un paturēja sev 500 gadu garumā. Šie cilvēki sajūt rasismu, un daudzi ir nikni. Ļaudis saka, ka Eiropa ir vainīga pie tā, kāda šodien ir viņu dzīve. Kolonijas, kolonizācija – jā, daļēji viņiem ir taisnība, taču vēlos atgādināt, ka brīdī, kad tu rādi ar pirkstu uz citu, īkšķis rāda tavā virzienā. Ja rādi uz citiem, tad rādi arī pats uz sevi.

Neuzskatu, ka cilvēki Latvijā zina, ko tas nozīmē – būt rasistam, jo viņu pieredze šajā ziņā ir bijusi minimāla, sabiedrība ir visnotaļ homogēna. Taču minoritātes to izjūt, jo viņu pieredze atšķiras – viņu pieredze ļauj sajust to, ko es saucu par agrīnā brīdinājuma signāliem. Viņi ir pieredzējuši rasismu Amerikā un Āfrikā, un tāpēc viņi savu pieredzi šeit apraksta ar šiem jēdzieniem, kuri Latvijas iedzīvotājiem liekas sveši.

Taču ļaudis Latvijā droši vien atzītu, ka diskriminācija Latvijā pastāvējusi jau krietni sen. Es te nerunāju par dzimumu vai par seksuālo orientāciju, es domāju par PSRS, par nacistiem, par to, kā viņi izturējās pret cilvēkiem. Tā bija etniska diskriminācija, jo latvieši nebija vācieši, nebija krievi. Tāpēc cilvēki Latvijā diskrimināciju neredz kā balstītu uz rasi, bet uz etnisko piederību.

ASV visaugstāk stāvošā politiskā persona ir Valsts sekretāre,[2] šķiet visaugstākā amatā dienējušie tumšādainie amerikāņi gandrīz vienmēr bijuši iecelti, nevis ievēlēti. Ja nemaldos, pēdējo 100 gadu laikā ASV Senātā bijuši tikai trīs tumšādaini senatori. Vai arī tik atklātā un demokrātiskā valstī, kāda ir Amerika, ir griesti tam, ko tumšādaini cilvēki spēj sasniegt?

Amerikā pastāv mīts – katram bērnam skolā tiek pateikts, ja tu cītīgi mācīsies, tad varēsi kļūt par prezidentu. Tā galīgi nav taisnība. Ideja ir patiesa, taču tā ir abstrakta. Bils Klintons riskēja un uzvarēja – par spīti savai šķiriskajai piederībai. Bils Klintons pārvarēja savu vēsturi, jo viņš ir gudrs cilvēks. Bet vai tas izdotos afroamerikānim? Manā mūžā tas noteikti nenotiks.

Es piederu tai pašai paaudzei, kurai pēdējie divi ASV prezidenti, taču atšķirība starp mums iespēju ziņā ir mērāmas gaismas gados. Ar to es negribu teikt, ka man nav laba dzīve. Es neesmu nelaimīgs, es varu atbalstīt savu ģimeni, esmu visnotaļ cienīts to cilvēku starpā, kuri man ir svarīgi. Mani uzaicina, ceļot pa visu pasauli. Taču man nekad mūžā nav bijušas visas tās iespējas, kādas bijušas pēdējiem diviem prezidentiem. Nedomāju, ka viņi par mani ir īpaši gudrāki, tas nav būtiski. Viņi kļuva par prezidentu, savukārt es esmu cilvēks, kuram maksā par pakalpojumu, kuram pēc tam pasaka paldies, un kuru pēc tam iesēdina lidmašīnā un sūta mājās.

Jūs kādreiz esat bijis “Melno Panteru”[3] partijas biedrs. Domāju, cilvēki Latvijā lielākoties nezina, kas bija šī partija.

Protams. “Melnajās Panterās” biju ierindnieks. Pagājušā gadsimta 60. gadu pašās beigās es pabeidzu militāro dienestu, un tāpēc, ka biju dienējis armijā, biju palaidis garām sabiedrisko dinamiku, kāda notika Amerikā – tā bija pāreja no nevardarbīgas politikas uz uzbrūkošu politiku. Martins Luters Kings un citi bija runājuši par pasīvu un miermīlīgu uzvedību, taču nu jau veidojās Islama nācija, “Melnās Panteras”. Tie bija Malkoma X mācekļi.

Es vairākkārt piedalījos “Melno Panteru” sapulcēs, gribēju uzzināt, par ko tur spriež, jo gribēju palīdzēt, ja mērķis bija uzlabot tumšādaino cilvēku dzīvi. Kad tumšādainie cilvēki uzzina par savas rases briesmīgo pagātni, īpaši jauni cilvēki kļūst ļoti nikni, viņi vēlas uzbrukt. Reizēm viņi tā arī izdara. Es meklēju savu vietu, bet tad Melnās Panteras sāka runāt par to, kā izjaukt ieroci ar aizsietām acīm un kā atšaudīties no policijas uzbrukumiem.

Mans brālis bija instruktors, viņš organizācijā bija daudz ciešāk iesaistīts, nekā es. Viņš dienēja Vjetnamā un tāpat kā daudzi manas paaudzes cilvēki, ļoti šaubījās par savu nākotni. Mēs “Melnās Panteras” redzējām kā iespējamu ceļu uz priekšu. Taču drīz vien ļaudis gāja bojā. Mēs vēlāk uzzinājām, ka Federālajam Izmeklēšanas birojam bija slepena programma, tās mērķis bija iznīcināt mūsu kustību. Viņiem tas arī izdevās – cilvēki tika iemesti cietumā vai vienkārši nogalināti.

Es biju jauns, un nodomāju, ka man varbūt vajadzētu apmeklēt universitāti un iemācīties kaut ko citu. Tā es arī izdarīju, un mana dzīve radikāli pārmainījās.

Tajā skaitā Jūs ieguvāt piecus augstākās izglītības grādus.

Jā. Man nelikās, ka es iegūšu pat vienu, bet es nolēmu, ka man tas ir jāpamēģina. Armijas laikos es draudzējos ar meitenēm no universitātes. Tas man atvēra acis, es ieraudzīju daudz plašāku pasauli par mazo pilsētiņu, kurā uzaugu, kurā bija tikai un vienīgi tumšādaini cilvēki. Tā bija Gērijas pilsēta Indianas štatā, un tur visi cilvēki strādāja tērauda rūpnīcās. Cilvēki zināja, ka visu mūžu strādās tērauda lietuvē. Es pabeidzu vidusskolu 1965. gadā, devos prom no turienes un atgriezos tur tikai pie vecākiem, bet tagad ierodos tikai uz klases vakariem reizi piecos gados.

Pasaule ir daudz plašāka, taču dzīvojot plašākā pasaulē arī tev jāaug. Es vairs neesmu nikns ne uz vienu. Dzīves laikā esmu iemācījies arī to, ka daudzreiz baltie cilvēki man ir palīdzējuši. No manis nekas nebūtu sanācis, ja citi man nebūtu palīdzējuši.

Protams, es joprojām kļūstu nikns, kad balti cilvēki uzbrūk tumšādainiem, vienalga, kāds arī nebūtu iemesls. Piemēram, es biju nikns par Rodnija Kinga[4] gadījumu. Policisti apgalvoja, ka viņi neko nebija izdarījuši. Kādas muļķības! Visi taču to redzēja! Tādos gadījumos es, protams, kļūstu dusmīgs, jo tā visa pamatā ir rase. Taču es nevaru nepārtraukti sev līdzi stiept tādu smagumu – tas bremzē tevi.

Es sāku dzīvi kā vienkāršs tumšādains cilvēks, bet tagad es uzskatu sevi par pasaules pilsoni. Esmu gatavs doties uz jebkuru pasaules malu, kur man nav draudu tikt nogalinātam, ja es tā varu kaut ko mainīt, ja varu iespīdināt gaismu tumsā.
___________________

[1] Amnesty International – ievērojama cilvēktiesību organizācija.

[2] Valsts sekretāre Kondolīza Raisa.

[3] 1966.gadā “Melno panteru” partiju ASV izveidoja tumšādainie amerikāņi, lai karotu par savām tiesībām un aizstāvētos pret valdības represijām.

[4] Rodney King – tumšādains amerikānis, kuru piekāva četri balti policisti. To visu nofilmēja kāds garāmgājējs.