Fricim Bārdam ir bezgala smeldzīgs, bet skaists dzejolis par ievainotu gulbi, kurš ar pēdējiem spēkiem pavasarī lido mājup un klusībā lūdzas — kaut tik par agru neizdzist, kaut krist ne uz svešas zemes, bet dzimtenes ezerā. Tomēr viņam neizdodas. Putns saļimst uz svešas zemes akmeņiem.

Diviem Latvijas gulbjiem gan izdevās. Viņi, pārvarot milzu attālumus, atgriezās mājās pēc ziemas trimdas un vija ligzdu Vidzemes pusē. Tajā pašā laikā divi cilvēki viendien iedzēra grādīgo, paņēma nelikumīgi glabātu ieroci un abus gulbjus nošāva. Atšķirībā no Friča Bārdas izdomas gulbja mūsu vēl pirms pāris dienām ligzdojošais pāris saļima dzimtenē.

LTV Panorāma pirmdienas, 14.aprīļa vakarā ļoti reālistiski tuvplanā parādīja, kādi izskatās miruši lielie, skaistie putni. Paugurknābja gulbji. Sniegbaltās spalvas ar asinīm. Ķermeņi ļengani guļ cilvēkiem pie kājām. Garie kakli, ornitologa rūpīgi saliekti, slīgst pār nedzīvajiem augumiem. Bet melnās acis, joprojām atvērtas, stiklaini un nedzīvi raugās apkārtējos un caur TV kameru — skatītājos viņpus ekrāniem.

Latvija līdz ar šo gulbju pāri esot pazaudējusi aptuveni sešus līdz astoņus gulbjus, jo zaudējuma skaitā ir ierēķināti arī pāra nedzimušie mazuļi.

Nobendētie gulbji „dzīvi” turpināšot muzejā. Kā eksponāti. Tur viņi cilvēkus uzlūkos jau ar stikla acīm. Būtu jau labi, ja pie šiem eksponātiem pievienotu informāciju par to, kā gulbji nonāca muzejā. Lai apmeklētāji izlasa. Varbūt tas kādu vedinās uz domām par cilvēka neierobežoto spēku un varu — gan par to, kas tam dota, gan par to, ko cilvēks uzurpējis.

Varbūt kāds aizdomāsies, ka cilvēkam ir dota ne tikai spēja nogalināt, bet vēl lielāka dāvana — spēja sargāt un saudzēt. To ir grūti apjaust, bet vēl grūtāk — izmantot.

Es nezinu, cik daudzus cilvēkus uzrunātu nelaimīgo putnu stāsts. Bet zinu namu, kurš ir pilns ar izbāzeņiem — pie sienas pūce, uz grīdas — lapsiņa un jenots, aiz dīvāna — stirnas galva. Varbūt daļai cilvēku patīk dzīvot starp beigtiem dzīvniekiem. Lai netraucē. Lai tikai putekļi jānoslauka. Bet, manuprāt, lielāks ieguvums, ja cilvēks sevi apzinās kā vienu no daudzām dzīvajām būtnēm uz šīs zemes, nevis kā „radības kroni” blakus „mazajiem brāļiem”, kas pēc cilvēka iegribas tik vienkārši pārtop izbāzeņos bez sirds. Nu gluži kā visuvarenajam Cilvēkam.