Foto: Alfonso Surroca
Obama pats ir kultivējis ideju, ka viņš ir diametrāls Buša pretstats, tomēr eiropieši nākotnē var piedzīvot vilšanos, saprotot, ka pārvērtības nebūt nav radikālas.
Aptaujas rāda, ka Demokrātiskās partijas kandidāts Baraks Obama (Barack Obama) ir apbūris ne tikai ASV vēlētājus, bet arī iekarojis Vecās pasaules sirdi. Ja eiropiešiem būtu dota iespēja piedalīties ASV prezidenta vēlēšanās, viņi, visticamāk, ievēlētu jauneklīgo un daiļrunīgo Ilinoisas štata senatoru, nevis Republikāņu partijas kandidātu Džonu Makeinu[1] (John McCain). Viens no iemesliem, šķiet, ir pārliecība, ka Obama ir prezidenta Džordža Buša Jaunākā (George W. Bush) absolūts pretmets un tāpēc veiks pozitīvas pārmaiņas ASV ārpolitiskajā kursā. Kad ekspektācijas ir tik augstas, ir vietā jautājums — cik pamatots ir uzskats, ka Obama nesīs radikālas pārmaiņas ASV ārpolitikā?
Priekšlaicīgi prognozē — par Obamu!
Pirms vēlēšanām daudzi visai droši prognozēja to iznākumu — ja ne pēkšņa ārpolitiskā krīze, kompromitējoši atklājumi vai cits no kampaņām neatkarīgs notikums, kas sašķobītu amerikāņu līdzšinējo attieksmi, tad, visticamāk, Obamu ievēlēs par ASV prezidentu.
Vēlētāju attieksmju un viedokļu mērīšanā ir ieguldīts milzīgs darbs, un visas aptaujas ir liecinājušas par atbalstu Obamam. Piemēram, prominentā sabiedrisko aptauju firmas Gallup Polls mērījumi liecināja, ka 23 no kopumā 24 aptaujām, kas tika veiktas no 2008. gada 1. līdz 26. oktobrim, atbalsts Obamam sasniedz 50% (un varbūt ir pat vēl ir augstāks)[2]. Tāpat arī viedokļu ģeogrāfiskais izvietojums liecināja, ka Obamam atbalsts nodrošināts tajos štatos, kuri vai nu tradicionāli, vai arī lielā ievēlamo prezidenta elektoru[3] skaita dēļ ir nozīmīgi prezidenta vēlēšanās[4]. Vēl vairāk — bija pierādījumi, ka Obamu atbalsta arī tās vēlētāju grupas, kuras pagātnē atbalstīja Buša Jaunākā ievēlēšanu, — precētās sievietes, baltādainie katoļi, priekšpilsētās dzīvojošie un tie, kuru gada ienākumi pārsniedz 50 tūkstošus ASV dolāru[5].
Zināma piesardzība tomēr nenāktu par ļaunu arī tad, kad aptauju rezultāti šķiet esam tik pārliecinoši. Rase kā Obamam nelabvēlīgs faktors tika minēts jau kampaņas sākumā, bet kampaņas pēdējā posmā par to runāja aizvien nopietnāk. Vai tik pozitīvie atbalsta mērījumi patiesībā neslēpa tā saucamo Bredlija efektu? Bredlija efekts ir apzīmējums parādībai, kad aptaujātie respondenti slēpj savu patieso izvēli, jo jūtas spiesti apliecināt, ka viņi atbalsta melnādaino kandidātu. Vismaz trešdaļa respondentu aptaujās izteicās, ka viņi pazīstot kādu, kurš nebalsošot par Obamu viņa ādas krāsas dēļ[6].
Šeit gan jāatzīmē, ka vēlētājiem ir apnikušas negatīvās reklāmas un mēģinājumi nomelnot oponentus[7], kas varētu būt iemesls, kāpēc ASV varētu ievēlēt savu pirmo melnādaino prezidentu par spīti mēģinājumiem izspēlēt rases kārti, iztēlojot Obamu kā neamerikānisku vai vismaz netipisku amerikāni.
Salīdzinošais ārpolitikas šarms
Kā atzīmēja neoliberālā Cato Institute eksperts Džastins Logans (Justin Logan), reti kad ārpolitika spēlējot nozīmīgu lomu prezidenta izvēlē, tomēr 2008. gada vēlēšanas esot atšķirīgas[8]. Patiesi, reti kad ārpolitika vēlēšanu centrā ir bijusi tik bieži kā šogad. Irānas kodolieroču programma, Krievijas—Gruzijas konflikts, Taleban atdzimšana Afganistānā un galu galā bēdīgi slavenais karš Irākā — ikviens no šiem jautājumiem ir bijis prezidenta vēlēšanu kampaņas redzeslokā, un katrs no kandidātiem uz tiem ir devis visai atšķirīgas atbildes. Konceptuāli runa ir par diviem visai atšķirīgiem ārpolitiskajiem kursiem.
Makeins savu pieredzi Vjetnamas karā vienmēr ir uzsvēris kā galveno faktoru, kas veidojis viņa izpratni par ASV ārpolitiku. Savulaik kā vjetnamiešu kara gūsteknis viņš esot sapratis, cik svarīgu lomu spēlē noteikta un principiāla ASV ārpolitika. Makeina uzskati ārpolitikā ir saistāmi ar tā saucamo neokonservatīvismu, kas, vienkāršoti izsakoties, nozīmē, ka brīvības, cilvēktiesību un demokrātijas izplatīšana pasaulē ir ASV nacionālajās interesēs. Savā esejā prominentajā žurnālā Foreign Affairs Makeins cīņu ar islāma teroristiem salīdzina ar 19. gadsimta cīņu starp brīvību un despotismu[9]. Citiem vārdiem — Makeins ir gatavs pielietot spēku, lai atrisinātu konfliktu Irākā un Afganistānā, kā arī citās pasaules daļās, ja tas apdraudētu viņa vīziju par „mieru, kas būvēts uz brīvības pamatiem”. Kā vienu no instrumentiem, lai vitalizētu demokrātiju pasaulē, Makeins piedāvā Demokrātiju savienības (League of Democracies) izveidi. Šī institūcija apvienotu visas demokrātiskās pasaules valstis un kopīgi risinātu aktuālās problēmas, ko neizdodas atrisināt jau eksistējošajās starptautiskajās institūcijās.
Savukārt Obama savā esejā žurnālā Foreign Affairs norāda, ka ASV nekad nevajadzēja sākt karu Irākā karu. Viņš sevi pozicionē kā pretmetu Buša Jaunākā ārpolitikai, kura, viņaprāt, ir vainojama pie pasaules neuzticības ASV mērķiem un principiem[10]. Obama uzskata, ka Irākas karš tāpat kā citas starptautiskās problēmas ir jārisina ar diplomātiskiem līdzekļiem un militārā vara ir tikai viens no ASV instrumentiem. Tomēr tieši tāpat kā Makeins, arī Obama uzskata, ka ASV ir jāspēlē līdera loma pasaulē, atjaunojot un nostiprinot savas armijas spēku un cīnoties pret terorismu, īpaši Afganistānā un Pakistānā. Tāpat viņš izsludina nepieciešamību atjaunot iepriekš eksistējušās partnerības, lai risinātu, piemēram, starptautiskās drošības vai klimata pārmaiņu problēmas.
Lai arī abu kandidātu programmas uzsver, ka ASV ir īpaša loma pasaules politikā un ka izolācija nav izvēles iespēja, tomēr, kā izsakās Logans, Makeins sola piedāvāt „vairāk provokāciju, iejaukšanos un lielāku armijas, budžeta un valsts pārpūli”. Tāpēc neoliberālais analītiķis ir spiests atzīt, ka salīdzinājumā ar Makeinu Obama šķiet esam mazākais ļaunums.
Obama — Kenedijs, Makeins — Rūzvelts
Labēji neokonservatīvā American Enterprise Institute komentētāji bargi kritizē Obamas „diplomātisko pieeju” kā nelaimīgu atgriešanos pie Bila Klintona (Bill Clinton) ārpolitikas kursa[11], savukārt centriski liberālā Brookings Institution pētnieks Maikls Fallilovs (Michael Fullilove) piedāvā niansētāku analīzi[12]. Viņš salīdzina abus kandidātus pēc vairākiem kritērijiem — mērķiem, to sasniegšanai izvēlētajiem līdzekļiem, kandidātu temperamenta, substanciālām politiskajām atšķirībām un padomniekiem.
Kopumā Fallilovs nonāk pie secinājuma, ka abi prezidenta kandidāti līdzinās diviem vēsturiskajiem ASV prezidentiem. Baraks Obama raisa asociācijas ar Džonu Kenediju (John Kennedy), kurš bija uz nākotni vērsts, ar aukstasinīgu temperamentu un izmantoja plašus diplomātiskos kanālus, lai sasniegtu savus mērķus, bet nekavējās izmantot spēku, lai mazinātu draudus ASV. Šeit vēl jāpiebilst, ka gan Kenedijs, gan Obama ir pozitīvi noskaņoti pret inovācijām ārpolitikā — ja Kenedija gadījumā tā bija attīstības palīdzības aktīva izmantošana, tad Obamas gadījumā — nopietnība, ar kādu tiek uztverti nevalstiskie draudi. Obamas kampaņas galvenais atslēgvārds ir „cerība” (hope).
Savukārt Makeina kampaņas atslēgvārds Fallilova interpretācijā esot „slava” (glory). Makeinu varot uztvert kā Teodora Rūzvelta “iemiesojumu”. Apveltīts ar dzīvīgu, impulsīvu un nereti neparedzamu temperamentu, simpatizējošs reālismam, kurš lielās devās ir sajaukts ar ideālismu, — šīs ir tikai dažas no īpašībām, kas piemīt Makeinam, kurš tāpat kā savulaik Rūzvelts, pozē kā „vanags” un ir gatavs tiešai konfrontācijai ar ASV pretiniekiem.
Latvijās Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš ir paudis pārliecību, ka abi prezidenta kandidāti ir vienādi labi, jo pārzinot Baltijas specifisko stāvokli[13]. The Economist savā analīzē pauž piesardzīgāku optimismu — pat ja Obamam un Eiropas līderiem ir vairākas kopīgas rūpes, tad karš Afganistānā varētu izrādīties „strīdus ābols”. Ja Obama tāpat kā Makeins grib palielināt klātbūtni Afganistānā, tad Eiropas nācijas nebūt nav sajūsmā par šādām izredzēm. Līdzīgi arī Irānas kodolieroču programmas jautājums var būt šķeļošs, bet, kas varbūt ir svarīgāks jaunajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, — Obama atšķirībā no Makeina nebūs konfrontatīvs attiecībās ar Krieviju, bet drīzāk gribēs dibināt konstruktīvu sadarbību, uz kuru viņš varētu mudināt arī ES valstis[14].
Lai arī šīs problēmas, manuprāt, ir atrisināmas, iespējama vilšanās jaunajā ASV prezidentā un viņa ārpolitiskajā kursā ir gandrīz nenovēršama. Pašreiz ekspektācijas uz radikālām pārmaiņām ASV ārpolitikā ir ļoti augstas, īpaši ņemot vērā Obamas izredzes uzvarēt vēlēšanās. Tā kā Obama pats līdz šim ir kultivējis ideju, ka viņš ir diametrāls Buša pretstats, eiropieši nākotnē var piedzīvot vilšanos, saprotot, ka pārvērtības nebūt nav radikālas. Obamas ārpolitikas šarms slēpjas tieši Obamas piedāvājuma salīdzinājumā ar Buša ārpolitisko kursu un Makeina plāniem. Noslēgumā varu rekomendēt vienīgi stoisku attieksmi pret ASV prezidenta vēlēšanām: lai kurš arī uzvarētu, Eiropai ir jābūt atvērtai attiecībās ar ASV — gatavai „tirgoties” un aizstāvēt savas intereses un ideālus.
___________________
[1] Kā šī gada 28. oktobrī rakstīja ziņu aģentūra LETA, Obamu atbalsta „78% franču, 72% vāciešu, 68% spāņu, 66% itāliešu un 48% britu” – skat. „Analītiķi: Ja Obama uzvarēs, eiropiešiem nāksies vilties viņa ārpolitikā”, LETA, 2008. gada 28. oktobrī, Pēdējo reizi skatīts 28.10.2008.
[2] „Presidential Polls Over Time”, The New York Times, Pēdējo reizi skatīts 28.10.2008.
[3] ASV prezidenta vēlēšanas norisinās ir divās pakāpēs: vispirms vēlētāji katrā štatā ievēl elektorus, kuri savukārt vēlāk ievēl prezidentu. Uzvara prezidenta vēlēšanās ir atkarīga no savāktajām elektoru balsīm, kas variējas katrā štatā no tam noteiktajām elektoru kvotām, nevis no kopējā nodoto vēlētāju balsu skaita.
[4] Skat. „The Electoral Map: Key States”, The New York Times, Pēdējo reizi skatīts 28.10.2008.
[5] „Polls Show Obama Gaining Among Bush Voters”, The New York Times, Pēdējo reizi skatīts 28.10.2008.
[6] Turpat.
[7] Skatīt – „Polls Say McCain Is Hurting His Bid by Using Attacks”, The New York Times, Pedējo reizi skatīts 28.10.2008.
[8] Logan, Justin (2008) „Two Kinds of Change: Comparing the Candidates on Foreign Policy”, Cato Institute Policy Analysis no. 623, http://www.cato.org/pubs/pas/pa-623.pdf Pēdējo reizi skatīts 28.10.2008.
[9] McCain, John (2007) „An Enduring Peace Built on Freedom”, Foreign Affairs, November/December.
[10] Obama, Barack (2007) „Renewing American Leadership”, Foreign Affairs, July/August.
[11] Kagan, Fredrick, W. (2008) „The Fog”, Pēdējo reizi skatīts 28.10.2008.
[12] Fulliolove, Michael (2008) „Hope or Glory? The Presidential Election and U.S. Foreign Policy”, Brookings Institution Policy Paprt no. 9, Pēdējo reizi skatīts 29.10.2008.
[13] „Riekstiņš: abi ASV prezidenta amata kandidāti pārzina situāciju Latvijā”, Delfi.lv, http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=22271256 Pēdējo reizi skatīts 29.10.2008.
[14] „Preparing for a new president. What the Europeans hope for after the American election”, The Economist, October 25th-31st, 2008 – p. 40.