Foto: A. Jansons © AFI

Eiro daudzējādā ziņā ir liels veiksmes stāsts. Tomēr, eirozonai gaidāma nemierīga tuvākā nākotne, tāpēc Latvijai un citām jaunajām dalībvalstīm jāgatavojas pievienoties politiskai struktūrai, kas šodien ir trauslāka nekā jebkad.

Eiro ir viens no lielajiem Eiropas Savienības (ES) projektiem. Kopā ar citām jaunajām dalībvalstīm, kas ES iestājās 2004.gadā, Latvijai saskaņā ar pievienošanās līgumu obligāti jāievieš vienotā valūta – eiro[1], lai gan precīzs laika termiņš vēl nav noteikts. Daudzas valstis, ieskaitot Latviju, bija ļoti ieinteresētas kopējai valūtai pievienoties ātri, taču šobrīd izredzes to izdarīt šķiet daudz tālākas, nekā pirms iestāšanās ES. Jau tagad skaidri zināms, ka Slovēnija pievienosies vienotajai valūtai 2007.gadā. 2010.gads šķiet vistuvākais iespējamais tām valstīm, kas jau pievienojušās valūtas maiņas kursa mehānismam (Exchange Rate Mechanism – angl.) (ERM) – ieskaitot Latviju. Taču Polijas, Ungārijas un Čehijas, kuras vēl nav ERM dalībnieces, pievienošanās eirozonai šķietami notiks vēl vēlāk.

Par spīti augošajai neziņai par eiro ieviešanas laiku, jaunās dalībvalstis ir ieinteresētas uzzināt, kas tās sagaidīs pēc pievienošanās. Tādēļ šis raksts piedāvā izvērtējumu, kā vienotā valūta ietekmējusi ekonomisko situāciju valstīs, kurās jau pašlaik ieviests eiro, kopā ar pašreizējās Eiropas Monetārās Savienības (EMS) stāvokļa novērtējumu, kā arī pārdomām par eiro nākotnes iespējām. Fakts, ka trīs ES valstis izvēlējušās neieviest vienoto Eiropas valūtu, palīdz analizēt eiro ietekmi, tādējādi piedāvājot labu salīdzinājumu, iespējams, pasaulē lielākajam politiskajam eksperimentam.

Kādas bija eiro radīšanas ambīcijas un mērķi? Pirmais mērķis, atbilstoši monetārajām problēmām, kas nomocīja Eiropu dekādēs pirms 1999.gada, bija radīt „monetāras stabilitātes zonu Eiropā”. Cits mērķis bija izveidot atbalstu patiesai ES dalībvalstu integrācijai caur 1992.gada Vienotā tirgus programmu, kura bija radīta, lai stiprinātu savstarpējo tirdzniecību un ekonomisko izaugsmi. Visbeidzot, lai gan tas netika skaidri definēts kā viens no mērķiem, Eiropā bija jūtama spēcīga vēlme radīt valūtu, kas būtu spējīga konkurēt ar ASV dolāru pasaules finansiālajos tirgos.

Vienotās valūtas monetārās stabilitātes mērķis ir viens no Eiropas Centrālās bankas (ECB), kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti eirozonā, pamatuzdevumiem. Tas izpaužas kā vēlamais inflācijas līmeņu mērķis – sākotnēji tas nozīmēja, ka inflācijai jābūt 0-2% joslā vidējā termiņā[2], bet pēdējā laikā šis noteikums atvieglināts nosakot, ka pieļaujamajam inflācijas līmenim būtu jābūt „tuvu 2 %”. Līdz šim ECB diezgan veiksmīgi pildījusi šo uzdevumu (skatīt 1.diagrammu). Tajā pašā laikā arī trīs ES piecpadsmitnieka valstis, kuras nav eirozonā, pēdējos sešus gadus vismaz tikpat veiksmīgi kontrolējušas inflāciju.

Avots. Eurostat

Lai arī parasti tiek runāts par kopēju eirozonas inflācijas līmeni, katrā valstī inflācija atšķiras. Vācijā inflācija ir zem 2% jau kopš 1999.gada, bet Grieķijā un Spānijā tā pārsniegusi 3% robežu četros no sešiem pēdējiem gadiem. Īrijā inflācija no 2000. līdz 2003.gadam bija vismaz 4%. Tādēļ var droši teikt, ka ir ļoti maz pierādījumu par eirozonas inflācijas līmeņu konverģenci, kas liecina par to, ka pie dotajām nominālajām procentu likmēm, reālās procentu likmes[3] ir atšķirīgas eirozonas valstu vidū. Reālās procentu likmes būtiski ietekmē investīcijas gan ekonomikā, gan nekustamā īpašuma tirgū. Ja pastāv lielas atšķirības starp valsīm, šim faktam ir potenciāli destabilizējošs efekts uz individuālu valstu ekonomisko situāciju.

1.tabula parāda atsevišķu Eiropas valstu izaugsmes tempus sākot no perioda tieši pirms eiro ieviešanas līdz 2005.gadam. Skaidrs, ka eiro ieviests laikā, kad Eiropas ekonomika piedzīvoja strauju izaugsmi (jaunais ekonomiskais bums), un ka tai sekoja diezgan liela recesija, kas faktiski noveda pie stagnācijas daudzās eiro zonas valstīs, īpaši Vācijā un Itālijā. Salīdzinājumam, Lielbritānija, kas ir visietekmīgākā ārpus vienotās valūtas zonas esošā ES valsts, faktiski izbēga no recesijas, kas sākās 2000.gadā.

Tabula 1: Izaugsmes temps eiro zonā un izvēlētajās valstīs 1996.-2005.
Avots: Eurostat

Tādējādi liekas, ka līdz šim eiro nav sniedzis daudz no tā, ko ekonomikas izaugsmes dividenžu veidā gaidīja 12 eirozonas valstīs. Vidēji 1.9% izaugsme eirozonā no 1999.gada līdz 2004.gadam kopš eiro ieviešanas bijusi margināli sliktāka nekā periodā tieši pirms eiro ieviešanas – no 1990. līdz 1998.gadam 12 eirozonas valstis sasniedza vidēji 2% ikgadējo izaugsmi. Savukārt, OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) valstis, kuras nepieder eirozonai, uzlabojušas savus izaugsmes tempus no vidēji 2.4% (1990. līdz 1998.gadā) uz 2.7% (1999. līdz 2004.gadā).

Vēl viens no gaidītajiem vienotās valūtas devumiem bija papildus stimuls tirdzniecībai valūtas savienības robežās. Saskaņā ar Endrjū Rouza (Andrew Rose) no Kalifornijas Universitātes Berklijā teikto, monetārā savienība var palielināt tirdzniecības apjomus gandrīz par 200 procentiem. Daudzi ekonomisti šo skaitli vienmēr uztvēruši ar skepsi. Ričards Baldvins (Richard Baldwin) no “Graduate Institute of International Studies” Ženēvā savā 2006.gada darbā secina, ka patiesais efekts ir daudz mazāks – starp 5 un 15%, norādot, ka reālais ieguvums varētu būt 9 procenti. Turklāt Baldvins uzskata, ka arī Dānija, Zviedrija un Lielbritānija, kuras palika ārpus eirozonas, guvušas labumu no eiro, kas palielinājis šo valstu tirdzniecību par aptuveni 7 procentiem. Interesanti, ka Latvijas Bankas apgalvojums (skatīt Bitāns un Kaužens[4] (2004. g.)), ka iekļūšana eirozonā palielinātu Latvijas iekšzemes kopproduktu par 19%, balstās uz Rouza analīzes.

Notiek vērā ņemamas debates par to, vai iemesli vājajai ekonomiskajai izaugsmei eirozonā ir sekas eiro ieviešanai vai arī tā ir izskaidrojama ar citām, jau ilgi pastāvošām strukturālajām problēmām valstīs, kas veido eirozonas pamatu, piemēram, Vācijā, Francijā un Itālijā. Redzama problēma, kas attiecas uz visām eirozonas valstīm, radās 2000.gada recesijas laikā. Pola de Groves (Paul de Grauwe)[5] no Lēvenes universitātes novērtējums skaidro: situācijā, ja centrālās bankas eirozonas valstīs būtu varējušas pašas noteikt savas procentu likmes, Vācijā procentu likmes būtu 2.75% un Īrijā 7.5% pretstatā ECB noteiktajiem 3.25%. „Vēlamās procentu likmes” citās valstīs diezgan vienmērīgi izkārtojas starp šīm divām robežām. ECB noteiktajām likmēm iepretī vēlamajām procentu likmēm ir divi negatīvi efekti. Pirmkārt, vairumam eirozonas valstu dotās procentu likmes bieži vien nav piemērotas, jo katrā valstī ir specifiski makroekonomiskie apstākļi. Otrkārt, de Groves apgalvo, ka šāda situācija noved pie politikas paralīzes status quo noslieces formā. Ja dažas valstis gribētu panākt augstāku procentu likmju ieviešanu, bet citas zemāku likmju ieviešanu, iespējams, ka tā vietā, lai meklētu kompromisu starp šīm divām pozīcijām, jautājums netiktu risināts. Ļoti iespējams, ka šis efekts kļūs spilgtāk izteikts pēc eirozonas paplašināšanas, kad tajā tiks iekļautas jaunās dalībvalstis.

Problēma negrasās izzust – izskatās, ka valstu datu atšķirības turpina palielināties. Darbaspēka izmaksas Itālijā tagad ir aptuveni par 20% augstākas attiecībā pret Vācijas darbaspēka izmaksām nekā tās bija 1999.gadā. Arī Spānija piedzīvojusi līdzīgu konkurētspējas zudumu. Tam ir reāla ietekme – Itālija un nesen arī Spānija sākušas zaudēt savus eksporta apjomus. Spānijā izaugsme saglabāta celtniecības buma dēļ, ko veicināja zemās reālās procentu likmes. Tomēr pašreizējais globālais procentu likmju kāpums agrāk vai vēlāk atstās savu ietekmi uz eirozonas nekustamo īpašumu tirgu un IKP izaugsmi tajās valstīs, kurās strukturālās problēmas tika maskētas ar īpašumu un celtniecības bumu. Dažām valstīm, visticamāk, tas beigsies ar zemas izaugsmes periodu un pat iespējamu cenu krišanos, lai atjaunotu konkurētspēju. Tas, visticamāk, padarīs eiro par ļoti nepopulāru un saasinās spiedienu dažās valstīs (jau pamanītu Itālijā) pamest eirozonu.

Eiro daudzējādā ziņā ir liels veiksmes stāsts. Tas kļuvis par nozīmīgu starptautisku valūtu. Tas ir devis savu ieguldījumu finanšu tirgu spēcīgai attīstībai Eiropā. Tāpat eiro ir radikāli mainījis ikviena ceļotāja pieredzi eirozonas valstīs, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc eiro ir tik populārs Eiropas valstu iedzīvotāju vidū. Tomēr, eirozonai gaidāma nemierīga tuvākā nākotne, tāpēc Latvijai un citām jaunajām dalībvalstīm jāgatavojas pievienoties politiskai struktūrai, kas šodien ir trauslāka nekā jebkad.

Atsauces

Baldwin, Richard (2006) “In or Out: Does it Matter? An Evidence-based Analysis of the Trade Effects of the Euro”, Centre for Economic Policy Research.

Bitāns, Mārtinš and Egil Kaužens (2004) “Impact of euro adoption on the economy of Latvia” Bank of Latvia Working Paper2/2004

Rose, Andrew K., (2000) “One money, one market: the effect of currency unions on trade,” Economic Policy 30, 7-46.

_______________________________

[1] Jaunajām Es dalībvalstīm, pretēji ES-15, eiro ir jāadoptē obligāti, un interesanti, ka saskaņā ar Eurobarometer 2006. gada ziņojumu Eiro ieviešana jaunajās dalībvalstīs: analītisks ziņojums (Introduction of the euro in the new member states: analytical report) () iedzīvotāji par to ir slikti informēti. Tāpēc vidēji 69% cilvēku jaunajās dalībvalstīs uzskata, ka viņu valsts var izvēlēties, vai adoptēt eiro. Latvijas iedzīvotāji šajā ziņā ir salīdzinoši labi informēti – 45% saprot, ka eiro adoptācija ir obligāta.

[2] 9-12 mēneši

[3] Reālās procentu likmes veidojas no nominālajām procentu likmēm, no kurām atņemta paredzamā inflācija. Piemēram, ja nomināla procentu likme ir 10% un inflācija ir 6% tad reālā procentu likme ir 4%.

[4] Bitāns, Mārtinš and Egil Kaužens (2004) “Impact of euro adoption on the economy of Latvia” Bank of Latvia Working Paper2/2004

[5] Skat. http://www2.wu-wien.ac.at/ecsa//emu/praedegrauwe.pdf

Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu