Vēsture atkārtojas. Atkal gluži tāpat kā pērngada 3.novembrī, Tautas sapulces dienā, Valdis Zatlers „pie tautas” iznāk pilnīgi nesagatavojies.
Šodien ir pirmā diena, kad Zatlers sabiedrībai preses konferencē parādās pēc Pekinā notrallinātās nedēļas, kuras laikā Krievija bombardēja Gruziju un kuras laikā cilvēks, kurš sēž Latvijas prezidenta krēslā, mierīgi baudīja olimpiskās spēles. Un šīs nedēļas laikā, cik var spriest no komentāriem internetā, krietna daļa Latvijas cilvēku publiski kritizēja Zatleru par Gruzijas notikumu ignorēšanu. Lai atceramies, ka uz Tbilisi paust savu atbalstu Gruzijas tautai aizbrauca Igaunijas, Lietuvas, Ukrainas un Polijas prezidenti, bet Latviju pārstāvēja premjers. Toties cilvēks, kurš skaitās Latvijas pirmā amatpersona, tajā laikā gozējās fotogrāfu priekšā Ķīnas galvaspilsētā un svinēja sportistu dzimšanas dienas.
Un šodien žurnālistiem Zatlers stāsta dīvainas lietas. Milzīgi liela viņam bijusi interese braukt uz Gruziju, bet, skāde, „tehniskie iemesli un neskaidrs maršruts” šo ieceri nabagam nav ļāvuši īstenot. Toties attapīgais Valdis arī šajā izmisuma stundā nav kritis panikā, bet, pateicoties tikai paša viedumam, nelabvēlīgo likteņa pavērsienu izmantojis ļoti lietderīgi, jo kavēšanās viņam devusi ļoti daudz papildus informācijas un pie tam viņš kontaktējies ar daudzu valstu vadītājiem un gala beigās vēl uz Gruzijas problēmu no Austrumu puses palūkojies.
Lasu Zatlera sacīto un prātoju, vai viņš pats vispār aptver, ko runā? Un, ja pašam nav tik daudz apķērības, lai attaisnotu savu dzīvošanos Pekinā, tad par saprātīgiem, ne apkaunojošiem argumentiem vajadzēja padomāt viņa komandai. Jo ko mēs no Zatlera stāsta varam secināt? To, ka viņš no Pekinas nevarēja saskatīt, kur atrodas Gruzija — nu galīgi neskaidrs maršruts! Tad jau nav jābrīnās, ka Valdis ir apjucis — uz kuru pusi brist, lai nokļūtu Tbilisi? Nē, nu vismaz labi, ka Zatlers uz Gruziju ir lūkojies no Austrumu puses. Tikai jautājums — ja viņš vienā dienā uz Gruziju (vai kādu citu objektu) gribēs paskatīties, piemēram, no Ziemeļu puses, tad ko — tērēs nodokļu maksātāju naudu un brauks uz Ziemeļpolu? Un vēl paliek neskaidrs, kuri tad bija tie valstu vadītāji, ar kuriem Zatlers kontaktējās? Cik zināms publiskajā telpā, atbildīgie valstu vadītāji bija vai nu Gruzijā vai aktīvi iesaistījās militārā konflikta risināšanā. Kas vēl bez Ķīnas galvas bija Zatlera sarunbiedri?
Toties tagad Zatlers gaida „pareizo laiku”, lai brauktu uz Gruziju. Kas, pēc Valda domām, ir šis pareizais laiks? Vai tad, kad Saakašvili viņu miera apstākļos ieaicinās uz gruzīnu vīna iemalkošanu? Zatlers pareizo laiku jau ir nokavējis. Un ne tikai to. Viņš kārtējo reizi ir palaidis vējā izdevību pierādīt, ka nav tikai prasts ieliktenis, bet gan amatpersona, kas spēj rīkoties tā, kā to prasa atbildīga valstsvīra mundieris un gods. Bet laikam jau vairs nav jābrīnās. Jo te nu mēs redzam, kādas ir sekas, ja koalīcija prezidenta krēslā iestumj nevis valstsvīru, kas ar darbiem ir pierādījis savu izpratni par politiku un valstiskajiem procesiem, bet vienkāršu amatnieku — sava aroda pratēju. Apžilbis no pēkšņajām iespējām, šāds amatnieks ņem no dzīves, ko var paņemt, jo prezidentūras laiks jau nav mūžīgs. Un tad tiešām gandrīz vai jāpiekrīt kādam interneta komentāra autoram ar segvārdu „punkts”, kurš diena.lv portālā raksta — Zatlers lieliski zina, ka īsti nezina, kas viņš ir, kā arī to, ka nekad nebūs prezidents ar lielo burtu, tāpēc viņš “vienkārši izmanto izdevību un bauda dzīvi, ņemot no tās visu, ko vien par valsts naudu var dabūt.” Kamēr Zatlers ar saviem darbiem nav pierādījis pretējo, arī man nav pamata domāt, ka viņam, sēžot prezidenta krēslā, ir citādi mērķi un nodomi un ir savs skaidrs maršruts.