Foto: Filipe Dâmaso Saraiva
Vienmēr būs mediji, kuriem vajadzēs pastāvīgus darbiniekus. Tāpēc jārunā ar mediju vadītājiem, meklējot iespējas uzlabot mediju darba vides un satura kvalitāti.
Kāds neizturēja. Parādījās dažas pieklājīgas ziņas par ļoti labi zināmu situāciju, kurā atcerējāmies par ilgstoši nerisinātām žurnālistu darba apmaksas un sociālās aizsardzības problēmām. Vai šoreiz kaut ko varam mainīt?
Trīs notikumi liecina, ka atjaunojusies fragmentāra diskusija par žurnālistu darba apmaksu dažādās mediju organizācijās. Kā reakcija uz sūdzību, ka ar žurnālistiem netiek slēgti darba līgumi TV3, paredzētas Valsts Darba inspekcijas (VDI) pārbaudes citos medijos[ 1 ] . Būs ļoti interesanti redzēt tās rezultātus. Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) plāno tikties ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un VDI, lai noskaidrotu valsts institūciju nostāju jautājumos, kas attiecas uz darba attiecību veidošanu ar žurnālistiem. Kad no ētera bez saprotamiem paskaidrojumiem nesen pazuda Radio 101 raidījums „Ausīs rīts”, viena publiski atrodama šī notikuma versija norādīja uz darba attiecību problēmu[ 2 ] — piespiedu došanos neapmaksātā atvaļinājumā.
Lētāk. Vēl lētāk
Kustība darbaspēka izdevumu samazināšanas un nodokļu optimizācijas virzienā, protams, notiek visos uzņēmumos un visās uzņēmējdarbības jomās. Mediju vidē tai ir būtiskas īpatnības, ko palīdz uzturēt atslēgas vārds „autoratlīdzība”. Liela daļa no mediju satura ir oriģināli, konkrētu autoru radīti darbi, tāpēc regulārās izmaksas medijos var samazināt, palielinot to darbu daļu, par kuriem maksā autoratlīdzību (ar piebildi, ka autoratlīdzības nav lielas un no tām nemaksā sociālo nodokli). Autoratlīdzība ir normāls risinājums cilvēkiem, kas reizēm piedalās kāda žurnālistikas darba veidošanā, jo lielāko savu ienākumu daļu gūst citur. Tā noder arī tiem, kas cenšas izdzīvot brīvžurnālista statusā, neveidojot (vai biežāk tomēr — nespējot atrast) pastāvīgas darba attiecības ar kādu no mediju uzņēmumiem. Taču minētās grupas ir mazākums. Lielāko satura daļu medijos veido žurnālisti, kas strādā katru dienu, nereti — ārpus normālā darba laika, jo ziņu veidošana vai interviju sagatavošana ne vienmēr ietilpināma vispārzināmajās „biroja” darba stundās.
Pēc būtības tie ir pastāvīgi nodarbināti cilvēki, kuri no darba attiecību viedokļa un no nodokļu viedokļa tiek uztverti kā gabaldarba veicēji, kam formāli ir diezgan vāja saikne ar darba devēju. Pat uzņēmumos, kur līdzās autoratlīdzībai ir arī kāda pastāvīgā darba samaksas daļa, mediju profesionāļu darba attiecības veidojas divos virzienos: pirmkārt, sarūk vai vispār netiek nodrošināta sociālā aizsardzība; otrkārt, palielinās to pienākumu un izdevumu apjoms, kas netiek apmaksāts.
Ja darba samaksu nosaka naudā pārvērsta mediju telpas daļa (vieta vai laiks, reizēm arī radīto „produktu” skaits un frekvence), ko aizpilda žurnālists, kā tas ir autoratlīdzības gadījumā, tad neapmaksāti paliek izdevumi, kas attiecas uz regulāru sekošanu notikumiem, savas kompetences uzturēšanu. Nereti žurnālisti darba devēja uzdevumu izpildei paši izmanto savu telefonus, diktofonus, datorus un automašīnas. Turklāt šeit teiktais neattiecas tikai uz žurnālistiem, jo autoratlīdzība vai cits ar pastāvīgām darba attiecībām nesaistīts sadarbības veids tiek piemērots arī fotogrāfiem, operatoriem, datordizaineriem, māksliniekiem, stilistiem un citiem radošu profesiju pārstāvjiem, bez kuriem nav iedomājama mediju satura veidošana.
Uzreiz teikšu, ka nerunāju par visiem, jo ir izņēmumi. Tomēr kopējā situācija liecina, ka autoratlīdzības veido lielāko mediju profesionāļu darba apmaksas daļu. Lai šāds stāvoklis varētu pastāvēt, mediju uzņēmumos izveidoti vairāki tipiski darba attiecību un darba apmaksas modeļi.
Par ko maksā, par ko — ne
Viens no darba stabilitātes viedokļa labākajiem risinājumiem ir cieta darba alga, kas ietver pienākumus un fiksētu darba apjomu (satura vienībās vai stundās), kā arī līgumā apspriestus atbildības un kvalitātes nosacījumus. Šādi līgumi medijos joprojām pastāv, tie galvenokārt raksturo stabilus uzņēmumus ar ilgtermiņa darbības plāniem. Šādus līgumus biežāk slēdz ar vadošajiem darbiniekiem (redaktoriem, producentiem). Žurnālisti vai citi mediju profesionāļi, kas saņem atalgojumu pēc šādiem nosacījumiem, ir sociāli aizsargāti. Viņi var gūt papildu ienākumus autoratlīdzību veidā, ja līdzās pamata līguma nosacījumiem sagatavo materiālus publicēšanai. Ekonomiskā recesija, kas krietni papluinīja mediju industriju, samazināja ne tikai darbinieku skaitu un algu kopējo līmeni, bet arī šādu darba attiecību popularitāti.
Biežāk sastopamo mediju darbinieku apmaksas modeli veido darba līgumā minēta stabila algas (nereti tā ir valstī atzītā minimālā alga vai nedaudz lielāka summa) un autoratlīdzība (parasti vismaz 2/3 no kopējiem ikmēneša ienākumiem). Šim modelim ir vairāki hibrīdi, piemēram, fiksēta autoratlīdzība, kas nemainās. Tas ir kompromiss starp ilgtermiņa darba attiecībām (tomēr bieži līgums tiek slēgts tikai uz gadu), samazinātu sociālo nodrošinājumu un stabiliem ienākumiem. Šī modeļa pluss ir vairāk vai mazāk liela drošība par to, ka tev ir stabils darbs un iepriekš paredzams algas apjoms. Vēl viens šī modeļa variants: stabilā darba alga ir atšķirīga, tā atkarīga no konkrētā indivīda darba kvalitātes un paredzamā ieguldījuma vērtējuma, darba stāža, amata redakcijā, citām individuālām pazīmēm.
Autoratlīdzība darba algas vietā ir ļoti nestabila no sociālā nodrošinājuma viedokļa, jo neparedz paša vai bērnu slimošanu, toties ietver atkarību no darba devēja atsaucības un atjautības, piemēram, grūtniecības gadījumā. Mazas algas un autoratlīdzības atbilstoši „saražotajam daudzumam” modeli medijos ļoti aizstāv tie vadītāji, kuri īsti netic, ka žurnālisti regulāri nāks uz darbu un izpildīs visus nosacījumus. Tomēr šāda darba attiecību veidošana spiež žurnālistu lielāku uzmanību veltīt darba kvantumam, nevis kvalitātei. Ja vairāki vai visi ar vienu mediju saistīti žurnālisti strādā vairāk (veido vairāk ziņu, interviju, aprakstu teksta, video, audio formātos), tad par katru publikāciju saņemtā naudas summa samazinās, jo kopējais autoratlīdzību budžets parasti ir stabils.
Pirms vairākiem gadiem šo praksi atklāti kritizēja „Neatkarīgās” žurnālisti, panākot risinājumu — ieteikumu kļūt par pašnodarbinātu personu un pašam maksāt sociālo nodokli. Šis variants neguva lielu popularitāti arī tāpēc, ka prasa papildu rūpes, turklāt autoratlīdzības lielākoties ir samērā zemas — ja samaksā sociālo nodokli, ienākumi kļūst vēl mazāki.
Tomēr pēdējos gados “autoratlīdzību” modelis ir pārveidojies. Žurnālistiem piedāvā (nereti bez izvēles iespējām) neturpināt pastāvīgas darba attiecības (darba līgums netiek slēgts), bet sadarbību veidot kā pašnodarbinātajiem, slēgt uzņēmuma līgumus, izmantot mikrouzņēmuma iespējas. Bieži žurnālisti vienlaikus atrodas vairākos no šeit minētajiem statusiem, bet parasti galvenā samaksas forma ir autoratlīdzība[ 3 ]. Būtiski piebilst, ka, mainot līgumu formu, pats darba raksturs nemainās — no žurnālistiem (un citiem mediju darbiniekiem) tiek prasīts ievērot darba disciplīnu, iekšējās kārtības noteikumus, termiņus, stabili pildīt pienākumus.
Acīmredzot par šādām darba attiecībām sūdzību saņēma VDI, izsakot aizdomas, ka pats darba raksturs neatbilst uzņēmuma līguma nosacījumiem, bet attiecībām, kad būtu jāslēdz darba līgums[ 4 ]. Es zinu vienu gadījumu, kad, paliekot esošajā pastāvīgajā darbā kā pašnodarbinātā ar autoratlīdzību, jo darba līgums netika pagarināts, kolēģe principiāli atteicās atzīmēties savas redakcijas elektroniskajā darbinieku kontroles sistēmā. Sīkums, tomēr princips, ja formāli skaities brīvs kā putns. Zinu citu piemēru, kad kolēģe no krīzes laikā likvidēta medija kļuva par bezdarbnieci un nonāca ārkārtīgi smagā situācijā tieši tāpēc, ka gadiem ilgi bija saņēmusi galvenokārt autoratlīdzību. Tā kā „autoratlīdzību kultūrai” medijos jau ir daudz gadu, turklāt nav pazīmju, ka tā varētu mainīties, nevar aizmirst pensiju apjoma problēmu žurnālistiem, kuru darba mūžā dzīves kvalitāti noteikuši pārsvarā honorāri.
Starptautiskā un vietējā prakse
No tā vieglāk nepaliek, bet līdzīgas problēmas ir arī citās valstīs[ 5 ]. Piemērs ar izmisušo Itālijas žurnālistu gan attiecas uz Latvijā nepopulāro brīvžurnālistu statusu, bet arī mēs arvien vairāk tuvojamies daudzveidīgākiem darba attiecību modeļiem žurnālistikā. Tāpēc tiek meklēti risinājumi. Citās valstīs, kur pēdējos gados arvien grūtāk atrast darbu medijos, populāra kļūst žurnālistu individuālo uzņēmumu veidošana un savu pakalpojumu piedāvāšana ne tikai kā radošam indivīdam, bet kā uzņēmējam. Arī Latvijā jau gadiem ilgi pazīstam producentu grupas, kas lielākoties nodrošina konkrētu produktu veidošanu televīzijas kanāliem. Arī mikrouzņēmums ir risinājums, bet prasa no žurnālista jaunas iemaņas un papildu darbu. Tomēr sagaidāms, ka Latvijā mēs jau tuvojamies situācijai, kad žurnālisti individuāli vai nelielās komandās mediju uzņēmumiem piedāvās unikālu saturu. Šādu modeli patlaban jau izvēlējusies TV3 skatāmā raidījuma „Nekā personīga” komanda.
Šāda sadarbības forma vairāk ir piemērota tiem medijiem, kuru saturs atkarīgs no ilgāka vai īsāka termiņa projektiem. Lai veiksmīgi darbotos pēc šī modeļa, mediju sistēmā kopumā jābūt vairāk naudai. Tad mediji varēs pirkt saturu no žurnālistu uzņēmumiem, kā tas bija ar Jāņa Dombura uzņēmumu un LTV. Šādās attiecībās atlīdzība vienmēr būs lielāka par parastu autornaudiņu, jo tā ietilpinās vēl citus izdevumus un samaksai par vienu darbu daļēji būs jānodrošina saņēmēja dzīve līdz nākamajam projektam un līgumam. Problēmas var radīt pārmērīgi lielā šāda risinājuma rezultātā veidotā satura atkarība no reitingiem, kas ne vienmēr atspoguļo arī profesionālo kvalitāti.
Latvijā šis modelis ir iespējams, bet tā veiksmi apgrūtina ierobežotais mediju tirgus, šaurā žurnālistu specializācija (ne jau visi tiek akceptēti tik daudzos formātos un žanros kā Māris Zanders) un sakāpinātā konkurence — ja sadarbojies ar vienu mediju, maz cerību, ka tevi nolīgs tā tiešais vai netiešais konkurents. Turklāt žurnālistiem — uzņēmējiem līdzās rūpēm par izdzīvošanu var rasties jaunas sociāla rakstura problēmas, jo Latvijā cilvēki, kas veic komercdarbību, nevar iegūt bezdarbnieka statusu[ 6 ] .
Tomēr vienmēr būs mediji, kuriem vajadzēs pastāvīgus darbiniekus. Tāpēc žurnālistu pašu profesionālās pastāvēšanas risinājumi uzņēmējdarbības reģistrēšanas virzienā ir tikai viens no attīstības ceļiem. Skaidrs, ka jārunā ar mediju vadītājiem, meklējot iespējas ne tikai tuvināt darba attiecības Latvijā pieņemto tiesību aktu nosacījumiem, bet arī uzlabojot mediju darba vides un satura kvalitāti. Tas varētu būt pirmais abu žurnālistu nevalstisko organizāciju kopīgais projekts, jo vismaz vienai no tām — Latvijas Žurnālistu savienībai — ir arodbiedrības statuss.