"Diena", 25.01.2006 Rubrika: Komentāri un viedokļi (2. lpp.)

Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kas nosoda homofobiju un diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Šo rezolūciju atbalstīja visi galvenie Eiropas Parlamentā pārstāvētie politiskie spēki. Kāpēc šī rezolūcija ir svarīga, un kāda ir tās nozīme Latvijas kontekstā? Rezolūcijai ir divi galvenie mērķi: no vienas puses, paust uztraukumu par homofobijas uzliesmojumu dažās ES valstīs, uzsverot tās radikālo nesavienojamību ar Eiropas vērtībām; no otras — vērst uzmanību uz nepilnībām ES valstu likumdošanā un praksē, kas joprojām pieļauj homoseksuāļu diskrimināciju dažādās dzīves jomās, un aicināt šo diskrimināciju novērst. Gan Eiropas Komisija, gan Parlaments pauda skaidru nostāju: homofobijai nav vietas modernajā Eiropas sabiedrībā, un tā ir jāapkaro visiem līdzekļiem.

Abiem minētajiem mērķiem ir vistiešākais sakars ar Latviju. Pēc pirmā geju un lesbiešu gājiena 2005.gadā homofobija Latvijā ir kļuvusi par organizētu kampaņu, kurā ar apskaužamu entuziasmu piedalījās politiķi, baznīcu pārstāvji, daži mediji. Šīs intensīvās kampaņas kulminācija ir Satversmes panta grozījums, kas aizliedz viendzimuma laulības (ar jau esošo aizliegumu Civilkodeksā Saeimas vairākumam nepietika). Šie notikumi un procesi izpelnījās gan Eiropas institūciju un nevalstisko organizāciju uzmanību, gan arī Latvijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju nosodījumu, un lielā mērā kļuva par iemeslu, kāpēc šī rezolūcija tika pieņemta. Varētu teikt, ka Latvijai pieder apšaubāms gods būt vienai no Eiropas “līderēm” homofobijas ziņā. Eiropas institūciju aicinājums ir vērsts visām ES valstīm, bet īpaši tām, kurās homofobija zeļ un plaukst, tai skaitā arī Latvijai.

Taču rezolūcija neaprobežojas tikai ar homofobijas nosodīšanu. Tā aicina izbeigt homoseksuāļu diskrimināciju visās dzīves jomās. Tas nozīmē pilnībā iestrādāt dalībvalstu likumdošanā Eiropas pretdiskriminācijas direktīvu prasības, ievērot homoseksuālo partneru sociālās tiesības un kustības brīvību Eiropas Savienībā un veikt citas darbības diskriminācijas izskaušanai. Rezolūcija arī apsveica progresīvās likumdošanas pieņemšanu dažās Eiropas valstīs, kas veicina reālu vienlīdzību.

Uz seksuālo orientāciju balstītā diskriminācija Eiropas Savienībā ir pielīdzināta diskriminācijai etniskās, reliģiskās, rasu vai dzimuma piederības dēļ. Dažas valstis ir gājušas tālāk un spērušas nozīmīgus soļus, kas nodrošina seksuālo minoritāšu pārstāvjiem tādas pašas tiesības, cieņu un likumā paredzēto aizsardzību kā pārējai sabiedrības daļai. 2005.gadā Spānija (kur tikai pirms 30 gadiem homoseksuāļi tika ieslodzīti koncentrācijas nometnēs) kļuva par trešo valsti pasaulē pēc Nīderlandes un Beļģijas, kas legalizēja viendzimuma laulības. Likumi par viendzimuma partnerattiecībām tika pieņemti Lielbritānijā un Šveicē (kas nav ES dalībvalsts). Ja 2006.gada vēlēšanās uzvarēs kreisi centriskā koalīcija, šāds likums tiks pieņemts arī Itālijā. Daudzās citās ES valstīs jau gadiem ir partnerību likumi, kas piešķir homoseksuāliem pāriem tādas pašas tiesības kā pretēja dzimuma partneriem. Pretēji populārajam demagoģiskajam apgalvojumam homoseksuālo cilvēku tiesību respektēšana nav “Rietumu sazvērestība tradicionālo vērtību graušanai”, bet objektīvs process, kas skar arī bijušā komunistiskā bloka progresīvāko daļu. Civilo partnerību likumi, kas attiecas arī uz homoseksuāliem pāriem, pieņemti Slovēnijā un Čehijas parlamenta zemākajā palātā (augstākā palāta gan to noraidīja).

Latvija diemžēl šajā ziņā ir atpalikusi ne tikai no Rietumeiropas valstīm, bet arī no Slovēnijas un Čehijas. Latvijas likumos arī nekādā veidā netiek regulētas viendzimuma attiecības, kas praksē nozīmē, ka homoseksuāļu pāri tiek diskriminēti sociālo tiesību jomā, t.i., mantojuma, sociālās drošības, pensiju un citos jautājumos. Pēc grozījumu pieņemšanas Satversmē Latvijas likumdevēju pienākums būtu novērst diskrimināciju, pieņemot likumu par partnerattiecībām, kas regulētu šos jautājumus. Protams, pašlaik neviena politiskā partija Latvijā nav izteikusi gatavību šādu iniciatīvu atbalstīt. Taču, tuvojoties kārtējām Saeimas vēlēšanām, būtu apsveicami, ja partijas, kas sludina eiropeiskas, liberālas vērtības, vērstos pret seksuālo minoritāšu diskrimināciju.

Eiropas Parlamenta rezolūcija nav juridiski saistoša, un Latvijas likumdevējiem nenāksies atkal mainīt Satversmi. Taču rezolūcija ir stingrs politiskais signāls, ka Latvijai ir jāapkaro homofobija un jānovērš seksuālo minoritāšu diskriminācija. Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija uzņēmās respektēt Eiropas pamatvērtības. Eiropas institūciju rīcībā ir konkrēti instrumenti cilvēktiesību un brīvību ievērošanas nodrošināšanai dalībvalstīs, līdz pat valsts dalības ES apturēšanai.

Homofobija, kā arī jebkura cita veida neiecietība, un diskriminācija jāapkaro nevis Eiropas institūciju sankciju draudu dēļ. Tolerantas un atvērtas sabiedrības veidošana, kurā ikvienam garantētas vienlīdzīgas tiesības un iespējas, cieņa un likuma aizsardzība, ir nepieciešama pirmām kārtam pašiem Latvijas iedzīvotājiem. Britu eiroparlamentārieša Maikla Kešmena vārdiem runājot: “Ikviena cilvēka diskriminācija mūs visus padara vājākus un ievainojamākus.”