Logo providus
Print

Vai Latvijā ir politika pret gejiem un lezbietēm?

Neiecietība un diskriminācija pret gejiem un lezbietēm Latvijas sabiedrībā ir aktuāla problēma, kas prasa nekavējošu rīcību un valsts vienaldzīgās attieksmes maiņu, lai veicinātu homoseksuāļu integrāciju sabiedrībā, tajā skaitā nodrošinātu viena dzimuma partneru juridisku atzīšanu.

1 peldetaji 255x203
Photo:Romāns

2004. gada 11. janvārī privātā ceremonijā Oskars Krūmiņš un Aigars Rubezis viens otram zvērēja uzticību un mīlestību, šo savienību svētīja Rīgas Atvērtās evaņģēliskās draudzes mācītājs Māris Sants. Šo akciju var vērtēt kā protestu pret valsts bezdarbību situācijā, kad geji un lezbietes cieš no neiecietības un pat vardarbības. Sabiedrībā geju un lezbiešu[1] tiesību jautājums diskutēts maz un sporādiski, tāpat arī Latvijas zinātniskajā diskursā (it sevišķi politikas zinātnē) geju un lezbiešu sociālais stāvoklis ir gandrīz pilnīgi neapgūts lauciņš[2]. Rakstā tiks apskatīts homoseksuāļu stāvoklis Latvijā un valsts pašreizējā politika pret gejiem un lezbietēm.


Politiķi – neiecietīgi un vienaldzīgi

Pēc 1992. gada, kad Augstākā padome svītroja no Kriminālkodeksa 124.1. pantu, kas par homoseksuālu aktu veikšanu paredzēja sodīt jebkuru vīrieti (bet ne sievieti!) ar ieslodzījumu līdz pat 5 gadiem[3], valsts politika pret gejiem un lezbietēm ir bijusi neiecietīga un demonstrējusi vienaldzību pret mazaizsargāto sociālo grupu.

Neiecietība galvenokārt ir izpaudusies Saeimas deputātu un valdības ministru publiskos paziņojumos – antigejiska retorika sasniedza kulmināciju tā saucamā pedofīlijas skandāla laikā (1999-2000): homoseksuāļi tika dēvēti par slimiem, tāpat daži deputāti, šķiet, apzināti radīja mītu, ka pedofīlija un homoseksualitāte ir viens un tas pats[4], savukārt sociāldemokrāts Jānis Ādamsons no Saeimas tribīnes runāja par valstī it kā eksistējošu „zilo brālību”[5].

Tad, kad bija iespēja tieši un pozitīvi ietekmēt geju un lezbiešu stāvokli sabiedrībā, piemēram, 1999. gada 28. septembrī, kad Valsts Cilvēktiesību birojs Saeimā iesniedza likumprojektu „Par viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrāciju”, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija to noraidīja. Tāpat Saeima nav īstenojusi Eiropas Savienības Padomes 2000. gadā pieņemto direktīvu par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātībā Nr. 2000/78/EC[6]. Jaunajā Darba likumā, kurš ir spēkā no 2002. gada ir minēts aizliegums diskriminēt visas Eiropas Pamattiesību hartas 13. pantā minētās sociālās grupas, izņemot gejus un lezbietes[7]. Politiķu bezdarbību attiecībā uz homoseksuāļu tiesībām var raksturot arī kā apzinātu lēmumu nepieņemšanu – kā apgalvo Pīters Bahračs un Mortons S. Baracs, tā ir tāda varas pielietošana, kurā „A veltī savu enerģiju, lai radītu un nostiprinātu sociālās, politiskās un institucionālās vērtības, kas ierobežo politiskā procesa apjomu, pievēršot sabiedrības uzmanību tādiem jautājumiem, kuri ir salīdzinoši nekaitīgi A [interesēm]”[8]. Proti, politiķi apzināti filtrē dienaskārtību, tajā neiekļaujot homoseksuāļu tiesību jautājumu, jo tas varētu ietekmēt viņu nākotnes statusu (pārvēlēšana), iespējams, laika gaitā mainītos sabiedrības vērtību sistēma un no tās izrietoša varas sadale (atbalsts tai vai citai ideoloģijai un partijai).


Latvijas situācija starptautiskā salīdzinājumā

Ja raugāmies uz tiem juridiskajiem pasākumiem, ar kuriem valsts nodrošina geju un lezbiešu kā mazaizsargātās sabiedrības grupas tiesības un vairo viņu vienlīdzību ar heteroseksuāli orientēto sabiedrības daļu, tad valsts politikas novērtēšanai var izmantot krievu jurista Nikolaja Aleksejeva piedāvāto metodi. Viņš izšķir piecus vērtēšanas kritērijus:


  • vai likumdošanā pastāv vienāds vecums, no kura gan heteroseksuāļi, gan homoseksuāļi var stāties dzimumattiecībās (angļu val. equal age of consent);

  • vai pastāv likumdošanā nostiprināta specifiska geju un lezbiešu aizsardzība pret diskrimināciju;

  • vai viena dzimuma attiecības tiek juridiski atzītas;

  • vai pastāv iespējas pieteikties uz bērnu adopciju;

  • vai pastāv iespēja noslēgt civilu (ne reliģisku) laulību[9].


Kā redzams tabulā, Nīderlande ir tādas valsts ideāltips, kurā ir iespējams noslēgt laulības arī divu viendzimuma personu starpā, un viņu tiesības un pienākumi ir tieši tādi paši kā laulībās ar pretēja dzimuma partneriem, tāpat vienlīdzība citās dzīves sfērās ir sasniegta tādā līmenī, ka nepastāv nekādas atšķirības homoseksuāļu un heteroseksuāļu tiesībās.



Jāatzīmē, ka bieži presē tiek jaukts termins viendzimuma personu partnerattiecības un laulības. Šķiet, tā notiek Skandināvijas viendzimuma partnerattiecību modeļa ietekmē, jo tur tiesības partneriem ir gandrīz tieši tādas pašas kā laulātajiem laulībās, tomēr ir radīts specifisks juridisks institūts – partnerattiecības. Pastāv viedoklis, ka partnerattiecības tomēr saglabā zināmu sociālo segregāciju[17], kamēr Nīderlandē likumdevēji ir atrisinājuši nevienlīdzības problēmu, paplašinot laulības definīciju. Uz šo valstu fona, geju un lezbiešu statusa noregulējuma ziņā Latvija izskatās nožēlojami – homoseksuāļiem nav īpašas antidiskriminācijas klauzulas nevienā likumā, viņi pat nav izdalīti nevienā normatīvajā aktā kā īpaši aizsargājama grupa – kā tas ir darīts, piemēram, ar etniskajām, rases, reliģiskajām minoritātēm. Kopumā valsts attieksmi pret homoseksuāļiem, kuri pēc respektablā Kinsija institūta Seksa, dzimtes un reprodukcijas pētniecībai datiem ir apmēram 10% jebkurā sabiedrībā[18], var raksturot kā izteikti nevērīgu, jo līdz šim nekāda reakcija nav sekojusi pat vairākiem pētījumiem par neiecietību un diskrimināciju, kas vērsta pret gejiem un lezbietēm sabiedrībā.


Diskriminācija un neiecietība

To, ka Latvijā pastāv diskriminācija un neiecietība, kas vērsta pret homoseksuāli orientētām personām, apliecina vairāki pētījumi. Pats „svaigākais” ir tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS 2003. gada oktobrī veiktā aptauja, kura liecina, ka homoseksualitāti par normālu parādību jebkurā sabiedrībā uzskata aptuveni 14.9 %, turpretī šādam apgalvojumam nepiekrīt vai drīzāk nepiekrīt 78% aptaujāto. Salīdzinot datus ar aptaujām, kas veiktas ilgākā laika periodā, SKDS secina, ka ir samazinājies pozitīvi noskaņoto un pieaudzis pret gejiem un lezbietēm negatīvi noskaņoto skaits[19]. Pētnieki gan nav uzdevuši respondentiem jautājumus, kas līdzētu noskaidrot šīs attieksmes cēloņus un palīdzētu situāciju koriģēt.

Starptautiskā projekta Difference Troubles ietvaros Latvijā veicot 40 padziļinātas intervijas ar gejiem, lezbietēm, dažādu ar seksualitāti saistītu organizāciju aktīvistiem, psihoterapeitiem un universitāšu pasniedzējiem, galu galā bija iespējams ieskicēt diskriminācijas sociālo portretu. Respondenti sliecās uzskatīt, ka diskriminācija Latvijā pastāv ne tikai publiskajā sfērā (darbā, „uz ielas”, sadzīvē), bet arī privātajā sfērā (ģimenē). Lielāka neiecietība vērsta pret gejiem, tomēr arī lezbietes sūdzējās par negatīvu attieksmi darbā un no ģimenes. Laukos dzīvojošie geji jūtas vairāk pakļauti vardarbībai un nespēj tikt galā ar sabiedrības konfrontējošo attieksmi. Gandrīz visi aptaujātie geji un lezbietes atzina, ka viņiem ir bijusi diskriminējoša pieredze darbavietās vai saskarsme ar fizisku un/vai emocionālu vardarbību[20]. Līdzīgus datus ir ieguvusi arī nevalstiskā organizācija “Geju atbalsta grupa”, kura veica kvantitatīvu aptauju par diskrimināciju geju un lezbiešu vidū 2002. gadā[21].


Secinājumi un rekomendācijas: „izdzīvošanas minimums”

Neiecietība un diskriminācija pret gejiem un lezbietēm Latvijas sabiedrībā ir aktuāla problēma, kas prasa nekavējošu rīcību, lai to novērstu un veicinātu homoseksuāļu integrāciju sabiedrībā. Ir jāmaina neiecietīgā un vienaldzīgā valsts politika pret gejiem un lezbietēm, jāizstrādā normatīvie akti, kas aizliegtu geju un lezbiešu diskrimināciju dažādās sabiedrības dzīves sfērās – darbavietā, attiecībās ar valsti (piemēram, izglītojot policiju, armiju), nodrošinātu viena dzimuma partneru juridisku atzīšanu. Nosauktais būtu tikai “izdzīvošanas minimums”, kas valstij būtu jānodrošina tās homoseksuālajiem pilsoņiem. Lai sekmīgi iedzīvinātu antidiskriminācijas un vienlīdzības politiku, ieteicams radīt vai nu īpašu ombuda iestādi (kā tas ir, piemēram, Zviedrijā), vai arī likumā paredzēt šādas funkcijas jau esošai iestādei (piemēram, Valsts Cilvēktiesību birojam). Būtu vēlams ieviest arī tā saucamo integrēto pieeju (“mainstreaming diversity”) sociālpolitisko lēmumu pieņemšanā, kurā tiktu ņemti vērā dažādu iestāžu ekspertu viedokļi par lēmumprojektu iespējamām sekām uz dažādām sociālajām grupām un viņu vienlīdzību – tas sekmētu tādu lēmumu pieņemšanu, kuri izslēgtu iespēju institucionalizēt nevienlīdzību.

____________________

[1] Rakstā, lai apzīmētu homoseksuāli orientētus indivīdus, tiks lietoti termini „gejs” (vīriešu dzimuma indivīds) un „lezbiete” (sieviešu dzimuma indivīds), kā arī „homoseksuāļi”. Vienkāršu homoseksualitātes definīciju sniedz Entonijs Gidenss: „Seksuālo aktivitāšu un jūtu orientācija uz sava dzimuma personām.” (Giddens, A. Sociology. 4th edition. Cambridge, Polity Press, 2001- p. 129)

[2] Homoseksualitātes pētniecība dažādu zinātņu skatījumā – vēsturē, sociālajās zinātnēs, lingvistikā, literatūrzinātnē, jurisprudencē, u.c. – Rietumu universitātēs ir konsolidējusies zem nosaukuma gay and lesbian studies vai lesbian, gay, bisexual and transsexual (LGBT) studies. Pētniecība un mācības parasti notiek dzimtes (vai sieviešu) studiju centros, tādi eksistē, piemēram, Stokholmas, Turku, Helsinku un Oslo universitātēs.

[3] Lavrikovs, J. L. Latvia. In World Legal Survey. The International Lesbian and Gay Association. Document retrieved from website on 14 January 2004.

[4] 2000. gada 24. februārī toreizējais premjers Andris Šķēle izteicās, ka homoseksuāļi ir slimi un ka „augstos valsts amatos strādājošiem cilvēkiem "pareiza seksuāla orientācija" ir obligāti nepieciešama” (LETA, 2000. gada 24. februārī.), savukārt Juris Bojārs izteicās, ka „Latvija ir jāiztīra no Sodomas sērgas, un homoseksuālisms ir slimības vai izlaidības pamatota novirze no normas, un ar brīdi, kad mēs kā sabiedrība atzīsim, ka tā ir normāla parādība, šī sērga ies plašumā un latviešu tautas izmiršana vēl paātrināsies” (LETA, 2000. gada 21. februārī.).

[5] Saeimas sēdes stenogramma. LETA, 2000. gada 22. februārī.

[6] Direktīva, kura stājās spēkā 2003. gada 2. decembrī aizliedz diskrimināciju nodarbinātības sfērā uz ticības, uzskatu, vecuma, invaliditātes un seksuālās orientācijas pamata (ILGA-Europe. After the Framework Directive: Combatting discrimination outside employment. Policy paper, April 2002.)

[7] Pereira, L. Update on LGBT issues in the candidate countries. In ILGA-Europe Newsletter. Vol.2, Issue 4, 2002 – p. 13.

[8] Bachrach, P. and M. S. Baratz. Two faces of Power. In American Political Science Review. Vol. 56, 1962 – p. 948.

[9] Alekseev, N. Legal and Social Status of Sexual Minorities in Eastern Europe in the View of the Imminent European Union Enlargement. Speech for the Symposium on Gay and Lesbian Tourism in Ibiza, Spain, 27 June 2003.

[10] Dānijā var adoptēt tikai otra partnera bērnus.

[11] Viena dzimuma pāri ir atzīti tikai reģionālā līmenī – Romas, Florences un Pizas pašvaldībās.

[12] Viena dzimuma pāri ir atzīti tikai reģionālā līmenī – Katalonijas, Aragonas un Navarras provincēs, kā arī dažās lielākajās Spānijas pilsētās.

[13] Portugālē eksistē tā saucamo “faktiskās savienības” jeb kopdzīvojošu partneru legāla atzīšana kopš 2001. gada.

[14]Tonija Blēra valdība 2003. gada 30. jūnijā apņēmās nostiprināt kopdzīvojošo viendzimuma pāru tiesības likumdošanā.

[15] Apvienotajā Karalistē var adoptēt tikai otra partnera bērnus.

[16]1996. gada maijā Ungārijas parlaments noteica, ka faktiskās matrimoniālās attiecībās dzīvojoši viendzimuma partneri, kuru kopdzīve ir ilgusi vismaz 10 gadus, var saņemt partnera pensiju nāves gadījumā, kā arī likums regulē viņu mantiskās attiecības, tomēr tas nedod mantošanas tiesības, ja nepastāv īpaši sastādīts testaments (Алексеев, Н. Гей-брак. Москва: Издательство БЕК, 2002 – с. 128.)

[17] Halvorsen, R. The Ambiguity of lesbian and Gay Marriages:Change and Continuity in the Symbolic Order. In Jan Löfström (ed.) Scandinavian Homosexualities. New York and London: Harrington Park Press, Inc., 1998.

[18] Giddens, A. Sociology. 4th edition. Cambridge, Polity Press, 2001 - p. 131.

[19] Turpina pieaugt Latvijas iedzīvotāju neiecietība pret homoseksuālismu. Rīga: SKDS, 2004.

[20] Rindars, Č. un Timofejevs, P. Geji un lezbietes Latvijā: diskriminācija. Nepublicēts ziņojums par pētījumu, kas veikts Vācijas federācijas Šlēzvigas-Holšteinas pavalsts Tieslietu, ģimenes, jauniešu un sieviešu lietu ministrijas iniciētā projekta Difference Troubles ietvaros, prezentēts Latvijas Universitātē, Rīgā 2002. gada oktobrī.

[21] Rezultātus skatīt

Print