Foto: Foto no personīgā arhīva
Nevar vienkārši pateikt — hei, es esmu miljardieris un gribu šeit kaut ko būvēt! Valdību nevar nopirkt.
Intervija ar Hanu Brezetu (Han Brezet), Delftas Tehniskās universitātes profesoru
Aplūkojot jūsu projektus, piemēram, Sustainable Dance Club (Ilgstpējīgais deju klubs), kurā siltumu un elektrību ražo paši dejotāji, pieķeru sevi domājam, ka ilgstpējīga dizaina jomā Latvija no Nīderlandes atpaliek par daudziem gadiem. Kāds iespaids par ilgstspējas idejām Latvijā ir radies jums?
Man ir pretrunīgi iespaidi. No vienas puses, jums ir ekoloģiskā dizaina piemēri, no otras — priekšroka patlaban tiek dota kam citam — individuālai ekonomiskai attīstībai. Redzu daudzus nekustamā īpašuma projektus, kuri tiek būvēti, šķiet, pilnīgi nekontrolēti, un tas mani satrauc. Citiem vārdiem, jā, jums ir spējas, zinoši cilvēki, bet ilgtspējai netiek veltīts tik daudz uzmanības, kā tas ir, piemēram, Nīderlandē, Lielbritānijā vai Francijā.
Domāju, ka Eiropā liela ietekme bijusi 2007. gada diskusijām par klimata izmaiņām, īpaši Eiropas ziemeļrietumos, kur šis jautājums tiek uztverts ļoti nopietni un veidojas pilnīgi jauna domāšana. Piemēram, Nīderlandē patlaban spriežam par to, vai mēs vispār spēsim šo valsti saglabāt, jo, kā rāda aprēķini, vairāk nekā 50% no tās teritorijas var nonākt zem ūdens. Kas mums būtu jādara, lai no tā izvairītos? Šādas pārdomas atšķiras no domām par to, kā kļūt bagātam. Pārsteidzoši nudien, cik daudz cilvēku Latvijā brauc ar milzīgām BMW apvidus mašīnām.
Jūs minējāt, ka pagājušā gada diskusijas par klimata izmaiņām ir ietekmējušas cilvēku uzskatus. Taču izmaiņas nesākās 2007.gadā. Kurā brīdī nīderlandieši sāka sajust ilgtspēju kā nepieciešamību?
Viss sākās 1990.gadā, kad tika publicēts Vides plānošanas aģentūras ziņojums. Ziņojumā bija teikts, ka mēs sevi indējam, ka mums ir kaudzēm ekoloģisku problēmu un kaut kas beidzot jādara. Vairākus gadus pie varas bija ļoti progresīva valdība, kura sāka strādāt pareizajā virzienā. Vēlākajos deviņdesmitajos uzmanība tika vairāk pievērsta ekonomikai, taču tagad ekonomika ir stabila, un mums ir valdība, kas atbalsta vides aizsardzības pasākumus, kurus visi uzskata par svarīgiem.
Vai jūs varētu minēt kādus piemērus?
Piemēram, kaut kādā brīdī jūs atduraties pret likuma sienu — ne kā indivīds, ne kā uzņēmums jūs tālāk nevarat iet. Ja piesārņojat vidi, jums ir nepatikšanas, likumi ir stingri un patiešām tiek iedzīvināti. Arī valdība pati cenšas sasniegt labākus rezultātus, izmantojot tīrākas tehnoloģijas. Amatvīri, protams, nerāda uz cilvēkiem ar pirkstu un nemāca uzvesties. Pastāv pozitīvi stimuli — piemēram, mūsu nodaļa universitātē nesen ieguva balvu par projektu, kuru īstenojām kādā salā valsts ziemeļos. Uz salas dzīvo 10 000 iedzīvotāju, un man radās ideja uzdāvināt katram pilsonim dāvanu karti 35 eiro vērtībā, kuru var izmantot enerģiju taupošu ierīču iegādei. 85% salas iedzīvotāju patiešām tā arī izdarīja!
Kādas ierīces viņi pirka?
Visvisādas, sākot no ekonomiskām spuldzītēm un beidzot ar siltumizolācijas materiāliem. Visi vietējie veikali iesaistījās projektā, un cilvēki labprāt iepirkās, jo viņiem nebija jāmaksā. Tā bija valdības investīcija — valdībai un enerģētikas uzņēmumiem ir izdevīgāk izdalīt par brīvu elektrības spuldzītes, nekā uzbūvēt jaunu elektrostaciju. Manis minētais piemērs ir visekstravagantākais, bet es domāju, ka tas raksturo virzienu, kurā ejam, proti, patērētāji tiks ietekmēti ne tikai ar bargiem sodiem, bet arī, iekārdinot viņus mainīt uzvedību un paradumus. Taču tajā pašā laikā mēs neesam nekādi teicamnieki — ja aplūko Nīderlandes ekoloģisko “pēdu”, tad mūsu rādītāji CO2 izmešu ziņā, salīdzinot ar Latviju, ir divreiz sliktāki.
Vai tas nav saistīts ar valsts labklājību? Cilvēki turīgākās valstīs vienkārši patērē vairāk enerģijas, lai uzturētu augstu komforta līmeni.
Jā, tiesa. Bet Nīderlandē ir arī milzīgi rūpniecības uzņēmumi, naftas pārstrādes rūpnīca, tērauda un alumīnija ražotnes. Taču valdība, manuprāt, visumā iet pareizajā virzienā. Tā pieskaņojas arī ES mērķim samazināt izmešus par 20%. Vienlaikus joprojām tiek intensīvi izmantotas informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, kuras “apēd” neticami daudz enerģijas. Tātad ir gan pozitīva attīstība, gan pamats skepsei.
Runājot par “nekontrolēto būvniecību”, kuru pamanījāt Latvijā — kā jūs sargājat Nīderlandi no ainavas piesārņojuma?
Rodas iespaids, ka Latvijā notiek daudz kas tāds, kas vairs nav iespējams citur Eiropā. Tik daudz neglītu ēku! Nīderlandē nevar būvēt, kas vien ienāk prātā. Piemēram, aizsargājamajās dabas teritorijās darbojas īpaši likumi. Tajās nevar notikt pilnīgi nekāda būvniecība, tās sargā ļoti stingri likumi. Pat, ja tu esi zemnieks, kura ģimene dzīvojusi šajā vietā gadsimtiem ilgi, tu tomēr nedrīksti būvēt nevienu jaunu ēku savas saimniecības teritorijā. Parasti, ja zemnieks aiziet un viņam nav bērnu un nav arī pircēju, kas vēlētos saimniecību nopirkt, tad dabai vienkārši ļauj pārņemt šo teritoriju. Arī ārpus dabas teritorijām nosacījumi ir stingri. Katram Nīderlandes apgabalam ir savs teritoriālās attīstības plāns, un tajā ir stingri reglamentēts, ko drīkst un ko nedrīkst būvēt.
Un izmaiņas šajos plānos nav iespējamas?
Jā, jūs drīkstat iesniegt priekšlikumu izmaiņām. Taču tam seko neskaitāmas sēdes un diskusijas, kurās jāpiedalās visām ieinteresētajām pusēm. Piemēram, mana pilsēta Roterdama vēlas būvēt jaunu ostu. Taču būvniecība paredzēta dabas teritorijā. Diskusijas par to, vai atļaut būvniecību, turpinājās divdesmit gadu, un tagad šī atļauja ir saņemta. Pamata arguments par labu būvniecībai ir ekonomiskā attīstība, taču par to ir jāmaksā — būvētājiem būs jāizveido dabas teritorija citur.
Tas pats notiek arī rajona, ielas līmenī. Ja tu gribi veikt jebkādas izmaiņas savas ēkas fasādē, tad tev vispirms jājautā kaimiņiem. Viņiem ir jādod piekrišana, bet, ja viņi saka “nē”, tad var doties tālāk — uz pašvaldību. Ja pašvaldība saka, ka kaimiņiem taisnība, tad var pārsūdzēt vēl un vēl. Kaut kādā brīdi process apstājas. Daži uzskata, ka sistēma ir pārāk neelastīga. Taču tas nozīmē arī to, ka nekādi brīnumi nenotiek. Tas nav iespējams — kādu uzpirkt, ja tev, lūk, kabatā ir daudz naudas.
Kāda ir mediju loma publiskajās diskusijās par ierosinātajiem projektiem?
Ir viens aktuāls piemērs, kuru gribētu minēt. Tas skar problēmu, kuru pieminēju jau iepriekš un kura ir aktuāla arī Latvijā, proti, ainavas piesārņojums. Viens no progresīvākajiem Nīderlandes laikrakstiem, De Volkskrant uzsāka diskusiju internetā, jautājot cilvēkiem, kas, viņuprāt, ir svarīgākie aspekti, kas būtu jāņem vērā, domājot par teritoriālo plānojumu un pilsētu attīstību. Diskusijā nolēma piedalīties 10 000 cilvēku, kas ir ļoti liels skaits. Aptaujas dalībnieki izvirzīja septiņus galvenos punktus, citu vidū — estētiskos apsvērumus, ainavas izpratni, klimata izmaiņas, mobilitāti un vides aizsardzību. Cilvēki vienprātīgi norādīja, ka, viņuprāt, iedzīvotājiem nav atvēlēta pietiekoši liela loma lēmumu pieņemšanā par teritoriālo plānojumu.
Vēl viena problēma, kas saskan ar Latvijas realitāti, ir nekustamā tirgus mazkustīgums un fakts, ka jauni cilvēki nevar atļauties iegādāties mājokli. Man šķiet, tā ir ļoti laba ideja, ka laikraksts uzņemas iniciatīvu, organizē debates un piesaista tām intelektuāļus. Esmu drošs, ka tai sekos televīzijas diskusija, kurā tiks pārrunāti rezultāti. Tas ir viens veids, kā meklēt risinājumus, iesaistot pilsoņus.
Man šķiet zīmīgi, ka Nīderlandes iedzīvotāji uzskata, ka viņiem nav pietiekošas teikšanas teritoriālās attīstības jautājumos. Kādi tad ir tagadējie mehānismi, kurus pilsoņi var izmantot, lai iebilstu pret plānotajām izmaiņām?
Viens konkrēts piemērs — Roterdamā bija asas diskusijas par strādnieku rajonu, kurš uzbūvēts trīsdesmitajos gados. Šajā rajonā šodien dzīvo lielākoties imigrantu strādnieki un viņi ir apmierināti ar dzīvi, viņi mājas ir izremontējuši un modernizējuši. Taču pilsētai pietrūkst iedzīvotāju ar augstu ienākumu līmeni un pietrūkst arī intelektuāļu — Roterdama pēc būtības ir strādnieku pilsēta, intelektuāļi dzīvo Amsterdamā. Tad nu pilsēta izstrādāja plānu, kas paredzēja strādnieku rajona pilnīgu iznīcināšanu un jaunu mājokļu būvniecību vidusšķiras ģimenēm. Taču strādniekiem izdevās pārliecināt pilsētas mēru un pašvaldību no šī plāna atteikties.
Likumā ir atrunāti konkrēti mehānismi, kā var celt oficiālus iebildumus pret iecerēto būvniecību. Pastāv arī protestu iespēja. Piemēram, tieši vides aktīvistu protestu dēļ tika apturēts kodolspēkstacijas būvniecības projekts.
Vai vērienam un skaļumam ir nozīme? Citiem vārdiem, jo vairāk cilvēku tu dabū pilsētas ielās, jo lielākas izredzes, ka tavā viedoklī ieklausīsies?
Jā, protams, protestu vērienam ir nozīme, bet svarīga ir arī ietekme politiskajās partijās. Domāju, ka mūsu politiķi strādā valsts labā, Nīderlandē politiķi bagāti nekļūst. Viņi izstrādā priekšlikumus, ņemot vērā savas partijas un tās pārstāvēto vēlētāju intereses. Lēmumu pieņemšanas procedūra ir diezgan demokrātiska. Nevar vienkārši pateikt — hei, es esmu miljardieris un gribu šeit kaut ko būvēt. Valdību nevar nopirkt, bet pastāv daudz un dažādas lobiju grupas. Interesanti ir tas, ka zaļais lobijs un inovāciju lobijs šodien strādā kopā — cilvēki izstrādā jaunas, zaļas iniciatīvas un īsteno tās kopā ar jaunu mazo uzņēmumu starpniecību.
Jūs esat viens no projekta Sustainable Rotterdam (Ilgstpējīgā Roterdama) autoriem. Vai pilsēta atsaucīgi uzņem ilgstpējīga dizaina idejas?
Jā, diezgan atsaucīgi. Pilsētā darbojas Jaunatnes un inovāciju padome, un jaunieši — gan nīderlandieši, gan imigranti, jo pilsētā dzīvo 42 dažādu kultūru cilvēki — tajā aktīvi iesaistās, un padomei pilsētā ir diezgan liela ietekme. Padome cenšas veidot jauniešu tīklus ap konkrētām idejām un aktivitātēm, piemēram, diskusijas par ideālu skatuvi popmūzikai un tamlīdzīgi. Padomes budžets ir no pieciem līdz deviņiem miljoniem eiro gadā un projekti, pie kuriem viņi strādā, ir pilsētai ļoti nozīmīgi. Papildus tam es vadu projektu, kura uzdevums ir piesaistīt ar izdomu apveltītus studentus, kuri Roterdamai izstrādā “trakas” idejas. Studenti labprāt atsaucas un pilsēta vismaz trešdaļu viņu ideju īsteno. Piemēram, patlaban Roterdamā tiek būvēta jauna centrālā dzelzceļa stacija. Bet projektētāji bija aizmirsuši, ka pilsētā ir 10 000 divriteņu! Tā nu viens no maniem studentiem tagad pilsētai izstrādā divriteņu novietnes projektu. Smieklīgi, nudien, ka pilsēta, kuras pamata transporta veids ir divritenis, to pamanījās aizmirst…
Raksts ir sagatavots projekta ‘Informēta sabiedrības līdzdalība vides aizsardzībā un ilgtspējīgā attīstībā’ ietvaros. Projekts tiek realizēts ar Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumenta, Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta un valsts budžeta finansiālu atbalstu. Rakstā izteiktie viedokļi nevar tikt uzskatīti par Eiropas Savienības viedokli.