Logo providus
Print

Vai augstākā izglītība Latvijā ir ekonomiski efektīva?

Ekonomiskās efektivitātes kritērijs liek atteikties no uzskata, ka augstākā izglītība ir pati par sevi neapšaubāms labums. Izglītība var tikt pielīdzināta investīcijai cilvēkkapitālā un jautājums ir, vai ieguvumi no tās attaisno līdzekļu ieguldījumu vienā vai otrā izglītības veidā.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem augstākās izglītības reformā ir tās finansēšana. Šis jautājums izraisa lielu interesi sabiedrībā, kas ir saprotami, jo pašlaik lielākā daļa studentu Latvijas augstskolās par mācībām maksā, bet šī studiju maksa pēdējo gadu laikā ir augusi, un pieaugums tiek prognozēts arī turpmāk..

Kopumā pastāv trīs ar izglītības finansēšanu saistīti jautājumi (tie ir arī galvenie izglītības politikas jautājumi) – izglītības kvalitāte, izglītības ekonomiskā efektivitāte un izglītības pieejamība[1]. Visi šie jautājumi ir svarīgi jebkurā demokrātiskā sabiedrībā, kurā izglītība vairs nav elites privilēģija, un jebkura izglītības reforma piedāvā vienu vai otru risinājumu šiem jautājumiem. Augstākās izglītības kvalitāte un pieejamība ir tēmas, kas vairāk vai mazāk apspriestas sabiedrībā, kaut arī līdz šo jautājumu apmierinošam risinājumam vēl ir tālu. Neskatoties uz to, ka cilvēkkapitāls tiek uzskatīts par labklājības celšanas līdzekli gan nacionālajā līmenī, gan atsevišķiem indivīdiem[2], izglītības ekonomiskā efektivitāte gandrīz nemaz netiek pieminēta diskusijās par augstāko izglītību.

Ekonomiskās efektivitātes kritērijs attiecībā uz augstāko izglītību liek atteikties no uzskata, ka izglītība ir pati par sevi neapšaubāms labums. Ekonomisko efektivitāti mēra, jebkura projekta izmaksas salīdzinot ar ieguvumiem no tā. Šādu pieeju var izmantot arī izglītības analīzē. Labāk izglītots cilvēks parasti pelna vairāk nekā mazāk izglītots, taču izglītības iegūšana ir saistīta ar izdevumiem, kurus apmaksā vai nu indivīds, vai sabiedrība (nodokļu maksātāji). Citiem vārdiem, izglītība var tikt pielīdzināta investīcijai cilvēkkapitālā. Jautājums ir, vai ieguvumi no izglītības ir pietiekoši lieli, lai attaisnotu līdzekļu ieguldījumu vienā vai otrā izglītības veidā.

Ieguldījumu izdevīgumu izglītībā gan atsevišķam indivīdam, gan sabiedrībai var novērtēt, izmantojot izmaksu-ieguvumu analīzi (cost-benefit analysis). Indivīda monetārais ieguvums no augstākās izglītības ir paaugstināta alga visa mūža garumā, salīdzinājumā ar vidusskolas beidzēja algu. Indivīda izmaksās studiju procesā ietilpst tiešās izmaksas – studiju maksa un izdevumi saistībā ar mācību procesu, piemēram, par grāmatām, rakstāmlietām, transportu utml. – un netiešās izmaksas – laiks, ko indivīds velta izglītībai un, ko viņš varēja veltīt darbam un saņemt algu (gadījumā, ja students studiju laikā nestrādā). Bez tam tiek ņemts vērā, ka lielāko daļu ieguvumu paaugstinātās algas veidā indivīds saņems pēc vairākiem gadiem, bet par studijām ir jāmaksā salīdzinoši tuvākajā nākotnē. Proti, nauda, kas tiks saņemta tālākā nākotnē, maksā mazāk nekā nauda šobrīd. Tāpēc, lai salīdzinātu naudas vērtību, kas tiks saņemta nākotnē ar naudas vērtību tagad, tiek pielietota diskontēšanas procedūra (proti, ja pieņemsim, ka nākamajā gadā inflācija būs 5%, pēc gada saņemto 100 latu tagadējā vērtība ir 95 lati).

Izskatīsim hipotētisku gadījumu. Pieņemsim, ka indivīds uzreiz pēc skolas beigšanas iestājas augstskolā bakalaura programmā (4 gadu studijas) un viņam ir jāmaksā studiju maksa 1000 lati gadā - aptuveni tik daudz maksā dārgākās studiju programmas Latvijas augstskolās. Pieņemsim, ka citas tiešās izmaksas (grāmatām, transportam) nav nozīmīgas un studiju laikā viņš nestrādā, tātad nekādu algu nepelna. Statistika rāda, ka vidējās vispārējās izglītības ieguvēja neto alga ir 107 lati mēnesī, bet augstākās izglītības ieguvēja neto alga ir 156 lati mēnesī[3]. Izmantosim šos skaitļus mūsu modelī. Ja darba mūžs bez pārtraukumiem ilgst līdz 65 gadiem un vidējā inflācija visā periodā būs 3 procenti gadā (tāda bija vidēja inflācija pēdējos gados), pie visiem iepriekš minētajiem nosacījumiem bakalaura izglītība ir izdevīga. Turpretī papildus divi studiju gadi vēl arī maģistratūrā padara pasākumu par neizdevīgu, jo izglītības izdevumi pārsniedz ieguvumus. Ieguldījums bakalaura un maģistra izglītībā kļūs izdevīgs, ja, visiem pārējiem nosacījumiem paliekot nemainīgiem, studiju maksa ir 870 lati un mazāka.

Līdzīgi var novērtēt ieguldījumu izglītībā no sabiedrības viedokļa (ekonomiskā atdeve no izglītības sabiedrībai), kā arī dažādu augstskolu studiju programmu ekonomisko efektivitāti. Protams, lai to izdarītu, ir nepieciešami dati par to, cik pelna dažādu augstskolu dažādu studiju programmu absolventi. Jautājums par augstākās izglītības ekonomisko efektivitāti kļūs arvien aktuālāks nākotnē, ņemot vērā to, ka valsts finansēto studiju izmaksas un studiju maksa palielināsies. Šo rindu autors patlaban nodarbojas ar augstākās izglītības ekonomiskās efektivitātes pētīšanu – Sabiedriskās politikas centra “PROVIDUS” politikas analīzes stipendiātu programmas ietvaros veiktā pētījumā paredzēts izzināt, vai indivīdu un sabiedrisko līdzekļu ieguldījums augstākajā izglītībā ir izdevīgs atkarībā no studiju virziena un augstskolas. Plānots, ka pētījuma rezultāti būs pieejami šī gada beigās.
_____________________

[1] Skat. Johnstone, Bruce. Financing Higher Education: Who Should Pay? in Philip G. Altbach, Robert O Berdahl, and Patricia J. Gumport, eds., American Higher Education in the Twentieth Century: Social, Political, and Economic Challenges. Baltimore: Johns Hopkins University Press, 1999.

[2] Latvija: no vīzijas uz darbību. Ilgtspējīgas attīstības koncepcija. Rīga, 2000, 73.lpp.

[3] Rungule,.Ritma, Education. Living Conditions in Latvia. Norbalt II project. An Analytical report. Central Statistical Bureau Of Latvia. Riga, 2001., p.77

Print