Logo providus
Print

Medmāsu streiks Zviedrijā

Rīt no rīta Zviedrijā iespējams notiks medmāsu streiks. Saku "iespējams", jo gan medmāsas, gan darba devēji pēdējā brīdī vēl var vienoties, tādējādi novēršot nepieciešamību protestēt. Strīdus ābols saskaņā ar Aprūpes asociāciju (medmāsu arodbiedrība) ir zemās medmāsu algas, kuras darba devējs – Zviedrijas komūnas un landstingi – nekādi negrib paaugstināt taupības režīmā, kas uzsākts, ņemot vērā, ka pastāv bažas par iespējamo tautsaimniecības krīzi.

Zviedrijā arodbiedrību aktīvisti netiek nogalināti kā, piemēram, Kolumbijā. Taisni pretēji – pat zviedru labējie politiķi atbalsta algoto darbinieku (nevis tikai strādnieku!) tiesības stāties arodbiedrībās un kolektīvos līgumus. Daļēji es viņus saprotu, jo lielie darba devēji taču arī ir ieinteresēti stabilitātē. Turklāt to ir vienkāršāk nodrošināt, ja ir viens sarunas partneris, nevis simtiem individuālu darba ņēmēju, kuri virza savas prasības. (Šeit gan uzreiz jāpiezīmē, ka mazie biznesmeņi – ar, teiksim, desmit darba ņēmējiem gan bieži vien sūdzas par „arodbiedrību reketu”.) Biznesam, šinī gadījumā – slimnīcām – ir jādarbojas nepārtraukti, lai gūtu peļņu (vai sniegtu labumu sabiedrībai). Jāatzīmē, ka skandināvu sabiedrībās arodbiedrības ir gadu desmitiem nostiprinājušas savu vietu kā partneris sociālajā dialogā un ir kļuvušas par gandrīz ikviena zviedra ikdienas sastāvdaļu. To var saprast, jo arodbiedrības ved sarunas par algas ikgadējo palielināšanu, apsaimieko bezdarba pabalstu kasi un aizstāv savus biedrus attiecībās ar darba devēju.

Un tomēr. Kad es piektdien pārrunāju situāciju ar paziņu, kura strādā par medmāsu Upsalas Akadēmiskās slimnīcā, viņa neizskatījās īpaši priecīga par gaidāmo streiku. Tiesa, viņa stāstīja, ņemot vērā inflāciju (3,4%!), lielāka alga viņai nenāktu par skādi, bet... Viņas acīs varēja lasīt apjukušu satraukumu. „Vai tiešām viņiem vajag izsludināt streiku?” viņa izsaucās. Lēna strādā par mamogrāfijas māsu – viņa ikdienā pārbauda vai sievietēm attīstās krūts vēzis vai ir novērojami citi augoņi. Bet Tu taču dabūsi lielāku algu, es viņu mierināju, un streiks noteikti ilgs tikai kādu dienu vai divas. Lēna lieliski zin, ka ar pacientiem viss būs lieliski, jo „akūtie gadījumi” tik un tā tiks pārbaudīti: „Bet Tu jau nezini, kā tas ir – streikot. Vispirms mums ir jādodas uz vietējo streika štābu. Tur tad viņi pateiks, kas mums būs jādara. Varbūt, ka mums būs jāiet protesta gājienā uz Upsalas Lielo laukumu.” Nē, nudien, streikojis es vēl nekad neesmu. Patiesībā, es pat neesmu arodbiedrības biedrs, jo pēc „Laval un partneri” jeb tā sauktās Vaksholmas lietas man radās dziļš pretīgums pret dažu zviedru arodbiedrību nacionālismu. Turklāt ideoloģisku iemeslu dēļ uzskatu, ka indivīda algai ir jābūt atkarīgai no viņa rezultativitātes, nevis no tā, ko vietējās arodbiedrības pārstāvis vienojas ar manu bosu.

Lēna to zin. Patiesībā, arī viņa balso par labējām jeb, kā zviedri saka, „buržuāziskajām” partijām. Kas notiks, ja Tu neiesi gājienā? Lēna satrūkstas: „Bet tā nu gan nevar darīt! Tas taču ir tik nesolidāri!” Viņas siltās, brūnās acis raugās manī it kā jautājot: bet varbūt, ka tomēr var? Un tad viņa novēršas. Kas notiks, ja Tu „saslimsti” un neierodies darbā? „Ahā, re, tā gan var darīt!” viņa atviegloti paraugās uz mani.

Print