Logo providus
Print

Kā būs 2015. gadā?

Iedomāsimies nākotnes ainu 2015. gadā: Latvijas ES prezidentūras laikā visām 27 dalībvalstīm ar prezidētāju Latviju priekšgalā ir jāatskaitās par to, kā esam veicinājuši Tūkstošgades mērķu sasniegšanu un kā esam palīdzējuši Āfrikas valstīm, kas ir ne tikai „ES pagalms”, bet arī reģions, kur ir vislielākā nabadzība pasaulē. Latvija 2015. gadā tikko ir beidzot sasniegusi ES jaunajām dalībvalstīm 2010. gadam nosprausto mērķi piešķirt attīstības sadarbībai 0,17% no IK. Toreiz, 2010. gadā ar lielu kaunu tikko izdevās sasniegt pašu nosprausto mērķi - 0,1%, kā dēļ pārējās dalībvalstis kaunināja Latviju par 2005. gadā doto solījumu laušanu. Lai arī Āfrikai saskaņā ar ES kopējo apņemšanos ir jānovirza aptuveni 50%, Latvija 2015. gadā novirza 60% no finansējuma tieši sadarbībai ar Gruziju un Ukrainu, aizbildinoties ar reģionālo drošības situāciju.

Ko 2015. gadā īsti teiks Latvijas ārlietu ministrs, kurš prezidēs ES Ministru Padomē? Ko savukārt teiks Latvijas Valsts prezidents tiekoties ar Āfrikas valstu galvām? Ziniet, mums ir svarīgākas pašmāju problēmas, tādēļ mums par tiem ES kopējiem solījumiem un mērķiem ir pilnīgi vienalga? Vai arī – neņemot vērā mūsu valsts straujo izaugsmi, mums nu nekādi nebija iespējams „sakasīt” 0,33% no IK, ko novirzīt attīstības sadarbībai? (Šeit gan ir jāatzīmē, ka Latvija sev savulaik izkaulēja „atlaidi”, jo vecajām dalībvalstīm 2015. gadā ir jānovirza vismaz 0,7%.) Vai arī – mēs bijām tik aizņemti sadarbojoties ar Gruziju, Ukrainu un Moldovu, ka pilnīgi aizmirsām par Āfriku? Vai teiksim tāpat kā daži „labi” eiroparlamentārieši – ka Āfrika mums ir „pārāk tālu”? Varu iedomāties zviedru un somu ārlietu ministru sejas, kuru valstis no Āfrikas ir vēl tālāk, bet novirza vairāk kā pusi savas attīstības palīdzības tieši Āfrikas reģionam!

Tomēr ir arī iespējams cerīgs scenārijs. To saku tādēļ, ka man bija daudz pozitīvu iespaidu pavadot pēdējās piecas dienas Latvijā. Pirmkārt, patīkami pārsteidza jauniešu klātbūtne manā lekcijā par Zviedrijas attīstības sadarbību ar Āfriku. Pasākums bija daļa no Latvjas attīstības sadarbībā iesaistīto NVO platformas LAPAS kopā ar biedrības „Afrolat” rīkotās pasākumu sērijas „Pasaules dienas – Sapnis par Āfriku”. Lai arī nosaukums viesa tikai cerības un asociējās ar kaut ko tālu un nepiepildāmu („sapnis”), tad intesīvu tikšanās reižu laikā man nācās secināt, ka poētismam ir tikai daļēji saistība ar realitāti.

Jo jaunieši patiešām šķiet ieinteresēti Āfrikas problēmās, zemēs un sabiedrībās. Uz to norāda rosība Vidzemes augstskolā, biedrībā GLEN un kaut vai pieminētās lekcijas apmeklētāji. Prezentācija ik pa laikam pārtrauca jauni, ieinteresēti cilvēki, kuriem bija ne tikai jautājumi, bet arī viedokļi un ziņkārība. Pietiekami priekšnoteikumi, lai latvieši ne tikai sapņotu, bet arī darbotos! Ja pašreiz darbošanās galvenokārt notiek akadēmiskajā laukā un biedrībās, iespējams, ka nākotnē arī politiķi un valsts ierēdņi pamodīsies no sava „vasaras nakts sapņa”, tieši tāpat kā to jau ir izdarījušas Polija, Čehija un citas jaunās ES dienvidu dalībvalstis.

Runas par Āfrikas tālumu ir interesantas tikai tuvredzīgiem politiķiem, kuri nejūtas spējīgi paskaidrot globālo problēmu sekas uz Latviju. Vai mēs saredzam Āfrikā problēmas, kas mūs iespējams nākotnē skars pavisam tieši, vai arī iespējas savatarpējai attīstībai – tas ir jautājums, uz kuru mēs vēl neesam atbildējuši, jo pašreiz vienkārši attīstības sadarbība ir publiskās dienaskārtībā gandrīz neesošs jautājums. Cik ilgi?

Print