Logo providus
Print

Kādi ir Kristīgi Sociālās Ūnijas mērķi?

Latvijā iespējams taps vēl viena kristīga partija, tā sabiedrībai ir paziņojis pagaidām vēl kustības „Kristīgi sociālā ūnija” dibinātājs Kristians Rozenvalds. Viņš vairākumam sabiedrības ir pazīstams kā sabiedrisko attiecību speciālists un tieši viņa profesija liek man uzdot jautājumu, vai dibināmā partija nebūs Rozenvalda kārtējais sabiedrisko attiecību projekts. Proti, vai runas par kristīgajām vērtībām galu galā nav un nebūs tikai ideoloģiskas aitu ādas, zem kurām slēpsies oligarhiskas, šauras elites un ekonomiskas intereses, kuras, kurinot naidu, mēģinās politiski kapitalizēties, lai galu galā KSŪ tiktu ievēlēta Saeimā.

Apgalvojums, ka "atbilstoši tās nosaukumam, tās [KSŪ] mērķi ir kristīgos morāles principos balstīta un sociāli atbildīga rīcība jebkurā darbā", principā var nozīmēt jebko. Un reizē neko. Ko var izlobīt no izteikuma, ka "ir vairāk jācīnās par godīgu, atklātu un aktīvu valsts pārvaldi, ne tikai pret korupciju. Un cīnoties pret narkomāniju, alkoholismu un noziedzību vairāk jādomā par saturīgām, aktīvām, plašai sabiedrībai pieejamām brīvā laika pavadīšanas iespējām, sociālām aktivitātēm, nodarbinātību, izglītību, morāli u.c."? Kā KSŪ taisās to visu sasniegt?

Lai Rozenvalda kungs man piedod aizspriedumainību un ciniskumu, bet pēdējā laikā dibinātās organizācijas un partijas, kuras lieto vārdu „kristīgs” savu uzskatu apzīmēšanai, man ir radījušas iespaidu par vienalga ko, bet ne „kristīgumu”. Proti, vārds „kristīgs” ir kļuvis tik jauki lipīgs un semantiski devalvējies, ka Latvijā to lieto jebkurš ar pretenzijām uz Patiesības, Tikumības un Morāles noslēpumos iesvaidītā tēlu, kurš piedevām prot citēt Bībeli un grib iegūt varu. Dažbrīd man pat ir bailes sevi saukt par kristieti, jo cilvēki var mani pārprast un domāt, ka esmu vienkārši aizspriedumains tumsonis. Jo savulaik taču bija Viņu Svētības Arhibīskapi. Tad pie apvāršņa parādījās Jēkabsona kungs un „abrakadabra”-ātrumā par "kristieti" pārprofilējās Šlesera kungs. Kur bijis, kur nebijis no naida jūras uzpeldēja Ļedjajeva kungs. Un tad jau arī bija visādas radikālas organizācijas, kuras sevi sauca par „kristīgām”. Visiem "kristīgajiem" kungiem ir kopīgs, ka viņiem patīk vara, viņiem ir vēlme sludināt „Patiesību” un viņi burtiski apkaro homoseksuāļus, kamēr īstenas morāles problēmas, piemēram, korupcija viņiem, šķiet, ir vienaldzīgas. Tā teikt, galu galā par visu svarīgāk taču ir kontrolēt pilsoņu seksuālo orientāciju! Tādi tad ir mūsu "kristīgie" politiķi. Un viņiem nav NEKĀDAS līdzības ar tiem latviešu un zviedru kristiešiem, kurus es pazīstu.

Tanī pašā laikā pastāv arī Rietumeiropas kristīgie demokrāti. Zviedrijā tā ir vienīgā partija, kurai ir problēmas ar laulības juridisko reformu, tomēr tā apgalvo, ka ciena visu indivīdu vienādo vērtību, īpaši mazaizsargātos homoseksuāļus. Citādi tai ir ārkārtīgi striktas nostājas attiecībā uz sadarbību ar diktatūrām, to raksturo devība pret jaunattīstības valstīm, ļoti spēcīga ģimenes un sociālā politika, lieliskas idejas par pensionāru aprūpes sistēmas uzlabošanu, ārkārtīgi liela interese par mazajiem uzņēmējiem un nodokļu samazinājumi. Tā teikt, "neoliberālisms ar cilvēcīgu seju". Protams, ka viņu vidū arī ir daži „tipiņi”, par kuriem nākas pasmaidīt, tomēr tādi ir arī sociāldemokrātu vidū... Turklāt jāatceras, ka Zviedrijas Kristīgo demokrātu jaunatnes organizācija līdz šim ir vienīgā politiskā organizācija visā Zviedrijā, kuru ir vadījis atklāti homoseksuāls un dziļi kristīgs jauneklis Ēriks Slotners.

Kādu ceļu izvēlēsies KSŪ?

Print