Uzstāšanās konferencē "Elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi un sabiedrības integrācija" 2002. gada 22. novembrī

Vēl pirms gadiem 10-12 raidījumi, kas skanēja krievu vai minoritāšu valodās, bija izmētāti dažādu Latvijas Radio programmu tīklos, tiem nebija ne vienotas auditorijas, ne kopīgu mērķu.

Šodien LR-4 ir līdzvērtīga un līdztiesīga Latvijas Radio struktūra. Kanāls, kura pamatvaloda ir krievu, kura ietvaros skan nacionālo kultūras biedrību raidījumi 12 valodās, kura ietvaros skan raidījumi arī latviešu valodā. Tas ir kanāls kas skan 24 stundas diennaktī, lielākajā Latvijas teritorijas daļā, kura auditorija ir 250 tūkstoši, no kuriem katrs ceturtais ir latvietis. Un par to mums ir īpašs prieks un lepnums.

Latvijas Radio-4 apakšnosaukums, kas tiek minēts dažādos oficiālajos dokumentos ir „Integrācijas programma”.

Mēs paši šo vārdu – integrācija – bez īpašas vajadzības cenšamies nelietot. Pirmkārt, šis vārds ir zaudējis savu vērtību un pārāk bieži tiek lietots kā it kā skaļš, bet miglains SAUKLIS. Otkārt, integrāciju katrs redz tādu, kādu vēlas, un tās bildes brīžiem ir tik dažādas, ka rodas jautājums – vai runa vispār ir par vienu un to pašu procesu?

Kā mēs paši saprotam integrāciju un savus uzdevumus?

Par integrāciju – it īpaši par etnisko – runā kā par kustību, kas notiek divos virzienos – viens pretim otram. Ir diezgan sīki aprakstīts, kas būtu jādara vienai daļai, bet diemžēl, diezgan maz par to otro. Taču tā ir citas sarunas tēma.

Viens no mūsu programmas viesiem teica tā: integrācija nav virzība. Integrācija ir līdzīga tam, kad divi cilvēki stāv altāra priekšā un saka „jā” – mēs gribam tālāk būt kopā, neskatoties uz to – kāda kuram ir bijusi pagātne? Kādus neprātus esam veikuši, kādas sāpes viens otram sagādājuši. Un kādas rakstura īpašības ir šodien.

Es domāju, ka pareiza ir tieši šī pieeja. Ja cilvēkam būs komfortabli šajā vidē, ja viņš jutīsies droši pats un par saviem tuviniekiem, viņš nebūs saspringts un nebūs vērsts uz konfliktiem. Viņš jutīsies kā mājās.

Starp citu, es neuzskatu, ka sabiedrība ir sašķelta divās daļās.

Ir vismaz trīs: latvieši, cittautieši un tā daļa, kas vienādi labi jūtās gan starp pirmajiem, gan starp otriem, vienādi tos saprot un pārdzīvo par nesaskaņām. Un es uzskatu, ka mūsu programmas pamatmērķis ir – tieši šīs auditorijas daļas palielināšana. Lai cilvēki neteiktu „šajā valstī”, bet teiktu „mūsu valstī”.

Kas ir vajadzīgs, lai žurnālisti šo darbu veiktu?

Žurnālistiem pašiem ir jājūtas droši un komfortabli. Un, lai cik naivi tas neizklausītos, pirmkārt ir svarīga vadības attieksme – proti atbalsts un uzticēšanās. Jo tam seko kolēģu no citām programmām atbalsts. Un ja plānošanās man nepārmet izvēlētās tēmas un nesaka, ka tiek aicināts nepopulārs cilvēks, ja respektē manis izvēlētos akcentus un uzsvarus, ja, gatavojot raidījumu par bilingvālo apmācību kolēģi no pirmās programmas atnāk nokonsultēties un uzklausīt arī manu viedokli, ja dzimšanas dienas tusiņos tiek lietotas vienlaicīgi abas valodas…….. tad, dzirdot kliedzienus „krievus apspiež”, es saku – nezinu, mani neviens neapspiež.

Un tālāk notiek viens ārkārtīgi būtisks moments – veidojot materiālus par konkrētām problēmām, kuras protams pastāv, es vērtēšu konkrētus faktus. Nevis attīstīšu stereotipus un pieņēmumus.

Tagad par konkrētiem darbiem.

Pirmais, ko mēs izdarījām vēl veidojot redakciju,- atteicāmies no atsevišķiem krievu un latviešu preses apskatiem. Dažādi apskati, kur tiek salikti dažādi akcenti – kā tad, jo savādāk jau nav vērts – tikai konfrontē sabiedrību, dažbrīd – mākslīgi.

Latviešu valodas mācību raidījumi, kas tapa sadarbībā ar Valsts valodas apmācības valsts programmu. Mēs teicām: mīļie cilvēki, nav vērts spītēties, valoda ir jāzina, un mēs stāstīsim jums par iespējām to darīt un palīdzēsim paši.

Ļoti būtisks bija raidījumu cikls par Latvijas vēsturi. Tie bija pat vairāki cikli. Sākumā klausītāji zvanīja uz redakciju un teica: „kā jūs, krievu cilvēki, varat kaut ko tādu mums teikt, par kādu okupāciju jūs runājiet, kā jums nav kauns attaisnot leģionārus. Pagāja laiks un zvanu tonalitāte sāka mainīties. Cilvēki zvanīja un uzdeva jautājumus: vai jūs varētu sīkāk izstāstīt par to vai šo notikumu. Tad pagāja vēl laiks, un sāka zvanīt krievu skolu vēstures skolotājas ar lūgumu pārrakstīt raidījumu ciklu kasetēs.

Vēl mēs uzskatījām par ļoti svarīgu aicināt studijā latviešu inteliģences pārstāvjus. Lai parādīt savai auditorijai – redziet – pasaulē pastāv ne tikai nacionālradikāļi. Latviešu sabiedrībā ir daudz tādu, kuriem sāp jūsu sāpes.

Bet aicinājām arī radikāļus. Lai tiem parādīt – ka cittautieši Latvijā nav tikai cilvēki bez dzimtenes.

Ļoti emocionāls un pārdomām bagāts bija raidījumu cikls par tolerances aspektiem. Viņš saucās „Mūsu Babilona” un tā ietvaros uz Latvijas un pasaules piemēriem mēs centāmies parādīt un pierādīt, ka stereotipi ir tikai stereotipi, parādīt kā tie veidojās un kāpēc pastāv. Un pierādīt, ka īstenībā dažādu tautību pārstāvjus vieno daudz vairāk, nekā šķeļ.

Nākamgad mēs sākam jaunu raidījumu ciklu – par jauktām ģimenēm – kā tās top, kā risina jautājumus, kādus secinājumus un par ko izdara.

Protams, mums ir vairāki informatīvie un analītiskie raidījumu, kur tiek runāts par mūsu auditorijai specifiskām lietām – pilsonības iegūšanu, izglītību dzimtajā valodā, nacionālās identitātes problēmas, atšķirībām pilsoņu un nepilsoņu tiesībās. Jautājumi, par kuriem ļoti viennozīmīgi runā krievu mēdiji, un praktiski nerunā latviešu mēdiji.

Un ir ļoti būtiski noturēties objektīvās pozīcijās – stingri pieturēties pie viedokļu daudzveidības, strikti atdalīt informāciju no komentāra. Ir ļoti vienkārši pateikt – jā, bērniem, kas ir piedzimuši Latvijā ir visas tiesības uz pilsonību, un nav ko par to vairs runāt. Bet bija svarīgi parādīt – kāpēc daži no tā baidās. Kāda ir viņu taisnība. Un šeit ir svarīgi tas, par ko es jau runāju – proti, kā jūtās pats žurnālists.

Viss, par ko es tagad stāstu, it kā ir ļoti vienkārši.

Īstenībā, ir sabiedrības daļa ar kuru ir viegli runāt, bet ir daļa, ar kuru runāt ir ļoti grūti. Jaunatne nāk gan ar valodu zināšanām, gar ar spējām pārvarēt jebkuras grūtības, gan ar toleranci pret citu viedokli. Viņi neskatās – kā pret viņiem izturas kaimiņš, viņi domā – ko var iegūt no plašās pasaules.

Bet gados vecāki cilvēki – daudzi no viņiem – dzīvo tikai atmiņās. Viņi nebūs lojāli, jo viņi nejūtas droši. Un tikai ar radio kanāla labo gribu šeit nepietiks.

Ko mēs vēl labprāt sagaidītu no ārpuses.

Mēs labprāt redzētu dažas izmaiņas Radio un Televīzijas likumā. Par valodu ierobežojumiem šodien vēl runās kolēģi no komercstacijām. Viņiem tā ir lielāka sāpe.

Bet mēs, kā sabiedriskais radio, labprāt redzētu atceltu aizliegumu lietot raidījumā divas valodas. Likumā ir rakstīts : „katram raidījumam ir jānotiek tikai vienā valodā. Fragmenti citās valodās jānodrošina ar tulkojumu. Izņēmums – valodas mācību raidījumi”.

Kāpēc tas ir būtiski?

Piemēram nacionālo kultūras biedrību raidījumi. Viņiem jānotiek vienā valodā – biedrības valodā. Taču mana dziļa pārliecība: ja cilvēks savā valodā par sev svarīgo runā tikai priekš savējiem, tad ne par kādu integrāciju šeit runāt nevar. Par pašizolāciju – gan.

Jauniešu raidījumos tiek lietotas trīs valodas – krievu, latviešu un angļu. Zināt visas trīs mūsdienu jaunatnei ir pašsaprotami un tulkot izklausās bezmaz vai mežonīgi.

Es jau nerunāju par klausītāju telofonjautājumiem programmas laikā. Man ir prieks, ka zvana latvieši – uzdod jautājumus, izsaka savu viedokli, nodod sveicienus saviem draugiem vai radiem, un es gribu lai arī mūsu programmas ietvaros viņi justos kā mājās. Lai krievu klausītājs ir blakus latviešu klausītājam.

Vēl viens konkrēts piemērs. Tad, kad Aivars Garda uzrakstīja savu slaveno grāmatu, kur paziņoja, ka Latviju nevienam neatdos, un kad krievu prese rakstīja tikai naidīgus komentārus, mēs uzaicinājām Gardas k-gu uz programmu lai saprastu – kā šāda pozīcija ir tapusi. Pēc neilgām pārdomām viņš piekrita, bet ar diviem noteikumiem – tikai dzīvajā un tikai latviski. Un mēs teicām „jā”. Valoda, kādā notiek saruna, mums nebija tik svarīga, cik bija svarīga paša saruna.

Mums bija pat interesanti – kā reaģēs klausītāji. Pretenziju nebija izteicis neviens. Cilvēki zvanīja un uzdeva Gardas k-gam ārkārtīgi nosvērtus un inteliģentus jautājumus.

Formāli tas bija likuma pārkāpums, jo tulkot to visu bija bezjēdzīgi – visi viens otru saprata. Un manī bija liels lepnums par mūsu auditoriju.

Es zinu, ka Igaunijas televīzijā kādreiz bija raidījums, kur par sabiedrības saskaņas problēmām tika runāts abās valodās – krievu un igauņu, un programmas vadītāji bija divi – krievs un igaunis. Un tam raidījumam bija ļoti liela piekrišana.

Mēs šobrīd to cenšamies kompensēt ar identiskiem raidījumiem, kas skan abās valodās – pirmajā un ceturtajā, kur par vienu un to pašu problēmu izsakās vieni un tie paši cilvēki. Jo tas, ka dažas amatpersonas dažādās auditorijās saliek dažādus uzsvarus – nav nekāds noslēpums.

Nobeigumā es gribētu minēt vēl vienu piemēru.

Manuprāt, tas bija gadu vai divus atpakaļ. Studijā bija uzaicināti divi veci zaldāti – bijušais leģionārs un bijušais padomju armijas karavīrs. Mūsu mērķis bija runāt par karu no barikāžu dažādām pusēm.

Šie kungi pat nesasveicinājās. Katrs dusmīgi soļoja savā koridora galā. Programmas vadītājam bija bažas, ka šie cilvēki ne tikai nevarēs sasēdēt pie viena galda. Viņi nevarēs uzturēties pat vienā telpā.

Raidījums beidzās. Mans kolēģis pavadīja savus viesus. Sagaidīja nākamos viesus. Tad arī tos pavadīja. Un ejot garām radio kafejnīcai ieraudzīja tur divus vecus zaldātus. Sirmie kungi sēdēja pie galda un runāja, runāja… Mans kolēģis ienāca redakcijā un teica: „zini, es līdz šim tā īsti arī nesaprotu, kas ir integrācija. Bet, man šķiet, es redzēju, kā tā izskatās.”

Krievijas televīzija kādu laiku atpakaļ skanēja reklāmas rullītis ar šādiem vārdiem: надо чаще встречаться. Tieši to mēs cenšamies darīt vismaz mūsu kanāla ietvaros.