Logo providus
Print

Sievietes! Kuru gan citu?

Lūdzu nesveiciet mani 8. martā! Man nav nekā kopīga ar šiem padomiskajiem svētkiem. Klāra Cetkina, jūs teiksit? Nē. Klāras idejas padomju dzimtene ir padarījusi par apsmieklu. Un liela daļa Latvijas iedzīvotāju to turpina joprojām.

Mani pazemo Nila Ušakova veltījums rīdziniecēm (un pilsētas viešņām?). Padomiskas pusļekušas tulpes arhaiskos plakātos slaista galvas Rīgas ielās un sveic sievietes „sieviešu dienā”. Un ko, lūdzu, Rīgas dome mums ar šo ir gribējusi pateikt? Neko. Saskaņas centrs svin no veciem laikiem pašu sirdīm tik tuvos svētkus, kad darba sievietēm, kas vismaz formāli bija sasniegušas Klāras Cetkinas ideālus, pietika ar plakātu un piedzērušos vīrieti blakus.

Un lielas daļas vīriešu uztverē arī tagad nekas nav mainījies. Nopirks puķes un lieta darīta! Lai tak tiek, jo tā vajag! Bet kāpēc vajag? Viengad speciāli 8. martā, kas vēl izgadījās svētdiena, aizdevos ekskursijā uz Bolderāju. Un vismaz izjūtu ziņā atgriezos savā 70.-80. gadu bērnībā. Veči stiepj tulpes un neļķes, ģimenes svētdienīgi guļajut pa sādžas (atvainojiet!) galveno promenādi. Un sievietes laikam ir laimīgas.

Bet man nevajag vienu dienu gadā. Man vajag cieņu un pienācīgu izturēšanos ikdienā. Kāds man labums no sarkanas tulpes, ja nav paša galvenā – ja vīrietim nav atbildības sajūtas un drosmes, lai veidotu cieņpilnas attiecības? Ja vīrietis slēpjas aiz sievietes muguras un viņa tikai velk un velk visu ģimenes nastu? Ja pašas latviešu mātes izaudzina dēlus, kurus aiz aklas un degradējošas „mīlestības” laikus neizgrūž no ligzdas un dēli vēl pusmūžā dzīvo laimīgā bērnības sajūtā, turēdamies pie mātes brunčiem? Ja kolēģis/sadarbības partneris vīrietis nespēj citādāk „cīnīties” pret bīstamu konkurenti sievieti, kā tikai viņu pazemojot un izrādot neuzticību tāpēc vien, ka viņa ir jauna, zinoša un... nav vīrietis? Tiesa, šis uzskaitījums, protams, neattiecas 100% uz visiem Latvijas vīriešiem, bet zināmas tendences te iezīmējas.

Un tad – kāda jēga no tulpes 8.martā? Nekāda. Tikai kārtējais pazemojums, kuru pie tam vēl akceptē pašas sievietes. Un man nav skaidrs, vai patiesi mēs sevi necienām vai cienām tik ļoti, ļoti maz, ka neaizdomājamies par dziļāku būtību, bet mums pietiek ar iestāstīto, ka šie jau patiesībā tādi jauki pavasara svētki. Kādēļ nepieņemt puķi? Kādēļ nepapriecāties? Bet – par ko gan tieši? Par puķi?

Kuru mēs cenšamies apmuļķot „sieviešu dienā”? Sievietes! Kuru gan citu?

Print