User profile default
Peteris T Henriksson
Comments
  • Globālo pilsoņu audzināšana Latvijā 5 Author:Providus

    Comment:Peteris T Henriksson

    Vispirms paldies Tomam Rostokam par saistošo un, manuprāt, aktuālo tēmu – izglītošanu par globālajiem jautājumiem – ko viņš sauc par attīstības izglītību (AI). Pētot sadarbību attīstības jomā, ir grūti nepamanīt, ka mums kaimiņos esošajās, „tradicionālajās” donoru valstīs (Dānijā, Zviedrijā, utt.) šāda izglītošana spēlē nozīmīgu lomu, lai veidotu sabiedrisko apziņu par globālajiem attīstības jautājumiem. Tādēļ domāju, ka Latvijai kā „jaunajai” donoru valstij arī būtu jāpārdomā šādas izglītības ieviešana, ja Latvija grib veidot politiku, kuras nepieciešamību saprastu ne tikai šaura ārpolitikas elite, bet arī plašāka sabiedrība. Tomēr rakstā tika paustas arī dažas domas, kurām nepiekritu vai gribētu dzirdēt tuvāku skaidrojumu. Piemēram, man nav skaidrs, kas īsti tika domāts ar šiem diviem teikumiem: „Savukārt globālās pilsonības un globālā taisnīguma ideju propagandēšana var nodarīt kaitējumu, jo tādējādi pienācīga uzmanība netiek pievērsta Latvijas interesēm. Ikvienai sabiedrībai pašai vajadzētu risināt savas problēmas, un Latvijas iedzīvotājus pārsvarā interesē laba dzīve viņu apdzīvotās valsts ietvaros.” Kā tieši globālās pilsonības ideju „propagandēšana” var „nodarīt kaitījumu” Latvijas interesēm? Vai saprotu pareizi, ka ļaudis, kurus ieinteresēs globālās attīstības jautājumi, pēkšņi sāks mazāk interesēties par Latvijas ārpolitiku un tās nacionālajām interesēm? Gribētu dzirdēt kādu paskaidrojumu par šo domu. Gribu arī oponēt: ļaudis, kuri sāks interesēties par globālajiem jautājumiem diez vai izrādīs mazāku interesi par Latvijas ārpolitiku, bet visticamāk, ka viņiem varētu būt no tradicionālajiem reālistiem atšķirīgi uzskati. Ja tas nozīmē, ka Latvijā veidosies daudzveidīgāka un niansētāka ārpolitiskā diskusija, jo tajā iespējams piedalīsies arī liberālā kosmpolītisma vai globālā sociālā taisnīguma aizstāvji, tam, manuprāt, nevajadzētu nozīmēt, ka Latvijas nacionālās intereses tiks nostumtas malā vai ignorētas. Daļēji piekrītu Tomam, ka jāvērtē, kādas vērtības ir pamatā konkrētai izglītošanas koncepcijai. Piekrītu, ka ar dažādu vērtību „propagandēšanu” nevajadzētu nodarboties un ka izglītošanai (ja tā notiek valsts režijā vai par nodokļu maksātāju naudu) vajadzētu būt neitrālai. Tomēr demokrātiska plurālisma tradīcijā gribētu piedāvāt, ka neitrālai izglītošanai par globālajiem jautājumiem vajadzētu informēt par dažādām „filozofijām”, kā var raudzīties uz globālo attīstību. Jau pieminēju liberālos kosmopolītus (sociālliberāļi) un globālā sociālā taisnīguma aizstāvjus (sociāldemokrāti), bet nevajadzētu aizmirst, piemēram, arī kristīgo tradīciju (kristīgie demokrāti), neo-konservatīvos, reālistus (konservatīvie un nacionālisti) un neo-liberāļus. Ja mēs paraugāmies uz ārpolitikas vai publiskās politikas domkalvēm, piemēram, ASV, var redzēt, ka globālās attīstības speciālisti pārstāv ārkārtīgi dažādus uzskatus par to, kā jārisina globālās problēmas un kuras no tām ir prioritāras – neokonservatīvie liek uzsvaru uz drošības un demokrātijas veicināšanu, neo-liberāļi argumentē par brīvo tirdzniecību kā vienīgo risinājumu nabadzības problēmām, sociālliberāļi uzstājas par globālo veselību un dzimumu līdztiesību, kamēr citi aizstāv mikrokredītus kā galveno risinājumu nabadzības problēmām. Ņemot vērā, ka pastāv dažādi uzskati par sadarbību attīstības jomā un diskusija nereti mēdz būt karsta, negribētu piekrist rakstā paustajam apgalvojumam, ka šiem domātājiem vai donoru valstīm draud briesmas kļūt par „bariņu diezgan turīgu fosīliju, kuras ir aizķērušās vakardienā un turpina uzvesties tā it kā pasaule nebūtu mainījusies”. Tādas briesmas viņus piemeklētu, ja būtu pilnīga saskaņa par prioritārajām jomām un neviens nebūtu gatavs paust kaut vai vienu kritisku domu. Ar citiem vārdiem, neitrālai izglītošanai par globālajiem jautājumiem nevajadzētu pilnīgi distancēties no izglītojošām diskusijām par dažādām vērtībām.

  • Referendumu likums: kādēļ Saeimas ceturtdienas balsojums būs tik svarīgs? 6 Author:Iveta Kažoka

    Comment:Peteris T Henriksson

    Ļoti interesants raksts par ārkārtīgi aktuāli tēmu. Principā es piekrītu tēzei, ka Latvijai vajag vairāk demokrātijas (un demokrātiju un līdzdalību veicinošus mehānismus), ne mazāk. Tomēr rakstā minētie argumenti mani nepārliecināja, ka referendumi ir vienīgais (vai pat labākais) veids kā nostiprināt demokrātiju Latvijā. Varbūt, ka Ivetai būtu interesanti palūkoties arī uz Slovēniju, kur pēdējos gados referendumi tiek rīkoti salīdzinoši bieži (11 reizes pēdējos 10 gados). Turklāt atšķirībā no Latvijas referendumi tiek rīkoti biežāk par ekonomiskajiem jautājumiem (privatizāciju, darba tirgus vai pensiju reformām). Diemžēl, pieredze nav bijusi vienmēr pozitīva, jo nereti referendumi ir noveduši pie mazākuma gribas uzspiešanas vairākumam. Piemēram, viendzimuma laulību referendumā 2012. gadā visas sabiedriskās domas aptaujas rādīja, ka grozījumu atbalstītāji ir vairāk nekā to pretinieki. Tomēr maza, bet aktīva pilsoņu grupa panāca, ka tika atcelts parlamenta pieņemtie grozījumi Ģimenes likumā, kuri būtu atļāvuši viendzimuma laulības Slovēnijā. Referendumā piedalījās tikai 30 procenti (518 207 pilsoņi) no balstiesīgajiem un 54,5 procenti (279 937 pilsoņi) balsoja pret grozījumiem. Cits piemērs par ekonomiskajām reformām un mazākuma gribas uzvaru ir 2011. gadā Slovēnijā rīkotais referendums par pensiju reformām (kuras cita starpā paredzēja pensijas vecuma paaugstināšanu uz 65 gadiem). Tajā piedalījās tikai 40 procenti no balstiesīgajiem un 72 procenti nobalsoja pret pensiju reformām. Tādēļ mana attieksme ir ārkārtīgi piesardzīga pret referendumiem valstīs, kuras galvenokārt ir reprezentatīvas demokrātijas. Vai šādās valstīs, pie kurām, manuprāt, var pieskaitīt arī Latviju, referendumi ir piemērotākais veids kā panākt tautas iesaisti lēmumu pieņemšanā un tādējādi veicināt demokrātiju? Tā vietā, lai lūkotos uz Šveici, kura ir interesantas izņēmums pat Eiropas demokrātijas vēsturē, varbūt, ka būtu lietderīgāk aplūkot Skandināvijas praksi, kur referendumi tiek rīkoti minimāli, bet tauta, iesaistoties dažādās interešu organizācijās, var ietekmēt lēmuma pieņemšanu jau tad, kad tiek apspriestas politisko problēmu formulējumi un lēmuma alternatīvas.

  • Kāds kultūras ministrs Latvijai vajadzīgs? 21 Author:Iveta Kažoka

    Comment:Peteris T Henriksson

    Paldies par apgaismojošo rakstu, Iveta! Šī situācija (konflikts ministra un "kultūras ļaužu" starpā) un tai sekojošās reakcijas man atgādina preses ziņas pirms aptuveni sešiem gadiem Zviedrijā. Toreiz pie varas nāca jauna, labējā valdība un centās darīt lietas citādi nekā bija pierasts. Var strīdēties par labējās valdības politiku un tās aprisēm, efektiem, utt. Bet reakcijas uz jauninājumiem bija teju tikpat personīgā līmenī un tik emocionālas un nesamērīgas ("ministre nesaprot", "ministre grib iznīcināt kultūru", utt.) kā tagad Latvijas gadījumā. Es domāju, ka Tu esi atradusi ļoti interesantu lauciņu un ārkārtīgi svarīgu problemātiku - "kultūras ļaudis" kā speciāla interešu grupa, kura aizstāv pastāvošo sistēmu un jebkuras idejas par sistēmas maiņu, pat ja tā mērķēta uz uzlabojumiem, tiek "nokautas" (jeb kā O Ozols raksta "atspārdītas") tām esot vēl autiņos. Iemesls šādām reakcijām, man šķiet, ir, ka pārmaiņas tiek uztvertas kā personīgi zaudējumi tiem, kuriem pašreizējā situācija šķiet izdevīgāka. Nav jautājums par to, kas ir nodokļu maksātāju interesēs, bet galvenais aizstāvēt "nozares intereses". Esmu sekojis līdzi arī norisēm Slovēnijā un arī tur pēdējo mēnešu laikā bija konflikti starp tā saucamajiem "kultūras ļaudīm" un valdību, kas centās mainīt ierasto kārtību.