Foto: Jo Peattie

Gan sabiedrība, gan policija šobrīd vēlas savstarpēju uzticēšanos, un ir sperti pirmie soļi pretī atklātībai — esam sākuši vismaz sarunāties.

Sekoju notiekošajam Valsts policijā jau no 1991.gada, kad, saņemot savu pirmo dienesta pakāpi, pirmo un vienīgo reizi zvērēju uzticību valstij. Spēlēja policijas orķestris un šo zvērestu mums, jaunajiem kadetiem, iemācīja tā, ka atceros to vēl šodien: „Es, stājoties policijas dienestā, zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai un godīgi pildīt tās likumus, apsolu nesaudzēt spēkus, bet, ja tas būs vajadzīgs, — arī dzīvību Latvijas Republikas labā.[1]”

Kopš tā laika pagājuši gandrīz divdesmit gadi, dzīve gājusi savu gaitu, bet policijas dvēsele manī ir atstājusi savu nospiedumu — es to zinu pavisam noteikti un klusībā lepojos ar to. Policijas dvēseli neveido ieroči, raupjš fizisks spēks vai krūmos paslēpti radari. Policijas dvēsele dzīvo policijas karogā, orķestrī un zvērestā. Tieši tas patiesībā ir policijas svētais Grāls.

Orķestris ir katras valsts policijas goda lieta — ar to policists tiek pieņemts dienestā un pavadīts pensijā Taču šodien zvēresta teksts ir mainīts[2], kļuvis sausāks, juridiskāks un mazāk emocionāls, un tas nemaz vairs nav policista, bet amatpersonas zvērests. Savukārt Latvijas Valsts policijas orķestra vairs nav, to paņēmusi krīze. Labā ziņa — no trīs sakramentiem policijai palicis viens — karogs[3].

Iespējams, aizgājušais gads ir bijis sarežģītākais visā Valsts policijas vēsturē kopš 1991.gada. Tas ir bijis izaicinājumu, pārbaudījumu un arī sirdssāpju gads. Bažas par iespējami straujo noziedzības pieaugumu reizē ar būtiskiem budžeta samazinājumiem, policijas struktūrvienību, akadēmijas un pat policijas orķestra likvidācija, augusta nogales notikumi Bauskā, reģionālo pārvalžu izveide un sistēmas reforma kopumā.

Gan šīs norises, gan jaunākais Valsts policijas pētījums[4], gan Ilzes Ruķeres publikācija[5] mani rosinājusi uz pārdomām par policiju un sabiedrību, un to lasiet tālāk rakstā.

Dodamies pretī atklātībai

Domājams, ka nebūs daudz tādu cilvēku, kas uzdotu jautājumu, vai un kāpēc policija vispār ir vajadzīga. Ikviena cilvēka primāro vajadzību listē ir drošība, un policijas misija ir šo vajadzību piepildīt ar vēlamo saturu. Pie tam drošība ir tik komplicēts un subjektīvs jēdziens, ka nav īstenojams bez abu pušu piedalīšanās. Tikai sabiedrība kopā ar policiju var panākt drošību. Kopīgas darbības nepieciešamība viena mērķa sasniegšanai vienmēr ietver uzticēšanos, bet uzticēties varam tikai tam, ko pazīstam, nevis kaut kam svešam vai biedējošam. Lai būtu uzticēšanās, jābūt atklātībai.

Mans ceļš pretī Valsts policijas atklātībai iesākās pirms pāris gadiem un nostiprinājās pagājušā gada nogalē, kad nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvji tika aicināti apspriest Valsts policijas 2010.gada darba plānu. Kaut arī iesniegtais darba plāns bija tik lakonisks, ka, neesot policijas darbiniecei, man nācās visai piepūlēties, lai saprastu nepieciešamās lietas, tomēr tas bija nepārprotami liels solis uzticībā.

Ar policiju saskarsme pērn bijusi 60% Latvijas iedzīvotāju[6]. Izrādās, uzticība veidojas daudz vienkāršāk, nekā varētu domāt. Kad es Vecrīgā lūdzu policistiem palīdzēt atrast pareizo adresi, viņi ar prieku man palīdzēja. Kad uz ielas bija aplaupīts un piekauts man tuvs cilvēks, iecirkņa inspektors piedāvāja vienkārši pabūt kopā ar maniem bērniem, kamēr aizbraucu pie tuvinieka uz slimnīcu. Policija bija atsaucīga, palīdzot mums tikt galā ar iereibušu vīrieti, kas gulēja pie mūsu mājas, un pēc viņa nogādāšanas mājās, atbrauca atpakaļ, lai pateiktu, ka tagad ar šo cilvēku viss ir kārtībā. Šie notikumi veido iespaidu par policiju.

Prioritāte — izglītība un prasme sarunāties

Nākamais solis — 2010.gads, piektdiena, 5.februāris. Notiek Valsts policijas sanāksme par 2009.gada darba rezultātiem. Zālē vairāki simti policistu, aicināti arī NVO pārstāvji. Valsts policijas priekšnieks nosauc divas galvenās prioritātes 2010.gadam. Pirmā — uzlabot komunikāciju ar sabiedrību un otrā — policijas darbinieku izglītība. Varu droši teikt, ka tieši šādā veidā prioritātes Valsts policijā ir definētas pirmoreiz. Tas ļauj secināt, ka darba virziens policistiem šogad ir darba kvalitāte pavisam jaunā izpratnē.

Policijas vadības nosauktie fakti par policistu nepietiekamo izglītības līmeni ir visai skarbi: no jaunākajiem virsniekiem atbilstoša izglītība ir 2047, nav — 341, bet no vecāko virsnieku vidus pildāmajiem pienākumiem atbilstoša izglītība ir 1503, bet nav 246. Savukārt no instruktoru amatos strādājošajiem policistiem tikai 934 cilvēkiem ir atbilstoša izglītība, bet tā vēl jāpapildina 1836 cilvēkiem. Proti, 2016.gadā šiem cilvēkiem izglītības trūkums kļūs par šķērsli pienākumu veikšanai, jo bez likumā noteiktās izglītības viņi vairs turpmāk nevarēs pildīt savus pienākumus.[7] Tomēr šiem cilvēkiem darbs jādara jau šodien, tāpēc arī ļoti labi saprotama ir izglītības prioritāte nākamajā darba cēlienā.

Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) savā uzrunā jau minētajā sanāksmē norādīja, ka viens no lielākajiem ieguvumiem aizgājušā darba cēlienā ir gūtā prasme sarunāties. To apliecina arī pagājušajā gadā policijā veiktais pētījums[8], ka sabiedrības uzticēšanās policijai ir palielinājusies par 20% salīdzinājumā ar 2007.gadu. Tomēr iemesli šim uzticības pieaugumam var būt ļoti dažādi, tajā skaitā, „ka sabiedrība meklē atbalsta punktus — kādam taču ir jāuzticas. Daudzos lauku rajonos ir likvidētas mazās skolas, slimnīcas, pasta nodaļas un veikali, un policija ir vienīgā vēl pieejamā institūcija”[9].

Blakus šīm kopumā pozitīvajām attīstības pazīmēm aizvien vēl 45% iedzīvotāju uzskata, ka sabiedrisko kārtību viņu dzīves vietā policija nenodrošina, un 81% iedzīvotāju domā, ka viņiem nav informācijas, ar ko tad īsti nodarbojusies policija pagājušajā gadā. 52% pētījumā aptaujāto cilvēku uzskata, ka viņiem nav informācijas, kā iesniegt policijai sūdzības par tās darbu, bet 54% ir pārliecināti, ka policija nodarbojas ar mazsvarīgām lietām. Kā būtiskākie neuzticības iemesli tiek minēta negatīvā personiskā pieredze (20% no aptaujātajiem), korupcija policijas darbinieku vidū (17%) un tas, ka policisti bieži atsakās palīdzēt cilvēkiem (10%). Tas nozīmē vien to, ka visi spēki būtu jākoncentrē uz uzticību. Kā liecina fakti[10], cilvēki policijai uzticas, ja policija vienkārši veic savu darbu — tā uzskata 16% aptaujāto, toties 13% ir pārliecināti, ka uzticība policijai rodas, ja policija rada pozitīvu saskarsmes pieredzi.

Katrai sabiedrībai ir tāda noziedzība, kādu tā pelnījusi[11]. Man ir bažas, ka mēs saistībā ar ekonomisko krīzi savu algu vēl neesam saņēmuši — pārskaitījums vēl ir ceļā, bet notikumu attīstība noris pēc iepriekšējo periodu inerces. Tāpēc domāju, ka mums nav ne mazāko tiesību paļauties uz to, ka noziedzības līmenis šajā valstī ir stabils, kā to akcentē Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins[12], jo mēs nezinām stabilitātes iemeslus. Te var būt virkne iemeslu — cilvēki, iespējams, neziņo policijai, un latentā noziedzības daļa šobrīd ir pieaugusi diametrālā proporcijā reģistrētajai. Iespējams, valstī kopumā ir būtiski mazāk cilvēku attiecībā pret iepriekšējiem gadiem, tāpēc — mazāk noziedzīgu nodarījumu izdarītāju. Ir ļoti būtiski zināt šos iemeslus, lai policija uzticību nezaudētu arī turpmāk un šo tendenci nostiprinātu uz palikšanu. Daudz atbilžu uz šāda rakstura jautājumiem varētu sniegt tautas skaitīšana, kas tiek plānota nākamajā gadā[13]. Līdz ar to policija ir un paliek arī turpmāk lielu potenciālo izaicinājumu priekšā, pie tam nav zināms, kādi būs šie izaicinājumi.

Policists — ar jūtām un vajadzībām

Vēl viens solis pretī — ceturtdiena, 25.februāris. Notiek vēl viens pasākums — Iekšlietu ministrijas Sabiedrības konsultatīvā drošības padomes sēde, kur viens no izskatāmajiem jautājumiem — Valsts policijas īstenotie pasākumi sadarbības veicināšanai ar plašsaziņas līdzekļiem un policijas tēla popularizēšanai. Ieva Rekšņa, Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece, stāsta klātesošajiem NVO pārstāvjiem par policijas tēla veidošanas mehānismiem, tostarp, ka galvenais attiecības veidojošais faktors policijai ar sabiedrību ir tiešā saskarsme. Blakus tam ļoti nozīmīgi ir arī, kā mediji atspoguļo ziņas par policiju. Secinu — labās ziņas medijiem interesē mazāk nekā sliktās. Tā, piemēram, pēc gada pārskata sanāksmes 5.februārī plašāk atspoguļotā un gandrīz vienīgā ziņa bija, ka „lielā kadru mainība gan policijā, gan arī prokuratūrā ietekmē izmeklēšanas rezultātus”.[14] Ziņā ir trīs lielas rindkopas ar negatīvo, bet tikai viena maza bezzobaina rindiņa noslēgumā par to, ka „kopumā viņš[15] policijas un prokuratūras sadarbību vērtēja pozitīvi”[16], kaut arī J.Maizītis pēc būtības runāja arī par daudz pozitīvām lietām, kas notikušas, abām iestādēm sadarbojoties. Sausais atlikums tomēr negatīvs un skops.

Policija nav svešķermenis, bet sabiedrības daļa, ko veido policisti — cilvēkiem ar savām vajadzībām un jūtām. Tāpēc blakus attiecībām ar sabiedrību ne mazāk būtiski ir tas, kā un vai tiek koptas attiecības pašas policijas iekšienē — cik paši policisti ir apmierināti ar savu darbu, kā viņi tiek galā ar personiskajām problēmām šajā sarežģītajā laikā, vai viņi redz nākotni un tic pozitīvai notikumu attīstībai savā profesionālajā dzīvē. Ja mēs vēlamies, lai viņi palīdz mums, sabiedrībai, viņiem ir jābūt stabiliem un spēcīgiem.

Ne jau visu var mērīt naudā. Policijas iekšējais kvalitatīvais saturs ir viena no būtiskākajām likumsargu tēla sastāvdaļām. Policijā pagājušā gadā notikuši komunikācijas treniņi sadarbībai ar medijiem, izveidots intranets, kur iespējams komunicēt ar kolēģiem par specifiskiem darba jautājumiem vai problēmām. Ņemot vērā, ka „skaistums nāk no iekšām”, nākamais solis varētu būt supervīziju[17] sistēmas ieviešana, lai policisti gūtu regulāru atbalstu no profesionālas atbalsta sistēmas, tā novēršot darbā uzkrāto stresu un pasargājot sevi no profesionālās izdegšanas.

Pašapmierinātībai nav pamata, toties mums ir viss labam sākumam — pavisam jaunām attiecībām starp pašiem policistiem, kā arī starp policiju un sabiedrību. Gan sabiedrība, gan policija šobrīd vēlas savstarpēju uzticēšanos, un ir sperti pirmie soļi pretī atklātībai — esam sākuši vismaz sarunāties. Tāpēc tas, vai policija mums būs ar vai bez orķestra, ir ne tikai policijas, bet arī mūsu, sabiedrības, rokās.

____________________

[1] Likums par policiju, 29.pants; redakcija pirms 15.06.2006 likuma „Par policiju”grozījumiem;

[2] Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums; 11.pants. Amatpersonas zvērests, (1)Amatpersona, stājoties dienestā, dod zvērestu: “Es, (vārds, uzvārds), stājoties dienestā, zvēru būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs Latvijas Republikai, pildīt dienesta pienākumus saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, starptautiskajiem līgumiem, likumiem un citiem normatīvajiem aktiem un kalpot sabiedrības vispārējām interesēm”;

[3] Autores piezīme: redzēju to pati savām acīm š.g. 5.februārī;

[4] Pētījums ”Aptauja par sabiedrības attieksmi pret Valsts policiju un Valsts policijas darba vērtējums”; http://www.vp.gov.lv/?sadala=475;

[5] http://www.politika.lv/temas/tiesiska_valsts_un_korupcija/18013/;

[6] Pētījums ”Aptauja par sabiedrības attieksmi pret Valsts policiju un Valsts policijas darba vērtējums”; http://www.vp.gov.lv/?sadala=475;

[7] Valsts policijas priekšnieks V.Voins š.g. 5.februāra sanāksmē par 2009.gada darba rezultātiem;

[8] Pētījums ”Aptauja par sabiedrības attieksmi pret Valsts policiju un Valsts policijas darba vērtējums”; http://www.vp.gov.lv/?sadala=475;

[9] http://www.politika.lv/temas/tiesiska_valsts_un_korupcija/18013/;

[10] Pētījums ”Aptauja par sabiedrības attieksmi pret Valsts policiju un Valsts policijas darba vērtējums”; http://www.vp.gov.lv/?sadala=475;

[11] …tā Stradiņa Universitātes juridiskās fakultātes dekāns A.Vilks š.g. 5.februārī;

[12] Valsts policijas priekšnieks V.Voins š.g. 5.februāra sanāksmē par 2009.gada darba rezultātiem;

[13] http://www.csb.gov.lv/csp/content/?cat=339 ;

[14] http://www.delfi.lv/news/national/.. ;

[15] Viņš – LR Ģenerālprokurors Jānis Maizītis;

[16] http://www.delfi.lv/news/national/..;

[17] „Tās (supervīzijas) uzdevums bija un ir gādāt par darbinieku kompetences paaugstināšanu, sniegt psiholoģisko atbalstu, lai novērstu stresu un profesionālo izdegšanu. Šo modeli praktizē arī Latvijā”; http://www.kurzemes-vards.lv/print.php?doc=41431 ;