Logo providus
Print

Ja Latvija aizliegtu Krievijas televīzijas: kas tālāk?

Trīs domas par Krievijas televīziju ierobežošanas sekām

Tv
Photo:Jobopa

Nav nekā pašsaprotama atbildē uz jautājumu – ierobežot vai neierobežot Krievijas oficiālā režīma kontrolētu televīziju iespējas sasniegt Latvijas iedzīvotājus gadījumos, ja tās pārraida militāru propagandu par situāciju Ukrainā.

Tēmai pašai par sevi nav ne vainas: tieši otrādi, tai ir potenciāls īpaši dziļai, kvalitatīvai diskusijai par vārda brīvības un aizsardzības vērtību līdzsvarošanu, kā arī savstarpējo saistību informācijas laikmetā. Taču kvalitatīva diskusija šajā jautājumā ir iespējama tikai tad, ja ieceres atbalstītāji būtu parūpējušies par elementāra līmeņa priekšlikuma pamatojumu – proti, konkrētām ierobežojamām televīzijām, skaidrību par tiesisko pamatu televīzijām uzliktajiem ierobežojumiem, ierobežojumu laiku, ierobežojumu metodēm. Diemžēl pagaidām publiski redzamā diskusija par šo jautājumu lielākoties ir tāda, ka, ar to iepazīstoties, lēnā agonijā mirst smadzeņu šūnas …

Tā kā skaidrības par pamatlietām nav, tad abstrakti pieņemsim, ka nezināms skaits ar Krieviju saistīto televīziju uz nezināmu laiku ar nezināmām metodēm un nezināma tiesiska pamata tiek padarīts Latvijas iedzīvotājiem nepieejams! Kas tālāk?
Trīs domas par iespējamo situāciju „post factum”:


1. Aizliegšana: lielāks drošības risks nekā paši kanāli?

Pieņemšu, ka šo bloga ierakstu lasa daudzi interneta paaudzes pārstāvji, kuriem pašiem mājās vispār nav televizora. Bet vai nav tā, ka mēs katrs joprojām pazīstam vairākus vidēji statistiskos Latvijas pilsoņus, kas pie televizora dienā pavada 2-4 stundas, skatoties dziedāšanas šovus, seriālus, ziņas, sporta raidījumus? Vai arī, varbūt, paši internetā tos atrodam? Pamēģināsim iedomāties, ka šai tantei vai onkulim, vai mums personīgi kāds īpaši iemīļots seriāls vai šovs pēkšņi tiek liegts vai kļuvis vairākas reizes dārgāks! Turklāt nevis tādēļ, ka bizness bankrotējis vai auditorija bija par mazu, bet ar apzinātu lēmumu, kuru pieņēmusi vara, kam, atbilstoši sabiedriskās domas aptaujām, Latvijā maz kurš uzticas.

Kādas ir emocijas?
Pateicība? Prieks? Sajūsma? Atvieglojuma sajūta par atpestīšanu no atkarības? Vienaldzība?
Diez vai.

Maigākā emocija, kas nāk prātā: sapīkums. Daudz ticamāka: pārestības, netaisnīgas izturēšanās apziņa, vēlme protestēt - varbūt pat tajā iedzīvotāju daļā, kas attiecīgās televīzijas nemaz neskatījās.

Cik daudzi citi faktori ar vēl lielāku varbūtību inerto Latvijas sabiedrību dienas laikā spētu pievērst politikai, vēl vairāk sašķelt, varbūt izvest ielās, ja ne sajūta, ka apzināti „nolaupīts” iemīļotais seriāls vai ziņu raidījums? Kā vēl vairāk spēcināt agrāk marginālās radikāla protesta balsis, atrast tām auditoriju un padarīt par lielas vēlētāju daļas noskaņojumu publiskiem paudējiem?

Vai ir alternatīva? Jā, manuprāt, ir. Televīzijā pamanot propagandu, labāk ir nevis steigties izraut līdzcilvēkam no rokām pulti, bet gan norādīt uz propagandu. Izgaismot, diskutēt, parodēt, atmaskot – visdažādākajās formās, rakstot blogus, taisot YouTube klipus, diskutējot internetā. Saruna un iespēja cilvēkam pašam nonākt līdz secinājumiem, balstoties kvalitatīvā informācijā– ilgtermiņā daudz iedarbīgāks un noturīgāks pamats noturībai pret propagandu nekā brutāla „atslēgšana” no nevēlamā satura.

Nudien, tas ir sarežģītāk par izslēgšanas podziņas nospiešanu un prasa darbu! Bet vai kāds solīja, ka reāla cieņa pret cilvēku kā spriestspējīgu būtni ir kas vienkāršs?


2. Pret Kremļa propagandu vai par kvalitatīvu žurnālistiku?

Iebildumi pret Kremļa propagandu un vēlme redzēt kvalitatīvu žurnālistiku, debati nav viens un tas pats. Diemžēl, spriežot pēc pārmetumiem t.sk. augstvērtīgam žurnālistu darbam, Latvijā netrūkst cilvēku, kam principā nav ne mazāko iebildumu pret propagandu kā pret metodi sabiedriski jūtīgu jautājumu atspoguļošanā. Sāpe ir tikai propagandas virziens: proti, viņi vēlētos Kremļa propagandu aizstāt ar "lojālo" propagandu, kam paši piekrīt un, iespējams, pat no sirds uzskata par Latvijas interesēm atbilstošu! Metodoloģija tā pati: neērto faktu ignorēšana, patoss, tēmas aplūkošanas paviršums, slikti motivēta vienpusējība, cīnīšanās par „savas nometnes” pārstāvjiem, pat ja viņiem nav taisnība.

Kā jums šķiet – cik reāli ir ar šādām metodēm pārliecināt kādu, kas JAU nav propagandētāja pusē?

Gandrīz nemaz. Tieši otrādi – šādas „smadzeņu skalošanas” metodes riskē atgrūst, izraisīt riebumu pat Latvijai lojālos iedzīvotājos. Prasīt no žurnālistiem, kas strādā ar nelatviešu auditoriju, izmantot urrāpatriotriskos paņēmienus: nozīmē padarīt viņu darbu par ko bezjēdzīgu un žurnālistiskās prasmes degradējošu.

Tādēļ pat svarīgāks jautājums par to, ko darīt ar Krievijas televīzijām: vai esam kā sabiedrība gatavi pieprasīt un atbalstīt kvalitatīvu žurnālistu darbu – gan latviešu, gan krievu valodā. Nosodot propagandu kā žurnālistikas metodi arī tad, ja personiski aizstāvētajai idejai piekrītam, kā arī atbalstot profesionālu žurnālistu darbu tad, ja šī darba rezultāti nesaskan ar mūsu ideoloģiskajiem priekšstatiem par to, kā Latvijai būtu labāk. Tas nozīmē nesiet virs žurnālistu galvām Dāmokla zobenus, paužot nepatiku, draudot ar krimināllikumiem vai televīziju slēgšanu tikai tādēļ vien, ka tiek skartas jūtīgas tēmas, kuru ietvaros (jā, ļoti iespējams!) tiks apšaubītas lietas, kas daudziem ir svētas, vai aicināti cilvēki, kuriem varbūt idejiski maz uzticamies, bet kuru klātbūtne ir profesionāli būtisks pienesums diskusijai. Kritērijs – žurnālista/medija profesionalitāte, nevis „idejiskais tīrums” propagandas karā, lojalitāte vai nelojalitāte katra subjektīvajām vērtībām. Tikai šādam mediju darbam, kopīgām sarunām, ir potenciāls transformēt sabiedrības domājošākās daļas viedokļus! Savādāk - lieks laika un enerģijas patēriņš, pie reizes ar nekvalitatīvu informāciju mērdējot arī savu spriestspēju.


3. Nepatīk – tātad nelikumīgs un nevēlams?

Spriežot pēc līdzšinējās diskusijas, Latvijā mazums cilvēku Krievijas televīzijas aizliegtu arī tad, ja likumā šādas aizliegšanas iespējas nebūtu paredzētas. Man ir grūti viņus par šo vainot, jo nu jau vairākus gadus, lielā mērā pateicoties jaunajām Satversmes kodola koncepcijām un ar tiem saistītajiem juridiskajiem un politiskajiem lēmumiem, Latvijā ir degradējusies izpratne par konstitucionālismu.

Konstitucionālisma pamatā ir doma, ka likums, konstitūcija ierobežo nevis tikai pilsoni parasto, bet arī varas nesēju (valdnieku, parlamentu, tiesnesi). Pēdējā laika Latvijas konstitucionālās teorijas un to ietekme uz lēmumu pieņēmēju prātiem šos šķēršļus valdnieku subjektīvajiem ieskatiem ir noņēmusi: konstitūcija nozīmē to, ko varas nesēji vēlas, lai tā nozīmē. Noteicošais ir GRIBA. Gribas pamatā var būt pašu vēlme, var būt - pakļaušanās sabiedrības aktīvākās daļas spiedienam: nav lielas atšķirības. Ja tev ir politiskā vai juridiskā vara, tad kopš nesena laika „nepatīk” vairs nenozīmē „nepatīk” (jauns kādas partijas nosaukums, referenduma tēma, biedrības darba tēmas, medija darbs), bet gan „jau šobrīd aizliegts” un „antikonstitucionāls”. Tāds pats liktenis piemeklējis vērtējumus „manuprāt, neatbilst Latvijas interesēm” vai „nākotnē būtu aizliedzams”.

Ja vien tev ir vara, tu vari sev netīkamo vai, tavuprāt, Latvijas interesēm neatbilstošo pasludināt par kaut ko, kas aizliegts un antikonstitucionāls jau ŠOBRĪD, nemokoties ar diskusijām vai likumu grozījumiem. Piedāvājiet savus nepatikas objektus, piemeklēšu pamatojumus, kas „skanēs” juridiski!

Zaudēta ticība konstitūcijas, likuma spējai ierobežot ne tikai parastus pilsoņus, bet arī varas nesējus ir kā Pandoras lādīte: ja atvērsi - problēmu vairs nesavāksi. Diemžēl Latvijā šī lādīte stāv vaļā – tādēļ nebūtu jābrīnās, ja varas lēmumi (t.sk. par iespējamo televīziju ierobežošanu) cilvēku prātos mazāk paliks kā tiesiska rīcība un vairāk - kā politiskā spēka attiecību demonstrējums, kas, mainoties varas līdzsvaram, tikpat viegli, skata pēc piemeklējot juridiskas toņkārtas argumentus, pavēršams pretējā virzienā (skat. Krimas referendums). Vai tas ir labs pamats, uz kā veidot uzticēšanos valsts varai un saliedētu sabiedrību, kas ir droša, t.sk. pret ārējiem ienaidniekiem? Šaubos.


Kas atbildīgs?

Šī raksta sākumā uzstādīju jautājumu, uz kuru būtu jāatrod atbilde: ierobežot vai neierobežot Krievijas oficiālā režīma kontrolētu televīziju iespējas sasniegt Latvijas iedzīvotājus gadījumos, ja tās pārraida militāru propagandu par situāciju Ukraina? Un, ja ierobežot, tad kā?

Vai jūs nojaušat, kur ir vēl viena pašmāju nelaime, domājot par šo jautājumu? Nelaime meklējama atziņā, ka, ja godīgi sev atzīst, nav tā īsti nav jau to amatpersonu, kam pajautāt, vai šādām mediju ierobežošanas iespējām vispār BŪTU JĀBŪT un vai tās ir ES dalībvalstij vispār maz IESPĒJAMAS un, ja nav, vai vajag ko darīt, lai ES līmenī šādas iespējas būtu! Atšķirībā no, piemēram, nodokļu politikas (veido Finanšu ministrija) vai izglītības politikas (IzM) vai lauksaimniecības politikas (Zemkopības ministrija) par mediju politiku Latvijā nav neviena „smadzeņu centra” un atbildīgā: ministrijas, kas konstanti sekotu līdzi norisēm, analizētu problēmas, piedāvātu uzlabojumus jaunu likumu formā – turklāt balstoties uz labāko praksi nevis tā brīža politisko konjunktūru! Tieši pie šīs ministrijas amatpersonām, viņu izstrādātajiem stratēģiskajiem dokumentiem tad varētu vērsties ar jautājumiem par to, kāds būtu vissaprātīgākais regulējums šādās situācijās: kā to regulē citas valstis, kas būtu visatbilstošākais Latvijai.

Atbildīgā par mediju jautājumiem trūkums nav šogad radusies problēma - līdz šim konkrēta atbildīgā noteikšana par mediju politikas jautājumiem ir daudz diskutēta, bet nekad nav līdz galam atrisināta. Pastāv tikai jau esošās politikas izpildinstitūcija NEPLP (kurai ir jārealizē jau esošie likumi), kā arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, kas savu prasmju ietvaros piedalās likumu pilnveidošanā, mainās no vēlēšanām uz vēlēšanām un par kuras darbu vismaz kopš 2011.gada vēlēšanām maz dzirdētas pozitīvas atsauksmes.

Ja šādas par medijiem atbildīgās ministrijas nav, tad vai Latvijā šobrīd neviens politiķis neatbild par to, lai būtu pārdomāta mediju politiku? Nē, tā nav. Saeimā atbildes un atbildību var prasīt no jebkura Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāta (kaut vai par to, kādēļ nav kontrolējuši, lai Ministru Kabinetam būtu gan pienākums, gan iespējas kvalitatīvi izanalizēt Latvijas mediju problēmas, veidot ilgtermiņa valsts politiku un tai atbilstošus priekšlikumus par grozījumiem likumos), Ministru Kabinetā – no premjera. Priekšvēlēšanu laiks atskaitēm par padarītajiem un nepadarītajiem darbiem ir īpaši pateicīgs.

Print