Foto: Gunta Veismane, Alla Gavrilova, Atis Gailis; Foto - S.Akuraters

Vai jaunā iespēja nevalstisko organizāciju pārstāvim kā padomdevējam piedalīties valdības lēmumu pieņemšanas procedūrā nesīs pozitīvas pārmaiņas sabiedrības un varas attiecībās un no kā tas atkarīgs?

Ilgajos okupācijas gados Latvijas iedzīvotāji jau sen bija pieraduši pie domas, ka sabiedrība un varas gaiteņi ir dalīti jēdzieni. Protams, pilsoņu tiesības piedalīties valsts likumu izstrādē bija paredzēts realizēt ar “brīvu un demokrātisku” vēlēšanu palīdzību, tomēr šīs pseidodemokrātiskās normas negarantēja neko.

Tagad starp sabiedrību un politisko varu atrodas sabiedriskās organizācijas, un no šā gada 1.jūnija to pārstāvja piedalīšanās paredzēta valdības lēmumu sagatavošanā – nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvim paredzētas padomdevēja tiesības Valsts sekretāru sanāksmē. Tāpēc šoreiz mūsu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Eiropas studiju maģistratūras studentiem Ati Gaili un Allu Gavrilovu, kas nule veikuši pētījumu par Nevalstisko organizāciju iespējām ietekmēt likumdošanu, un Valsts kancelejas direktori Guntu Veismani.

Alla Gavrilova: Nevalstisko organizāciju sektorā strādāju trīs gadus un mani ļoti interesēja, kādā veidā NVO varētu ietekmēt likumdošanu. Ir daudz problēmu, kas traucē veiksmīgai NVO darbībai, tāpēc gribējām noskaidrot, kā reāli un vai vispār sabiedrība, kuru pārstāv šīs organizācijas, spēj ietekmēt likumdošanu Latvijā.

Gunta Veismane: Vai veicot šo pētījumu esat ņēmuši vērā jauno Ministru kabineta Kārtības rulli, vai arī balstījāties uz pašreizējo situāciju?

Atis Gailis: Mēs, protams, ar to iepazināmies, bet pētījumu balstījām uz to situāciju, kāda tā bija un vēl ir šobrīd.

G.V.: Kad sāku strādāt Valsts kancelejā, ātri sapratu, ka viena no problēmām ir, ka būtībā sabiedrības viedoklis vai nu netiek ņemts vērā, vai arī tas notiek piespiedu kārtā. Tāpēc tagad būs jaunais Kārtības rullis, kurā sabiedriskām organizācijām ir paredzēta sava loma un iespējas.

Mārtiņš Eglītis: Pētījums ir gatavs, vai jūs varētu pastāstīt, kāda bija atsaucība no aptaujāto organizāciju puses un cik organizācijas tika iekļautas šajā pētījumā?

Atis G.: Aptauja notika vairākos veidos – tika izsūtītas anketas, notika intervijas “aci pret aci” ar organizāciju darbiniekiem. Diemžēl atsaucība no organizāciju puses bija visai zema. Aptaujas lapas saņēma kādas trīssimts, četrsimts organizācijas, bet atpakaļ atsūtīja labi ja desmitā daļa.

M.E.: Kādi bija kritēriji pēc kuriem tika izvēlēti adresāti?

Atis G.: Izvēle krita uz tām organizācijām, kurām bija iespējams nosūtīt anketas uz e- pastu un kuras ir reģistrētas NVO centrā. Pētījuma uzsvars likts nevis uz skaitlisko principu, bet gan uz to, vai organizācijām vispār interesē šāds darbības virziens un vai tās zina savas iespējas. Ņemot vērā zemo atsaucību, mans secinājums ir tāds, ka arī interese par šādu darbības formu ir visai neliela. No saņemtajām anketām var secināt, ka mums pārsvarā atbildēja tās organizācijas, kuras vairāk vai mazāk, bet regulāri jau sadarbojas ar kādu no valsts institūcijām.

G.V.: Es nevaru spriest par tām organizācijām, kuras jūs esat aptaujājuši, bet pēc tam, kad mēs bijām uzrakstījuši likuma uzmetumu par NVO iesaistīšanu, mums nācās secināt, ka esam pārprasti, vai arī, ka atsevišķas organizācijas mūs negrib pareizi saprast. Bet secinājums ir līdzīgs kā jums – tās organizācijas, kuras jau aktīvi darbojās, ir gatavas darīt jebko, lai tikai lieta virzās uz priekšu. Un, protams, ir tādas, kuras vai nu negrib, nevar, vai arī tām trūkst speciālistu utt.

Mēs nedrīkstam aizmirst arī to, ka ir aktīvas organizācijas, kurām neinteresē NVO centrs, un tādējādi sanāk, ka jūsu pētījums nav objektīvs, jo jūs esat balstījušies tikai uz centra datu bāzi. Strādājot šajā darbā, uzzināju, ka sabiedriskās organizācijas sadarbojas cita ar citu un komunicējas bez NVO centra starpniecības. Līdz tam likās, ka NVO centrs ir visas darbības kodols. Mūsu pirmā iecere bija, ka NVO centra pārstāvis piedalīsies Valsts sekretāru sanāksmē, kas ir pirmā atbildīgā institūcija valdības lēmumu pieņemšanā. Tikai pēc tam ir Ministru kabineta komiteja, kurā likumprojekts jau zināmā mērā ir saskaņots, tad – valdības sēde. Un tā nu izrādījās, ka esmu izdarījusi gandrīz vai neglīti – esmu uzdevusi nevalstiskajām organizācijām darbu! Deleģējusi valsts funkcijas! Tāpēc likumprojekts tika labots, un NVO centra pārstāvja vietā šīs funkcijas tika paredzēts piešķirt pārstāvim no nevalstiskās organizācijas.

M.E.: Organizāciju, par kurām mēs šodien runājam, ir vairāk kā seši tūkstoši. Līmeņi, kādos tās strādā, noteikti ir visai atšķirīgi. Vai tas nav galvenais izskaidrojums, kāpēc bija tik zema aktivitāte?

G.V.: Domāju, ka visā pasaulē pastāv šāda problēma. Sabiedriskās organizācijas, vai pareizāk būtu teikt, nevaldības organizācijas, tiek dibinātas ar nolūku, lai tajās sapulcētos cilvēki ar līdzīgām interesēm vai līdzīgu nozaru pārstāvji. Aktivitāte katrā struktūrā vienmēr būs atšķirīga. Papētot sabiedrisko organizāciju lomu citviet pasaulē, noskaidrojās, ka nekur tām nav paredzēta ietekmēšana, piedalīšanās likumdošanas izstrādē. Nu vismaz ne tādā līmenī, kā tas tiek gatavots pie mums.

Alla G.: Jāņem vērā arī tāds aspekts, ka daudzās nevaldības organizācijās strādā jaunieši, kas varbūt tā īsti nezin savas organizācijas iespējas. Otrkārt, sabiedriskās organizācijas neatrodas tikai Rīgā un gadās, ka informācija nesasniedz visu Latviju.

G.V.: Visi lēmumprojekti, kas apstiprināti sekretāru sanāksmē, ir pieejami internetā, protams, ja internets ir pieejams. Problēma slēpjas citā apstāklī – cik daudz speciālistu ir savā nozarē, kas strādā sabiedriskajās organizācijās? Nezinu, cik lielas iespējas te ir jauniešiem, bet mēģināt organizēt savu darbu tā, lai spētu runāt par likumdošanu savā nozarē taču ir iespējams. Valsts kancelejai ir savs juridiskais departaments. Likumprojektu gatavošanas gaitā tiek ņemti vērā arī visi saistītie likumi. Juridiski viss ir precīzi, bet ne vienmēr iespējams prognozēt, kā saturiski viena vai otra iemesla dēļ to uztvers sabiedrība.

Tāpēc Kārtības rullī šobrīd ir paredzēta anotāciju sistēma. Anotācijās teikts, ka jebkuram likumprojektam vajadzīgs izskaidrojums, kā tas ietekmē valsts budžetu, sabiedrību, ekonomiku, vidi, sociālo sistēmu. Pirmkārt, ir ļoti būtiski, lai sabiedriskās organizācijas lasītu šīs anotācijas, otrkārt, lai no šā gada 6.jūnija sabiedrisko organizāciju pārstāvji būtu Valsts sekretāru sanāksmē un varētu piedalīties brīdī, kad tiek uzsākta jaunā likumprojekta apspriešana un pasludināšana. Nereti attiecīgā ministrija iebilst, ka nav vajadzīgs, jo nekāda ietekme uz nosauktajām sfērām netiek paredzēta. Tieši te slēpjas sabiedrības interese.

Atis G.: Vislabāk būtu sabiedriskās organizācijas iesaistīt rakstīšanas brīdī.

G.V.: Jūs esat pētījuši reālo situāciju, tad jūs noteikti zināt, ka, piemēram, Zemkopības ministrijā notiek sabiedriskā apspriešana, tāpat Labklājības ministrijā, Ekonomikas ministrijā, bet, protams, ne visās.

M.E.: Jautājums jums visiem – vai uzskatāt, ka sabiedrisko organizāciju izrādītajai iniciatīvai ir jābūt profesionāli nevainojamai un vai vispār var to pieprasīt?

G.V.: Nedomāju, ka attiecīgās organizācijas viedokļiem jābūt profesionāli argumentētiem. Sabiedriskās organizācijas galvenie argumenti ir: vai paredzamais likums mani apmierina kā sabiedrības locekli, vai tas manu dzīvi uzlabo, ko no tā zaudēšu un kāpēc? Bet šiem „kāpēc?” jābūt argumentētiem. Tālāk jau ir juristu darbs, jo neviens likumus negatavo, lai būtu sliktāk. Likumi domāti dzīves uzlabošanai.

Atis G.: Jā, protams, viedoklim vajadzētu būt pēc iespējas labāk argumentētam. Juridiskajai noformēšanai un analīzei jānāk no attiecīgās ministrijas darbinieku puses. Obligāti jābūt dialogam starp sabiedrību un valsti.

M.E.: Vai pētījuma laikā bija gadījumi, ka valsts vara tika kritizēta, jo nav uzklausījusi kādas sabiedriskās organizācijas viedokli?

Atis G.: Jā, tādi gadījumi ir bijuši. Bet secinājums ir vienkāršs – ja ieinteresētas ir abas puses, tad sadarbība notiek. Ja kāda no pusēm šo interesi nespēj nodrošināt, tad sadarbības vienkārši nav.

Alla G.: Aptaujājot kādas piecpadsmit organizācijas, saņēmu atbildi, ka tās nekad nav domājušas par likumdošanas ietekmēšanu savu mērķu īstenošanai, bet kā galvenā vajadzība tika uzsvērta finansējuma nepieciešamība.

G.V.: Ar sabiedriskā labuma organizāciju likumu šī finansēšanas kārtība tiks daļēji atrisināta. No otras puses, ir tā – ja valsts uztur sabiedrisko organizāciju, tad cik lielā mērā tās darbība ir neatkarīga? Valsts nevar pa tiešo finansēt sabiedrisko organizāciju un pēc tam prasīt tās viedokli kādā konkrētā jautājumā, tad tas vairs nebūs organizācijas viedoklis…

Sabiedrisko organizāciju finansēšanas lietām varētu pieslēgties NVO centrs, kurš skaidrotu uzņēmējiem, kā viņiem visvieglāk ziedot naudu dažādiem projektiem, vai organizācijām.

Ja sabiedrība sapratīs, ka tā tiešām var ietekmēt likumdošanu labā nozīmē, NVO centra loma noteikti pieaugs.

M.E.: Cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai sabiedriska organizācija spētu ietekmēt izmaiņas likumprojektā?

G.V.: Ja sabiedriskām organizācijām ir iespēja piedalīties Valsts sekretāru sanāksmē, tad tās piedalās brīdī, kad likumprojekts pirmo reizi tiek nodots apspriešanai. Ja sabiedriskās organizācijas iesniegtais papildinājums, grozījums vai ierosinājums ir saprātīgs un atbilstošs reālām vajadzībām, tad tas notiek uzreiz. Šī iniciatīva var tikt iestrādāta tikpat ātri, kā tad, ja tā nāktu no jebkuras ministrijas. Otra iespēja ir sekot līdzi, vai šie grozījumi tiek iestrādāti likumprojektā, vai nē. Sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem ir tiesības piedalīties Ministru kabineta komiteju sēdēs kā uzaicinātajiem pārstāvjiem un pārliecināties, kas notiek ar interesējošo likumprojektu. Šis process ir redzams arī valdības mājas lapā. Varu pateikt pilnīgi droši, ka no šā gada 6.jūnija sabiedrības ietekme ir stipri pieaugusi. Vēl atliek skatīties, kā šī ietekme tiks izmantota. Arī NVO centrs pie šo jauninājumu popularizēšanas jau strādā.

Svarīgi arī tas, ka mēs likumu anotācijas gatavojam sabiedrībai saprotamā valodā. Man pašai nav juridiskās izglītības un juridiski tehniski uzrakstītu tekstu nereti var saprast divējādi vai interpretēt pat dažādos veidos.

M.E.: Kādi būs atlases principi, kurš drīkstēs piedalīties likumu ietekmēšanā un kurš ne?

G.V.: Šobrīd NVO centrs ir izplatījis informāciju tām nevalstiskām organizācijām, kuras ir izrādījušas iniciatīvu. No četrdesmit, piecdesmit organizāciju loka izraudzīta tā, kas pārstāvēs pārējās šajā Valsts sekretāru sanāksmē.

Tātad, jaunais Kārtības rullis reglamentē to, ka viens pārstāvis no sabiedrisko organizāciju puses piedalās šajā sanāksmē. Tas nenozīmē, ka tai ir jābūt vienai un tai pašai organizācijai, vai vienam un tam pašam cilvēkam. Lemt to, kura organizācija pārstāvēs pārējās, šobrīd ir NVO centra kompetencē.

M.E.: Cik ilgi sabiedriskai organizācijai ir jāseko līdzi “savam” likumprojektam? Vai tas ir jādara līdz pat to izsludina Valsts prezidents?

G.V.: Jā, gadās, ka no Saeimas likumprojekts iznāk krietni citādā redakcijā nekā tas bijis Ministru kabinetā. Piemēram, Valsts pārvaldes likums, kas Saeimā tiks diskutēts trešajā lasījumā, krietni atšķiras no valdības viedokļa.

Te runa ir par nākamo līmeni, kā sabiedrība var ietekmēt likumprojektu, kad tas no valdības mājas nonācis Saeimā. Šobrīd pat valdībai Saeimas līmenī ir grūti kaut ko ietekmēt, kur nu vēl sabiedrībai.

M.E.: Acīmredzot, sabiedrībai un tās pārstāvjiem – sabiedriskajām organizācijām – nāksies apbruņoties ar pacietību vēl kādu laiku. Interesanti, cik ilgs tas būs un vai tas būs sabiedrisko organizāciju ziņā?

Paldies par sarunu!